- Jā. Tas nolaupīja Oli man šķiet, lai aizvilinātu Vilku. Viņš ir ārā, vētrā. Ja vien vēl ir dzīvs.
Rena ielūkojās Torakam acīs un tagad izskatījās vairāk pēc meitenes nekā pēc burves.
- Vilks ir dzīvs, viņa sacīja. Vilks zina, kā par sevi parūpēties.
Toraks neatbildēja. Viņam no prāta neizgāja barabrāļa gaudošana. Šķita, ka Vilkam bija vienalga dzīvs viņš vai miris.
Kamēr Toraks sakņupis sēdēja plandošajā pustumsā, viņš iztēlojās, ka caur vēja auriem un negaisa dārdiem dzird mežonīgus smieklus.
- Eostra to uzsūtīja. Vai ne?
Rēnas kraukļa melnās acis iespīdējās.
- Šī Mežu tur ledainā tvērienā.
Abi ieklausījās, kā gāžas koki.
- Pēc tavas aiziešanas, Rena teica, viņa atsūtīja zīmes.
- Šķiet, es vienu redzēju. īvē iegrebts smaiļots putns.
Rena vilcinājās, un Toraks nojauta, ka viņa nevar
izlemt, ko viņam stāstīt un ko noklusēt. Meitene sacīja:
- Zīme vēsta, ka Eostra midzeni ierīkojusi Rēgu kalnā.
Rēgu kalns. Toraks par to nekad nebija dzirdējis, taču
nosaukums uzdzina drebuļus.
- Finkedīns stāstīja, ka Kalnu ģintīm tas ir svēts, Rena turpināja. Viņš teica: ja mēs tās sastapšot, cilvēki varbūt palīdzēšot atrast Kalnu.
Ar vienu apziņas daļu Toraks klausījās viņas balsī, ar otru iedomājās, ka tur būs alas. Šī atklāsme iekrita sirdī kā akmens. Divreiz mūžā viņš bija sadūšojies līst alā: pirmoreiz dēmoniskā lāča laikos, lai atrastu akmens zobu, un otrreiz Tālajos Ziemeļos, lai atbrīvotu Vilku. Abas reizes Klejotājs bija brīdinājis. "Ja tiksi tur iekšā," vecais vīrs bija teicis, "nekad vairs nebūsi vienots veselums." Klejotājs bija traks, tomēr šad tad pavīdēja saprāta uzplaiksnījumi. Viņa brīdinājumiem piemita spēks. Ja Toraks tos neņemtu vērā un vēlreiz līstu alā, zemes žokļi virs viņa aizcirstos uz visiem laikiem.
Rena viņu uzrunāja, un Toraks atjēdzās.
- Vai jūties labi? meitene jautāja.
- Jā, viņš sameloja.
Rena saņēma puiša plaukstu. Viņas pirksti bija slaidi un silti. Toraks no tiem smēlās spēku.
- Torak, viņa sacīja. Es nezinu, ko Eostra gatavojas darīt Kalnā. Taču zinu ko citu. Viņa grib tevi nošķirt no manis un Vilka. Šī grib, lai tu būtu viens. Tas viņai neizdosies.
Abi sēdēja plecu pie pleca, vētras niknums uz Mežu nemazinājās. Rena aizmiga, bet Toraks palika nomodā. Tagad Rena bija drošībā. Vilks ne. Torakam šķita, ka saikne starp viņiem ir trausls pavediens naktī un Eostras ledainā roka stiepjas, lai to pārrautu.
VIENPADSMITĀ NODALA
Spožais-cietais-aukstums plosīja Mežu. Tas lauza kokus un svieda putnus lejup no debesīm. Tas ar stindzinošiem nagiem uzbruka Vilkam.
Lai! Vilkam bija vienalga, kas ar viņu notiek.
Meklēdams ūpja smaku un cenzdamies saklausīt sava kucēna klusāko smilkstu, viņš bija skrējis mūžību. Nekā. Spožais-cietais-aukstums bija aprijis cerību.
Vilks ieradās uzkalnā, uz kura auroja priedes un akmensbluķis slēpa ieeju mazā migā. Neapstājies, lai paošņātu, vai tajā nav lāča, viņš iebrāzās iekšā un saļima uz sabirzušiem kauliem.
Vilks zināja, ka Slaikais Bezastainis viņu meklē, taču pat doma par barabrāli nespēja uzlabot omu. Tumšais Kažoks un kucēni bija pagalam. Vilks ilgojās būt kopā ar viņiem, bet tie vairs neelpoja. Viņš nesaprata, kā tas varēja notikt. Tumšā Kažoka un mazuļu… vairs nebija.
Vilks aizvēra acis. Arī viņš vairs negribēja būt.
Toraku pamodinaja klusums.
