Medību priekšnojauta deva Torakam un Rēnai spēku. Tuvodamies virsotnei, abi nometās zemē un sāka līst uz vēdera. Ziemeļbriežiem ir smalkas maņas. Ja tie atradās otrā pusē, bija svarīgi tos neaizbaidīt.
Noslidinājis no pleca loku, Toraks no bultu maka izņēma bultu. Rena to jau bija izdarījusi. Viņa bija arī sasējusi pakausī rudos matus un ietūcījusi tos kapucē, lai medījums nepamanītu. Notvērusi Toraka skatienu, meitene pieskārās sava ģints aizbildņa spalvām un uzsmaidīja puisim pazīstamo, aszobaino smaidu.
Vējš vēsināja Torakam seju. Jauki! Tas pūta viņa smaržu projām no medījuma.
Puisis zagšus līda uz priekšu. Sasniedzis virsotni, viņš aizturēja elpu.
Kalna nogāze beidzās pie mirdzoša upes līkuma. Un upei pāri plūda vēl viena straume ziemeļbrieži. No tūkstošiem purnu dvašoja silta elpa, kas pārvērtās garaiņu mākonī, kurš saulē iekrāsojās zeltains. Gaisā skanēja teļu blēšana un govju rūcieni, uz pārošanos noskaņotu buļļu bauri. Un visam pāri kā milzīgas sirds puksti nemitīga tūkstošiem kāju duna.
Toraks Mežā bija redzējis vienīgi nelielas ziemeļbriežu grupas. Bijības pārņemts, viņš nolūkojās, kā bars lēni, noteikti un nebeidzami plūst pāri upei. Pakalns, kura virsotnē viņš gulēja, krauji pazeminājās cauri vītolu biežņai un beidzās pie līdzenas, zvirgzdiem klātas upmalas, no kuras pacēlās vēl viens paugurs, kas arī bija bagātīgi klāts ar vītoliem. Jauneklis lēsa, ka ieplaka starp augstienēm atrodas uz kāda no mūžseniem ziemeļbriežu ceļiem. Finkedīns reiz bija stāstījis par to, ka ziemeļbriežu bari jau tūkstošiem ziemu pārvietojas pa takām, kuras ieminuši to senči.
Toraks redzēja, kā tie gājienā caur ieplaku cieši spiežas cits pie cita un saplūst blīvā ķermeņu masā. Viņš vēroja peldošo ziemeļbriežu galvas un izslietos ragus, un raito izrāpšanos pretējā krastā; tur tie izklīda pa apkaimi. Viņš zināja, ka šai dzīvības upei seko daudzi mednieki: ērgļi, vilki, kraukļi, āmrijas, cilvēki.
Bet kur bija šie cilvēki?
Augstu gaisā puisis pamanīja Ripu un Reku, kas grozīja galvu no vienas puses uz otru un lūkoja pēc kritušajiem. Viņš redzēja, kā bullis izslienas pakaļkājās un paskrien pāris soļu uz priekšu, lai citus brīdinātu par briesmām, tad nobūkšķina zemi un dodas uzbrukumā āmrijai, kas lēkšo projām. Un tālumā bija Vilks pelēka ēna ziemeļbriežu bara malā -, kurš meklēja kādu noklīdušu teļu vai dzīvnieku, kas ievainots vai pārāk novārdzis, lai uzsāktu cīņu.
Bet cilvēku nebija. Tikai trīs velēnu vīri uz pretējā kalna stāvēja ar izplestām ragu rokām.
Rena iečukstēja Torakam ausī:
Esam tālāk par bultas lidojuma attālumu. Mums jātiek lejā no kalna biežņā.
Viņai bija taisnība. Par cilvēkiem jāaizmirst. Vienīgais, kam tagad nozīme, ir gaļa.
Patiešām! Vajadzēja tikt tuvāk. Ziemeļbriežu medību panākumi atkarīgi no prasmes dzīvnieku nogāzt ātri un klusi, lai neiztramdītu baru. Ja kļūdīsies, tie būs prom, un tev būs zudušas visas cerības.
Rena nomurmināja lūgsnu savam ģints aizbildnim, bet Toraks veiksmi lūdza Mežam. Abi sāka virzīties lejup pa nogāzi uz vītolu pusi.
Puisis pamanīja Vilku, kas lēkāja starp ziemeļbriežiem. Viņš prātā novēlēja tam labas medības.
Vilks skraidīja cauri bagatīgai, virpuļojošai smaržai, kas lika no izsalkuma uzbužināties kažokam.
Viņš saoda asiņainos lēverus, kas karājās no ziemeļbriežu ragu žuburiem, un ieelpoja teļu maigo aromātu. Par laimi, citi vilki nebija saožami; neviena sveša bara, kas varētu uzbrukt vientuļam vilkam, kurš uzdrošinājies atrasties viņu apgabalā.
Lai piespiestu medījumu bēgt, viņš parādījās atklātībā.
Liels bullis pielieca galvu un dimdināja uz Vilka pusi: "Lasies prom no manām mātītēm!" Vilks izvairījās no ragu uzbrukuma un lēkšoja projām.
