- Tu to nevari zināt! puisis iesaucās.
- Pilnīgi pārliecināta neesmu. Taču zinu ko citu. Eostra sūtīja tokorotus, ūpi un ledus vētru, lai mūs izšķirtu, taču tas viņai neizdevās. Un viņai neizdosies mūs šķirt no Vilka.
- Bet tētis? Toraks noprasīja. Kā tad ar tēti?
Rena pagriezās pret izpostīto Mežu un tad atpakaļ pret
Toraku.
- To varbūt nav izdarījis viņš.
- Ja nu ir? Ko tad?
- Ja ir, Rena nelokāmi sacīja, tev tomēr bija tiesības sekot Vilkam. Jo Vilks ir dzīvs. Tēvs ir miris. Tev nedrīkst būt darīšanu ar mirušajiem.
Toraks nikni uz viņu skatījās, taču Rena nepadevās.
- Viņš ir miris, Torak. Nekas nespēj viņu atdzīvināt. Vilkam tu esi vajadzīgs vairāk.
Dzeļošā klusumā abi devās atpakaļ uz mitekli, kur savāca tik daudz malkas, cik spēja panest, un, lai pasargātos no ņirbas, Rena pagatavoja briežādas sejassargus ar iešķeltām acu vietām. Toraks pārbaudīja pārtikas krājumus: tarbiņu ar lazdu riekstiem, dažus laša plāceņus, kaltētu zirggaļu un brūklenes. Viņš gribēja ņemt līdzi tēva ģints aizbildņa ādu, taču Rena papurināja galvu.
Nē, Torak! Tu nedrīksti ņemt miruša cilvēka mantas.
Jauneklis piekāpās, taču nebija pierunājams atteikties no roņa amuleta. Rena ielūkojās puisim sejā un neiebilda, tikai uzstāja, lai pirms ievietošanas ārstniecības līdzekļu makā tas tiktu ievīstīts pīlādža lūkos.
Toraks juta, ka viņa grib nolīdzināt asumus, taču stūrgalvīgi klusēja. Rena nebija dzirdējusi viņa tēva gara saucienus naktī. Kā gan viņa to saprastu?
Ledus vētra bija izdzēsusi jebkādas cerības uz pēdām, taču pirms dienas Vilks bija devies uz dienvidiem, tāpēc arī viņi virzījās turp.
Tas izrādījās gandrīz neiespējami. Ledus ir ļaunais sniega brālis. Kad viņi lauzās caur sasalušajiem zariem, tas birdināja acīs lauskas. Tas lika viņiem krist un par to sodīja. Drīz abi bija vienos zilumos.
Toraks laiku pa laikam apstājās, lai iegaudotos. "Es tevi meklēju, barabrāl!" Mežs viņa gaudošanu nesa atpakaļ nesadzirdētu.
Beidzot viņi sasniedza aizsalušu upi. Toraks ieraudzīja niedrēs iesprūdušas meža pīles līķi; uz spoži zaļās galvas bija ledus bruņas. Viņš sakļāva ap lūpām plaukstas un gaudoja.
Atbildes nebija.
Ledus uz upes bija tik slidens, ka to nācās šķērsot četrrāpus. Sasnieguši pretējo krastu, ceļinieki atklāja, ka ceļu aizšķērso nogāztu dižskābaržu gūzma. Nebija cita padoma, kā vien iet uz augšteces pusi.
Toraks gaudoja, līdz aizsmaka.
Nepārtrauc, Rena teica. Viņš tevi sadzirdēs. Viņš atsauksies.
Tomēr valdīja klusums, un Toraks baidījās, ka Vilks vairs nekad neatsauksies. Tā bija Sārtupes ieleja, kur dēmoniskais lācis bija saplosījis viņa tēvu. Varbūt arī Vilks šeit sastapies ar nāvi?
Ap pusdienlaiku koki izretojās, griezīgs vējš čabināja lapas. Tas bija vējš, kas nāca no kalnāja. Viņi tuvojās Meža malai.
Abi nonāca salauzītu priežu silā; no akmensbluķa karājās par šķēpiem garākas lāstekas.
Zem akmens viņi atrada Vilku.
DIVPADSMITĀ NODALA
Vilks bija dzīvs tikai daļēji.
Kažoku bija saķepinājis ledus, un purns no elpas bija nosarmojis balts. Kad Toraks sašūpoja cirvi un notrauca no laukakmens lāstekas, kas grabēdamas aizripoja, Vilks atvēra acis. Rena bija satriekta. Viņa acis izskatījās blāvas. Kad Vilks ieraudzīja barabrāli, tās neiemirdzējās.
Rena skatījās, kā Toraks pielien viņam blakus un cenšas uzmundrināt ar skatienu, pieskārieniem un smilkstēšanu. Vilka aste tik tikko noraustījās.
- Viņš jāsasilda, Toraks sacīja, skrāpēdams ledu no Vilka kažoka.
- Es sakuršu ugunskuru, Rena teica, bet tu uzcel mums apkārt pajumti.
