Vilcēns no bailēm bija smilkstējis.
Ūpis lidoja bezgalīgi ilgi. Vilcēns atžirga no nikniem ķērcieniem, un no debesīm iznira kraukļi. Tie metās virsū ūpim, kas vairījās un novirzījās no ceļa. Vilku mazulis centās tam iekost kājās, taču nevarēja tās aizsniegt. Kraukļi uzbruka vēl un vēl. Pēkšņi ūpis vilcēnu palaida vaļā un viņš krita.
Viņš noplakšķēja spožajā-mīkstajā-aukstumā un, pārāk nobijies, lai pakustētos, palika trīcēdams guļot.
Tā kā nekas nenotika, viņš pieslējās stāvus un izbāza laukā galvu.
Briesmīgais ūpis bija pazudis.
Tāpat kā viss cits. Nebija kraukļu. Nebija Meža. Nebija vilku. Tikai vējš un baltums.
Izracies no spožā-mīkstā-aukstuma, vilcēns klumpačoja augšup kalnā, lai paošņātu smaržas; tā bija darījis tēvs. Viņam smeldza sāni un trīcēja kājas. Viņš bija izbadējies un ļoti, ļoti nobijies. Vilcēns pacēla purnu un gaudoja.
Neviens nenāca.
Vilku mazulis bija apēdis mazliet spožā-mīkstā-aukstuma; tas nedaudz piepildīja vēderu, taču bads neatkāpās.
Viņš novārdzis slāja pa nogāzi. Vējš bija pierimis, un tuvojās tumsa. Kucēns juta, ka viņa nagi ir dīvaini savilkušies, un neatkāpās sajūta, ka viss pakalns, spožaismīkstais-aukstums un pat debesis kaut ko gaida. Kaut ko sliktu.
Viņš nonāca pie nelielu, sagriezušos vītolu skupsnas, kas tvērās pie nogāzes. Šī vieta vilcēnam atgādināja guļvietu, tāpēc viņš nolēma palikt tās tuvumā.
Izokšķerējis apkārtni, viņš atrada kaut ko, kas izskatījās pēc midzeņa. No tā plūda interesants aromāts, kādu viņš nespēja atcerēties.
Tieši tobrīd kaut kas vilcēnam iebelza pa degunu. Ievaukšķējies viņš atsprāga atpakaļ un kaut kas ieblieza viņam pa sēžamvietu. Tagad tas slānīja visu kažoku un pēra muguru, ausis un ķepas. Tas nāca no debesīm. Viņš pacēla galvu. Un dabūja pa aci. Vilcēns pašāvās zem vītola.
Pakšķēšana pieņēmās spēkā un pārauga par pērkonu. No debesīm gāzās spožais-cietais-aukstums un, dauzīdams kucēnu, krakšķināja zarus.
"Midzenis! Lien iekšā midzeni/"
Sagrābis zobos visu drosmi, viņš drāzās uz alu.
Ha! Spožais-cietais-aukstums tur netika klāt! Vilcēns dzirdēja, kā tas nikni rūc par to, ka nevar viņu aizsniegt.
Midzenis izrādījās tikai mazliet lielāks par viņu, un tā dziļumā interesantā smarža bija stiprāka. Tagad vilku mazulis to atminējās. Amrija.
Āmrijas ir ārkārtīgi niknas, taču, par laimi, šī nekustējās. Kucēns paošņāja gaisu. Viņš piesardzīgi izstiepa ķepu. Šis vairs neelpoja.
Vilcēns bija pieradis pie maigas, viegli sakošļājamas gaļas, ko atvēma māte un tēvs, viņam nācās grūti iecirst zobus kādā āmrijas ķermeņa daļā. Gaļa bija sīksta; šķita, ka viņš gremo koka bluķi, tomēr pēc ilgstošas graušanas izdevās gabalu noplēst un norīt.
Vilcēns ēda, līdz sāka sāpēt žokļi un vēders šķita pilns. Pēc tam viņš ieripoja puvuma smakā un aizmiga.
Kad viņš pamodās, spožais-cietais-aukstums joprojām dauzīja nogāzi, tāpēc viņš uzēda vēl mazliet āmrijas gaļas un devās pie miera. Viņš pamodās. Paēda. Aizmiga…
Kad vilcēns pamodās no jauna, viss bija kluss. Sapnī viņš kopā ar baramāsu bija kāpelējis pāri mātei, rotaļādamies kodis tai astē, bet viņa bija ar purnu bikstījusi abiem vēderā.
Tagad viņš atkal bija viens.
Kucēns iesmilkstējās. Šis troksnis klusumā viņu iztrūcināja, tāpēc viņš apklusa un vēl mazliet pagrauza āmriju. Pēc tam viņš devās uz migas izeju.
Spilgtā gaisma apžilbināja acis. Nekādu smaržu. Vienīgās skaņas bija dīvaina krakšķēšana un vēja šņākoņa.