Valdošajā troksnī viņš saklausīja mokpilnu blēšanu. Vilks lēkšoja tās virzienā.
Uz mazas, oļainas saliņas ātrā ūdens vidū trīcēdams stāvēja ziemeļbriežu telēns. Vilks saoda tā bailes. Tas bija neaizsargāts. Viņa māte gulēja beigta, liemenis jau bija noskrubināts līdz kauliem.
Vilks pielieca galvu un pa krastu aizgāja līdz ātrajam ūdenim. Tad laidās peldus kopā ar briežiem, kas, juzdami, ka ir Vilkam vienaldzīgi, viņu neņēma vērā.
Teļš viņu saoda. Blēšana kļuva griezīga. Vilks redzēja, kā tas, noliecis galvu, cenšas noslēpties aiz mātes skeleta, bet atstāj izslietu palsu, pūkainu sēžamvietu.
Vilka ķepas pieskārās oļiem. Viņš bija sasniedzis saliņu. »
Taču, kad viņš uz tās izrāpās, pretējā krastā uzradās liela ziemeļbriežu govs, kas metās Vilkam virsū. Viņš steidzās no tās izvairīties. Govs nolieca galvu un nesās virsū ar ragu žuburi. Vilks palēcās. Ragi netrāpīja par mata tiesu un apbārstīja viņu ar oļiem. Viņš bija pieļāvis kļūdu. Skelets nebija ziemeļbriedēna māte. Māte bija šī. Vilks pašāvās tai garām un ielēca ātrajā ūdenī.
Nokļuvis drošībā krastā, viņš atskatījās. Teļš bija palīdis mātei zem vēdera un zīda, bet govs joprojām nikni blenza uz Vilku: "Turies tālāk!"
Nopurinājis no kažoka slapjumu, viņš barā ar acīm meklēja vieglāku laupījumu.
Tālumā Vilks sadzirdēja kādu ieblējamies sāpēs. Tur! Jauns buks pūlējās izrāpties krastā. Tā ragi izskatījās asi kā ilkņi: viens vienīgs zvēliens uzšķērstu nepiesardzīgu vilku.
Taču kaut kas nebija kārtībā ar ziemeļbrieža kāju.
SEPTIŅPADSMITĀ NODALA
>
Toraks pamanīja Vilku starp ziemeļbriežiem, bet tad atkal pazaudēja.
Rena iečukstēja viņam ausī:
- Šie vītoli ir pārāk kupli. Nevaru labi nomērķēt.
Jauneklis pamāja ar galvu.
- Ja vien mēs spētu nokļūt pie akmeņiem upmalā…
Viņi klusītēm spraucās lejup pa nogāzi starp kociņiem
cilvēka augumā. Toraks caur zariem pamanīja ziemeļbriežus, kas rikšoja pāri klajumam uz upi. Tie skrēja tā, kā ziemeļbrieži to mēdz darīt, ar augšup izslietiem purniem un uz āru vērstām pakaļkājām, šūpodami baltās pēcpuses no vienas puses uz otru.
Rena viņam blakus bija noņēmusi masku, viņas acis staroja. Toraks zināja, ka draudzene domā par kaulu smadzenēm un ceptu gurnu tik sulīgu, ka, tajā iekožot, starp zobiem izšļācas asinis un notek pa zodu…
"Pārtrauc, Torak! Vēl nevienu neesi nomedījis."
Buļļi nepārtraukti griezās sānis un badījās, it kā nebūtu beidzies riests; skraidīdami cits citam pakaļ, tie izklīdināja govis un teļus. Lielākajiem briežiem bija uzkumpuši kumbri un smagas krēpes, kas sniedzās no kakla līdz ceļiem; dažiem no ragiem vēl nebija nolobījusies āda, kas karājās kā asiņainas lēkšķes. Toraks šādas ādas driskas redzēja arī uz zariem biežņas malās abpus ieplakai. Ziemeļbrieži no tām vairījās tāpat kā no velēnu vīriem, kas ar izplestām rokām stāvēja uz pakalniem un upes krastos.
"Gandrīz izskatās," Toraks nodomāja, "ka tie gana
ziemeļbriežus."
»
Puisis arī ievēroja, ka dzīvnieki nav tik apaļīgi, kādiem tiem klātos būt. Pēc vasaras ganībām tiem uz muguras vajadzēja būt biezam tauku slānim, tomēr šiem briežiem tāda nebija. Toraks redzēja, ka viena no govīm paiet sānis un izmisīgi cenšas tikt pie barības, ar priekškāju kārpīdama ledus segu; tad nogurusi viņa tecēja projām.
Beidzot viņš un Rena bija tikuši lejā no kalna līdz skraju vītolu audzes ieskautam laukakmeņu atsegumam upes krastā. Toraks noraudzījās, kā ziemeļbrieži grūstās, lai tiktu ūdenī. Viņš manīja, kā miklas mēles slīd pār dzelteniem zobiem. Viņš ieelpoja muskusa smaržu un dzirdēja, kā strinkšķ cīpslas, nagiem iecērtoties ledainajā zemē. Toraks novietoja uz loka stiegras bultu.