Abi strādāja klusēdami: Toraks savilka nolūzušus kociņus, nodauzīja tiem ledu un atslēja tos pret akmeni, lai norobežotu platību. Rena atmodināja dūmojošu, nepaklausīgu liesmu. Siltumā Vilka kažoks sāka kūpēt, taču
acis palika vienaldzīgas, to dzintardzeltenā gaisma bija apdzisusi.
Rena pielika Vilkam pie deguna laša plāceni. Viņš tam nepievērsa uzmanību. Meitene nobažījusies centās viņu iekārdināt ar kaltētām brūklenēm. Vilks neņēma vērā arī tās. Kad būdā ielavījās Rips un Reka un krietnu daļu ogu nočiepa, viņš pat nepakustināja ūsas.
- Paldies Garam, mēs viņu atradām laikus, Toraks sacīja, aizvērdams aizvirtni. Kad Vilks sasildīsies, viss būs kārtībā.
Rena iekoda apakšlūpā.
- Padod savu zāļu ragu! Izmēģināšu dziedināšanas rituālu.
Juzdama, ka Toraks vēro, viņa iekratīja okeru plaukstā un, murminādama buramvārdus, kādu nieku uzzieda Vilkam uz pieres.
- Tagad viņam kļūs labāk, Toraks teica. Vai ne, Rena?
Viņa neatbildēja. Vilks līdz dvēseles dziļumiem sirga ar bēdām. Un no tām var nomirt.
Kad uzlēca mēness, viņi ielīda guļammaisos. Toraks gulēja, vienu roku aplicis Vilkam, un ar tuvību centās viņu mierināt; savulaik Vilks tāpat bija žēlojis viņu. Vilks šad tad gurdeni pakustināja asti, un Rena redzēja, ka viņš padodas.
Nākamā diena uzausa ledaini skaidra, un no atkušņa nebija ne miņas. Kad miteklī iezagās gaisma, Renu sagrāba bailes: Vilks nejutās labāk.
To redzēja arī Toraks, taču neko neteica. Rena prātoja, ka viņš apcer bezcerīgo nākotni bez Vilka.
Norūpējusies par pārtikas krājumiem, meitene pieteicās izlikt dažus slazdus. Toraks nedrīkstēja atstāt Vilku, tāpēc viņa gāja viena un bailēs no tokorotiem turējās apmetnes tuvumā. Atgriezusies Rena izmēģināja visus dziedināšanas ritus, kādus vien zināja. Vilks pakļāvās, pat nepakustinādams ausi. Viņam viss bija vienalga.
- Esmu izdarījusi visu, kas manos spēkos, Rena beidzot teica.
- Jābūt vēl kādam līdzeklim, Toraks sacīja.
- Ja tāds ir, es to nezinu.
- Tomēr viņš jūtas labāk nekā tad, kad viņu atradām. Tad viņš tik tikko spēja pakustēties; tagad Vilks ir stiprāks.
- Torak! Tu, tāpat kā es, zini, kas notiek.
Puiša sejā vīdēja bailes.
- Viņam joprojām esam mēs, Toraks uzstāja. Arī mēs esam daļa no bara.
Viņam bija taisnība. Vai ar to bija gana, lai Vilks turētos pie dzīvības? Rena to nezināja.
Kad iestājās krēsla, viņa gāja pārbaudīt slazdus. Medību veiksme meiteni nebija pametusi: vienā no tiem atradās sasalis zaķis. Rena nosprieda, ka tā ir laba zīme, taču atceļā ieraudzīja pēdas. Mazas cilvēka pēdiņas. Ar nagiem.
Toraks stāvēja pie būdas. Jaunekļa lūpas kustējās klusā lūgšanā, un vienu briesmīgu mirkli viņa nodomāja, ka Vilks ir pagalam. Pēc tam meitene pamanīja pie zara piesietu melnu matu šķipsnu. Toraks apmaiņā pret Vilka dzīvību Mežam ziedoja daļu no sevis.
- Torak, Rena maigi teica. Tu nedrīksti tā rīkoties.
Viņa pasniedzās, lai noraisītu ziedojumu, taču puisis
atgrūda Rēnas roku.
- Ko tu dari? viņš iekliedzās. Tas ir par Vilku!
- Es zinu, bet padomā! Matos ietverta daļa tavas pasaules dvēseles. Apkārt klimst tokoroti. Ja tiem izdosies to iegūt, nav zināms, ko šie pasāks.
Toraks, nikni klusēdams, nolūkojās, kā Rena noraisa matus un iebāž tos ārstniecības līdzekļu tarbā.
- Tu domā, ka Vilks nomirs, vai ne? viņš jautāja. Šķita, ka viņš Renu vaino par nodevību.
- Ja Vilks pats to nevēlas, meitene klusi sacīja, ne burvestības, ne lūgsnas, ne ziedojumi viņu nepiespiedīs dzīvot.
Toraks dusmīgi pagrieza viņai muguru.