Viņam sala ugunskurs bija gandrīz izdzisis un būdas jumts bija ieliecies tā, ka atradās puisim tieši virs sejas. Viņa elpa spalgi skanēja klusumā un salta plūda atpakaļ sejā.
Durvju pinums bija aizsalis. Viņš to atcirta vaļā un tā pamodināja Renu, kas pieslējās sēdus, pirms Toraks paspēja brīdināt, un apdauzīja pakausi.
Sasparojies pret aukstumu, zēns izlīda laukā žilbinošā spožumā un Mežā, kas bija pārvērties par ledu.
Vētra bija kokiem nolauzusi galotnes un pārvērtusi tos par mirguļojošām smailēm. Veselas birzis tā bija saplacinājusi par savītu kristālu pauguriem. Koki, zari, lapas viss bija droši ieslodzīts Eostras ledus cietumā.
Toraks lēnām piecēlās kājās. Viņš paspēra dažus soļus. Ledus zem zābakiem bija ciets kā akmens. Aukstums stindzināja plaušas un sprakstēja nāsīs. Mirdzums kā nazis dūrās smadzenēs. Lai kurp viņš paskatītos, visur plaiksnīja un zaigoja pazudināti koki. Mirušajam Mežam piemita šausminošs skaistums.
- Vai spēj sajust viņu dvēseli? aiz muguras jautāja Rena.
Jauneklis pamāja ar galvu. Gaisā mudžēja mirušu koku gari, kas meklēja citas mājas.
- Tie nevar iekļūt jaunajos kociņos, Rena teica. To neļauj ledus.
- Ko tie iesāks?
- Nezinu. Cerēsim, ka drīz iestāsies atkusnis.
Toraks uz to nepaļāvās. Pār zemi klājās nāvējošs bezvēja sals. Eostras roku darbs.
Noēnodams acis ar plaukstu, viņš zemāk uz nogāzes ieraudzīja ziemeļbriežu mazuli. Tas grīļojās uz izstīdzējušām kājelēm un bija nobijies no šīs nedrošās jaunās pasaules. Viņa māte, gribēdama ieturēties ar ķērpjiem, kārpīja zemi ar asiem priekškāju nagiem. Ledus bija nesalaužams.
Toraks domāja par lemingiem, kas bija ieslodzīti aizsalušās alās, un bebriem to migās.
Viņš domāja par Vilku.
No patvertnes izlidoja Rips un Reka un apmetās uz zara, no kura atdalījās šķindošu ledus lausku birums. Pagāja ilgs laiks, līdz noklusa atbalss.
Rena pasauca Toraku; balss no uztraukuma bija griezīga.
Meitene bija sakņupusi desmit soļus tālāk akmens aizsegā un kaut ko pētīja samezglojušās eglēs, kas bija nogāzušās uz akmens. Kad Toraks tuvojās, viņa to aizkavēja.
- Pagaidi! Neskaties…
Puisis viņu ar plecu pabīdīja malā. Toraks starp zariem pamanīja plankumu: pelēku kažoku ar melnu nokrāsu. Vilka kažoks.
Rena satvēra Toraka roku. Viņš nopurināja meitenes plaukstu, izlauzās caur zariem, jo izmisīgi vēlējās sasniegt sasniegt to, kas gulēja ledū.
Rena aizsteidzās puisim garām un nokļuva pie mērķa pirmā.
Toraka pasaule sabruka līdz pelēkajam kažokam zem klints.
Rēnas balss atnāca no tālienes.
- Tas nav Vilks!
Sagrābusi dūrainī vilkādas sloksni, viņa rāpās atpakaļ.
Tā bija apmēram plaukstas platumā: saritināta un sasalusi ragā.
- Tā bija piedurta ar mietu, Rena sacīja. Kāds gribējis, lai mēs to atrodam. Āda ir miecēta, un malas caurdurtas šūšanai. Izskatās, ka tā ir daļa no Cilvēka ģints aizbildņa kažoka.
- Ir gan. Toraks paņēma ādu no Rēnas un centās to atritināt. Sasalusi kažokāda nokrakšķēja, un no tās kaut kas izbira. Kad zēns pacēla mazu roņa amuletu, pasaule sazvārojās. Viņš pazina šo piešķiebto zīdaino galvu, bieži bija skaitījis mazos nadziņus uz peldpleznām. Toraks teica: Tas piederēja manam tēvam.
Rena uz viņu skatījās.
- Tēta māte bija no Roņu ģints; viņš vienmēr to nēsāja. Zēns norija siekalas. Viņš to ir atstājis kā zīmi. Tēvs lūdz man palīdzību. Un es viņam pagriezu muguru, lai atrastu Vilku!
- Tu rīkojies pareizi, Rena teica. Vilkam tu esi vajadzīgs.
- Es pagriezu muguru tētim. Lūk, kāpēc viņš man ir atstājis šo!
- Nē. Meitenes balss bija noteikta. To atstājuši tokoroti.