Mirkšķinādams acis, viņš ieraudzīja, ka vītols guļ nolauzts zem spožā-cietā-aukstuma. Visa pasaule gulēja zem spožā-cietā-aukstuma.
Vilcēns uzdrošinājās izrāpties laukā. Slīdēja ķepas, un viņš novēlās. Iecirtis nagus ledū, viņš pieslējās stāvus.
Virs galvas slējās balts kalns. Zem viņa tas izliecās uz leju, bet tālāk no jauna pacēlās uz augšu. Vilcēns neuzdrošinājās pakustēties. Nebija, uz kurieni kustēt. Viņš pacēla purnu un gaudoja.
Tas bija skaļākais un noteiktākais kauciens, kāds viņam jebkad izdevies; taču neviens neatsaucās.
Tā vietā lejup traucās krauklis un piezemējās dažu lēcienu attālumā no viņa. Pēc tam vēl viens.
Kucēns ar asti pātagoja zemi un gaudoja no prieka. Šie bija viņa kraukļi, tie piederēja pie bara! Pieglaudis ausis un slīdēdams uz spožā-cietā-aukstuma, viņš lēkšoja pie tiem.
Kraukļi smiedamies aizlidoja. Vilcēnu tas neskumdināja, jo viņš pie to trikiem bija pieradis: kraukļi bieži vien knāba viņam astē un zaga gaļu. Aizmirsis, ka jāiecērt spožajā-cietajā-aukstumā nagi, kucēns skrēja tiem pakaļ un noslīdēja no kalna.
Joprojām ķērcoši smiedamies, atlidoja kraukļi.
Vilcēns dusmīgs piecēlās un noskurinājās.
Kraukļi pacēlās debesīs un aizlidoja.
Viņš ierējās. "Atgriezieties/"
Kraukļi pariņķoja virs viņa un tad, astes grozīdami, atkal aizlidoja un pazuda aiz kalna. Krā! Seko!
Vilcēns pūlējās tos panākt. Sasniedzis virsotni, viņš ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika bailēs iesmilkstēties.
Virs galvas slējās lielākās klintis, kādas viņš jebkad redzējis, daudz lielākas pat par akmensbluķi guļvietas malā.
Krā! Ķērca kraukli.
Vilcēns bija nobijies, taču negribēja atpalikt.
Samiedzis acis vējā, viņš devās līdzi kraukļiem uz Augsto Kalnu pusi.
ČETRPADSMITĀ NODALA
-Cik dienu jāiet līdz Kalniem? Toraks jautāja.
Rena papurināja galvu.
Viņi stāvēja, muguru pagriezuši Mežam, un skatījās pāri apaļīgiem, sniegā ieputinātiem pauguriem. Tālumā tomēr draudīgi tuvu pacēlās mirdzošās Augsto Kalnu virsotnes.
Torakam noplaka dūša. No vietas, kur viņš stāvēja, bija saskatāmas neskaitāmas sīkas smailes. Ikviena no tām varēja būt Rēgu kalns. Un vienīgā cerība to atrast Kalnu ģintis.
Šķita, ka Rena sadzird viņa domas.
Ziemeļbrieži dosies meklēt patvērumu Mežā. Finkedīns teic, ka Kalnu ģintis vienmēr seko ziemeļbriežiem. Ja paveiksies, mēs tās satiksim.
Puisis neatbildēja. Viņš vēlējās ierāpot Mežā un paslēpties.
Pret viņu atslējās Vilks. Jauneklis noslidināja dūraini un iegremdēja pirkstus viņa skaustā. Vilks nolaizīja
Torakam plaukstas locītavu: īslaicīgs siltuma uzplaiksnījums, ko nolaupīja vējš.
- Un atceries, Rena teica, ka Eostra grib, lai tu to atrastu.
- Nevis tu, Toraks sacīja. Un nevis Vilks vai Rips un Reka.
- Šī centās mūs izšķirt. Neizdevās.
- Viņa mēģinās vēl.
Abi lūkojās pāri pakalniem. Gaudojošs vējš uz viņiem raidīja sniega šautras. "Ejiet atpakaļ, ejiet atpakaļ!"
Kraukļiem tas patika. Tie pacēlās niknajās, aukstajās debesīs un tad metās lejup. Reka meta kūleņus, bet Rips sakļāva spārnus un krita lejup: viņš piezemējās sniega mākonī, apvēlās uz muguras un vēlās lejā pa nogāzi. Pakājē krauklis noskurināja spārnus, aizlidoja līdz virsotnei un sāka visu no jauna.
Vilks ierējās un lēkšoja viņam pakaļ, taču Rips apsegloja vēju un kļuva nenotverams. Vilks stāvēja uz kores, ar asti pātagoja sniegu un skatījās lejup uz Toraku. Dzīvnieka pūkainais kažoks bija rotāts ar sniega vizuļiem, acis bija spožas. "Iesim!" viņš ķiukstēja.
Ceļabiedru degsme deva Torakam drosmi. Viņš pagriezās pret Renu.
- Man šķiet, mēs to spējam.
Meitene atvēra muti, lai iebilstu.