Vilks koda no visa spēka, un buks ar lauzto kāju kļuva ļengans.
Vilks bada neprātā ielaida zobus tam vēderā, no kura izvēlās gardas, glumas zarnas. Viņš tās ātri aprija, atstādams vienīgi daļu māgas, kas oda pēc sūnām. Kad buka vēders bija tukšs, bet Vilka gandrīz pilns, viņš, kozdams silto, sulīgo gaļu, ķērās pie ciskām.
Nolaidās kraukļi un lēkāja ap medījumu. Vilks, nepacēlis purnu, ar rūcienu tos padzina. Putni aizlavījās tālāk, lai gaidītu savu kārtu.
Izsalkums bija remdēts. Vairāk Vilks nespēja ieēst. Viņš bija izslāpis. Purns un kažoks uz krūtīm bija lipīgs. Pametis medījumu kraukļiem un aizskrējis līdz krastmalai, viņš iekampa ūdeni.
Kad Vilks padzēries pacēla galvu, viņš saoda bezastainus. Viņš ošņāja vēl.
Tie nebija viņa bezastaini.
Tie bija citi.
Rena bija gatava šaut, taču viņas mērķis pakrita seklumā un tad nogāzās ar trīcošu pīķi ribās.
Piķis!
Toraks ielūkojās viņas satrauktajās acīs un nolaida stopu. Kas to raidījis?
Šķēps bija nobeidzis ziemeļbriedi tik veiksmīgi, ka pārējie bezrūpīgi brida tālāk. Toraks un Rena, sakņupuši starp vītoliem, pētīja krastmalu. Šis šķēps nācis no upes puses…
Lūk! Upes vidū dzīvnieku ņudzeklī peldēja ādas smailīte. Tās priekšgalu greznoja no koka izgrebta ziemeļbrieža galva, bet aizmuguri drukna aste. Laiva bija dziļi iegrimusi ūdenī, un tajā sēdēja mednieki, kurus tik tikko varēja saskatīt. Toraks saskaitīja četrus prasmīgi nomaskējušos vīrus: uz galvas bija piestiprināti ragi, seja nokrāsota, tumšbrūna ar baltiem plankumiem ap acīm un muti kā ziemeļbriežiem. Lejteces pusē viņš ieraudzīja vēl vienu smailīti. Rena norādīja uz divām augšpus straumei.
Toraks uzmeta skatienu ādas lēveriem, kas plīvoja biežņas malā, un velēnu vīriem ar izplestajām rokām. Tie tur stāvēja, lai ganītu baru uz upi, kur slēpnī sēdēja mednieki, gatavi uzbrukt ziemeļbriežiem, kamēr tie peldēja pāri upei un gandrīz nespēja glābties.
Arī Rena to bija aptvērusi.
- Tā, esam to paveikuši, viņa čukstēja. Esam ieklīduši svešā medību apgabalā!
Toraks redzēja, kā mednieks kādā laivā nomērķē uz baltu ziemeļbriedi ūdenī. Tieši tad, kad viņš atvēzēja roku ar šķēpu, nezin no kurienes parādījās krauklis.
- Ak nē! Rena nomurmināja.
Rips bija labi ieturējies, un šim prāts nesās uz jokiem. Lidodams zemu, viņš ierējās kā suns. Pārsteigtais mednieks meta pīķi, taču trāpīja dzīvniekam nevis krūtīs, bet dibenā. Baltais ziemeļbriedis izrāpās no upes un, vilkdams līdzi ieroci, aizauļoja projām.
Tajā pašā mirklī viss bars sajuta ievainotā brāļa sāpes un sāka trakot. Toraks redzēja acis balta apspalvojuma ietvaros un platas nāsis. Sākās paniska bēgšana. Ziemeļbrieži, kulstīdami ūdeni, slējās pakaļkājās un rāpās cits citam pāri. Smailītes nevaldāmi šūpojās; mednieki turējās, lai neizveltos laukā. Puisis par tiem aizmirsa, taču aiz muguras pašķīrās zari, un cauri biezoknim viņiem virsū drāzās ziemeļbriedis.
- Rāpies uz akmens! Rena iekliedzās.
Abi iebēga vītolos, un Toraks uzcēla draudzeni uz tuvākā klintsbluķa, pēc tam uzrāpās pats. Ziemeļbrieži dārdināja zemi viņiem apkārt tā bija ragu, nagu un varenu, graujošu ķermeņu straume. Rena neatradās pietiekami augstu, un bullis, izslējies uz pakaļkājām, ar ragu žuburi aizķēra viņas matus. Meitene iekliedzās un, izmantodama vienu roku, centās izrauties. Toraks izrāva nazi un pāršķēla viņas matu šķipsnu. Pārbiedētais bullis mētāja galvu, svaidīja kājas un trāpīja Torakam pa plecu. Puisis novēlās no akmensbluķa un, kad lielais nags triecās pret zemi blakus viņa sejai, aizvēlās sānis. Rena noliecās un sagrāba viņa roku. Ziemeļbriedis aizdimdināja pa piekrasti.
