Krukosliks sēdēja kopā ar viņiem, taču neko neēda. Viņš bija noberzis krāsu, un kļuva redzama apaļa seja, kas izskatījās pietvīkusi it kā no karsta ugunskura tuvuma. Tāpat kā pārējie ģints pārstāvji, viņš valkāja ziemeļbrieža ādas tuniku, kas sniedzās līdz lieliem un viduklī bija sajozta ar platu, sarkanu siksnu. Vīrieša brūnie mati uz pieres bija īsi apgriezti un skatienam atklāja sarkanus zigzagveida ģints piederības tetovējumus. Arī zaķādas pelerīne bija nokrāsota sarkana, kaut gan sakarā ar medībām apvilkta uz kreiso pusi.
Krukoslika acis bija vērīgas, laipnas. Kad Rena, nezinādama šīs ģints paražas, pagrieza ugunskuram muguru, viņš meitenei smalkjūtīgi aizrādīja:
- Mēs tā nerīkojamies, ugunij tas nepatīk.
Taču viņš bija arī ģints vadonis, kas pieradis visu darīt pēc sava prāta. Kad Toraks pajautāja par Rēgu kalnu, viņš puisi pārtrauca.
- Šī nav īstā vieta. Kamēr Celko vajās ievainoto, tu paliksi mūsu nometnē. Tad arī aprunāsimies par svētām lietām.
Toraks pamāja ar galvu un vērsās pie Celko:
- Man žēl, ka krauklis tevi izbiedēja. Tev vajadzētu zināt, ka viņš ir… tāds kā mūsu draugs.
Celko pamirkšķināja plakstus.
- Jūsu draugs?
- Viņš negribēja neko ļaunu, teica Rena. Rips ir jauns, viņam patīk draiskulības.
Celko pakasīja zodu un plati pasmaidīja.
- Es biju iedomājies, ka tas ir dēmons.
- Tā tiešām ir mūsu vaina, ka medības bija neveiksmīgas, Toraks sacīja. Būs labāk, ja tev palīdzēšu panākt ievainoto.
Celko šķita iepriecināts.
- Jauki, teica Krukosliks. Tas ir jauki.
- Es arī iešu, Rena pieteicās.
Viņai par pārsteigumu, Toraks papurināja galvu.
- Tu vēl esi pavārga, tev jāpaliek ar Krukosliku.
- Jūtos labi! viņa iebilda.
- Redzēsimies nometnē, Toraks teica.
Krukoslika mazās ačeles šaudījās no viena uz otru.
- