Finkedīns noraudzījās, kā kokā uzšaujas cauna. Pēc tam viņš turpināja ceļu piesardzīgi un klusi. Tas, ko viņš meklēja, varbūt ausījās.
Dienām ilgi Finkedīns bija pārmeklējis vietas, kur viņa pirms daudziem gadiem mēdza medīt. Biezā meža nomalē Lūšu ģints ļaudis bija dzirdējuši baumas; Sikspārņu ģints vīri atraduši pēdas, kas Finkedīnu no jauna veda atpakaļ uz dienvidiem, uz šo ieplaku. Un visu šo laiku Toraks un Rena bija tur, projām, vieni paši pret Eostras varenību.
Ieplakā viss bija rāms. Pirms neilga laika šajās klintīs būtu atbalsojušās ūdens čalas, taču ledus vētra straumi bija apklusinājusi ar ledainas elpas brāzmu. Upes ņirbēšanai tagad bija lemts turpināties visu ziemu. Vilnim, kas bija sastindzis uz akmensbluķa, lai turpinātu ceļu, nāksies gaidīt līdz pavasarim.
Finkedīns sasniedza vietu, kur taka sazarojās. Viens ceļš vijās uz rietumiem, otrs uz austrumiem dziļāk kalnienē. Pēdu nebija. Kraukļu vadonim nebija citas izejas,
kā vien paļauties uz Mežu un zināšanām par to, ko viņš meklēja.
Viņš spēra dažus soļus pa pirmo taku. Uz priedes stumbra apmetās dzenis, grozīja sarkano galvu un vēroja Finkedīnu. Tuk, tuk! Pēc tam tas aizlidoja.
Vāvere lēkāja no zara uz zaru, tālumā bija dzirdami klakški. Pie koka stumbeņa viņš atrada mēslu kaudzīti, kas oda pēc muskusa. Cauna iespējams, tā pati, ko Finkdīns nule bija redzējis.
Uz šīs takas bija pārāk daudz iemītnieku. Droši vien tā nebija īstā.
Pagājies atpakaļ, viņš sāka iet pa otru stigu. Egles slējās apkārt kā sasaluši, balti konusi. Zem vienas no tām sumbrs ar nagu bija salauzis ledu, lai piekļūtu ugunspuķu pudurim.
No tā vien Finkedīns neko daudz nevarēja izlobīt, taču starp ugunspuķu atliekām atrada atkailinātu priedes sakni, kurai tikai daļēji bija noplēsta miza. Uz saknes gulēja spīdīgs, brūns mats. Kraukļu vadonis prātoja, ka tad, kad sumbrs aizgājis, ieradies staltbriedis, lai paskrubinātu mizu, taču tam nav bijis iespējas pabeigt maltīti. Brieža pēdas, tam aizbēgot pa taku, bija dziļas un slīpi vērstas uz āru. Kāds to bija izbiedējis.
Ne jau lācis; tie guļ ziemas miegā. Lūsis? Vilks? Finkedīns šaubījās. Viņš sniegā nebija redzējis ne dzeltenus teritorijas iezīmēšanas pleķus, ne nagu pēdas uz kokiem. Vīrs lēsa, ka briedi visdrīzāk aizbaidījis vientuļš mednieks.
Tuvojās krēsla. Drīz parādīsies pirmās agrīnās zvaigznes, tomēr mēness neuzlēks līdz pat pusnaktij. Finkedīns nebija ticis tālu un apstājās, lai ieklausītos. Kaut kur skanēja sīļa brīdinājuma sauciens. Pēc mirkļa putns ar klusu švīkstu aizlaidās Kraukļu vadonim virs galvas, pamanīja viņu un ieķērcās vēlreiz.
Pirmoreiz sīlis bija ieķērcies tad, kad atradās tuvāk korei. Tas, ko putns pamanījis, atrodas netālu no Kalna. Viņš pazina Kalnus. Priekšā gulēja klinšaina pārkare laba vieta, kur paslēpties un vērot, kas tuvojas. Ja viņš būtu kļūdījies, tur labi varētu pārlaist nakti.
Rāpdamies augšā, Finkedīns saoda malkas dūmus.
Viņš dzirdēja nolūstam zariņu. Varbūt tur sprakstēja ugunskurs?
Nostājies aiz akmeņozola, viņš pētīja apkārtni.
Ak! Prātīgi gan. Nevis pārkares tuvumā, bet gan lejā, gravā, trīsdesmit soļus no takas. Ugunskurs bija noslēpts aiz laukakmens bluķa un izstaroja niecīgu blāzmu. Finkedīns neko citu nebija gaidījis. Tas, ko viņš meklēja, prata slēpties.
Viņš klusītēm nokāpa gravā. Pustumsā viņš saskatīja kaut ko, kas nebija klints. Tas sēdēja salīcis, ar cirvi pie rokas pār maza briedēna atliekām.
Kraukļu vadonis makstī izkustināja nazi un spēra soli tuvāk. Tad apstājās. Un atkal turpināja iet.
Ēna piecēlās, sagrāba cirvi un atvēzējās pret Finkedīnu.
Viņš satvēra roku ar cirvi aiz plaukstas locītavas.
Abi stāvēja saspringuši aci pret aci.
Pēkšņi roka, kas žņaudza cirvja kātu, atslāba.
Finkedīns palaida to vaļā.
Laiks norēķināties, vecais draugs, viņš teica.
SEŠPADSMITĀ NODALA
Toraka āķi izrādījās tukši, un slazdus naktī bija pārbaudījusi āmrija.
- Tātad šodien bez maltītes, puisis teica un nosvieda makškerauklas zemē.
Rena blisināja acis uz tukšajiem āķiem.
- Nāksies ēst ķērpjus.
Toraks viņai uzmeta neticīgu skatienu.
- Vai tad cilvēki tos ēd?
- Domāju gan. Viņas balsī nebija īpaši daudz pārliecības.
Jauneklis palīdzēja Rēnai izkašņāt dažas saujas no ledus, un viņi tos ielika meitenes dzeramtraukā mērcēties. Kamēr viņa kurināja ugunskuru, Toraks aizgāja lūkot vēl kādu pārtiku. Pēc ilgiem meklējumiem aukstumā viss, ko izdevās sadabūt, bija dažas vistenes un mazliet apsalušu skābeņu.
Rena tās iemeta ādas katliņā, kurā ķērpji bija izsutuši par tumšām, gļotainām dūņām.
- Vai esi pārliecināta, ka tos var ēst cilvēki? Toraks jautāja pēc pirmā malka.
- Kalnu ģintis ēd. Ja laiki ir grūti.
- Tad tiem tiešām jābūt grūtiem. Ļoti grūtiem.
- Varbūt Vilkam veiksies labāk. Viņš varētu ar mums padalīties.
Toraku nesajūsmināja doma, ka būs jānotiesā Vilka medījuma pārpalikumi, tomēr Rēnai bija taisnība. Irbi viņi bija notiesājuši pirms divām dienām. Tagad bija svarīgi atrast ziemeļbriežus: nevis tikai lai sameklētu Kalnu ģintis, bet arī lai paēstu.
Kad rīta cēliens jau gāja uz beigām, viņi sasniedza upi; kā par brīnumu, tā vēl nebija devusies pie miera un trokšņaini lauzās starp akmeņainiem pakalniem, uz kuriem slējās vēl trīs dīvainie velēnu vīri. Pat upes seklums nebija aizsalis. Toraks un Rena izraka puduri spīdīgi zaļu kosu un nočāpstināja gaļīgos sakņu pumpurus svaigā veidā.
Toraks izslējās, un viņam sareiba galva. Kosas nebija līdzējušas, lai remdētu badu. Puisim sāka sāpēt vēders.
Rena nozvēlās uz akmens un noņēma masku. Meitenes acis ietvēra zilas ēnas.
- Te vajadzētu būt zivīm, viņa teica, tomēr nevienu neesmu redzējusi.
- Kad atradīsim ziemeļbriežus, Toraks sacīja, es apēdīšu veselu briedi. Sākšu ar kaklu un tad virzīšos zemāk. Vēl vienu nokaušu tev.
Rena izmocīja smaidu.
Toraks notupās, lai piepildītu dzeramtrauku.
- Un tomēr kas šī par upi?
- Nezinu, un man ir vienalga. Ja drīz nedabūšu gaļu, apēdīšu ārstniecības līdzekļu tarbu.
Toraks vairs neklausījās. Norāvis dūraini, viņš kaut ko izķeksēja no ūdens.
- Kas tas ir? Rena gribēja zināt.
Viņš parādīja meitenei gaišbrūnu matu tik garu kā viņa īkšķis.
Ziemeļbrieži.
- Tiem jābūt augšteces pusē, Rena teica.
Viņi ieklausījās. Upe bija pārāk skaļa.
Tās krasti bija nosēti ar akmensbluķiem un nepārvarami. Viņiem nācās mērot garu ceļu apkārt kalniem vai arī rāpties tiem pāri. Viņi izlēma rāpties. Tas būtu ātrāk, turklāt no augšas varētu labāk redzēt, kas atrodas otrā pusē.
Rāpšanās izrādījās grūtāka, nekā viņi bija domājuši. Toraks šausminājās par to, cik nespēcīgs kļuvis. Acu priekšā peldēja melni plankumi, un katrs solis sagādāja piepūli. Viņam blakus Rēnas elpa pārvērtās par elsām.
Virs viņiem parādījās Vilks, kas, pirms skriet lejup pie To raka, apstājās blakus velēnu vīram. Vilka kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies. "Ziemeļbrieži! Pasteidzieties! Medīsim!"
Toraks to pārtulkoja Rēnai.
Zem maskas iemirdzējās viņas acis.
- Ejam!
Toraks ātri izstāstīja barabrālim, ka tam jāmedī bez viņiem, jo tad esot labākas izredzes uz medījumu. Vilks neiebilda un nozuda aiz Kalna.