- Vai tev kas kaiš? Rena sauca, cenzdamās pārkliegt troksni.
- Nē! Un tev? Toraks aurēja.
Rena drūmi papurināja galvu. Matu šķipsna uz pakauša bija izrauta ar visām saknēm, un galva asiņoja.
Pēkšņi viss beidzās. Uz krastmalu aizrikšoja pēdējais ziemeļbriedis. Kāju dipoņa noklusa. Ziemeļbriežu bars bija gabalā.
Rena, pakausi satvērusi, noslīdēja no akmens. Toraks nolēca viņai blakus
Zemāk, vilkdami smailītes, seklumā bradāja mednieki. Daži, pakampuši šķēpus, jau skrēja uz biezokni meklēt tos, kas izjaukuši medības. Toraks izkrāsotajās sejās redzēja drūmus skatienus un dzirdēja balsis, kas lika domāt par niknām lapsenēm. Tiem bija tiesības būt dusmīgiem. Viens ziemeļbriedis nomedīts, otrs ievainots, un tas nozīmēja: lai dzīvniekam sadzītu pēdas un to nobeigtu, jāpaiet vairākām dienām. Tik lielai ģintij tas nebija labs guvums.
Rena aizvilka Toraku aiz klintsbluķiem.
- Jātiek projām, pirms tie mūs pamanījuši, viņab šņāca.
- Taču vienīgi viņi var mums palīdzēt atrast Kalnu.
- Jā, bet patlaban šie ir pārskaitušies un nav noskaņoti mūs uzklausīt.
Mednieks, kas bija Ripa nerātnību upuris, izskatījās visdusmīgākais.
- Vai redzējāt? viņš bļāva. Dēmons kraukļa izskatā! Izbojāja man metienu un pazuda kā nebijis!
Toraks jau gribēja iesaukties, bet Rena viņam ar plaukstu aizspieda muti.
- Vai tev prāts? viņa nočukstēja.
Jauneklis pētīja medniekus. Pēc tam viņš atvirzīja Rēnas plaukstu, piecēlās un izsoļoja no klinšu aizsega.
ASToNPADSMITA NODALA
Rena redzēja lielu vīru, kas pagriezās un samiedza acis.
- Krukoslik! Toraks uzsauca, norāva masku un skrēja uz ūdensmalu.
Izkrāšļotā seja atplauka smaidā.
- Torak! Platiem soļiem soļodams uz priekšu, Kalnu Zaķu vadonis par draudzības zīmi abas delnas piespieda pie krūtīm. Tu esi krietni pastiepies! Vai tā ir Rena? Nāc šurp lejā, nāc!
Samulsusi par to, ka nebija viņu pazinusi, meitene darīja, kā vēlēts, un visi sapulcējās viņiem apkārt. Vairums bija no Kalnu Zaķu ģints, taču Rena manīja arī kaklarotas no pīlādžu mizas un pie kapucēm piesietas gulbju spalvas. Vīriem bija plata seja un viesmīlīgs smaids. Viņu dusmas šķita izklīdušas kā migla.
Toraks centās atvainoties par sagandētajām medībām, taču Krukosliks atmāja ar roku.
Nākamajā upē ir vēl viena ziemeļbriežu pāreja tur gaida vēl vairāk mednieku. Nāciet! Jūs izskatāties izsalkuši.
Kāds jau bija atmodinājis uguni. Krukosliks pateicās kritušajam ziemeļbriedim par tā ķermeni un tā garam novēlēja drošu ceļojumu uz Kalnu. Pēc tam trīs vīri to naski nodīrāja. Iztukšojuši dzīvnieka kuņģi, viņi to izskaloja un ietecināja tajā asinis; salikuši iekšas un kuņģa saturu uz ādas, viņi sadalīja liemeni četrās daļās. Nekas netika izniekots, un sniegs tik tikko iekrāsojās sārts.
Vīru izveicīgais darbs Rēnai atgādināja par Finkedīnu, un viņu pārņēma pēkšņas ilgas pēc mājām. Viņa jutās ne savā ādā pēc sastapšanās ar ziemeļbriedi, turklāt pulsēja pakausis. Kāda Pīlādžu ģints sieviete to ievēroja un klusītēm palīdzēja Rēnai aplikt skābeņu kompresi, kas mazliet remdēja sāpes.
Krukosliks pasniedza Rēnai un Torakam biķerus un skubināja dzert. Asinis atdziestot bija kļuvušas stīgras, un Rena, tās rīdama, klepoja, taču drīz vien viņā ieplūda ziemeļbrieža spēks un meitene jutās mazliet stiprāka.
Krukoslika dēls Celko jaunais mednieks, kas bija ievainojis ziemeļbriedi, iedeva viņiem pa gabalam jēlu aknu: siltas un neticami gardas. Tagad Rena jutās daudz labāk. Viņa ģints aizbildnim nomurmināja novēlotus pateicības vārdus, kurus iepriekš bija aizmirsusi pateikt.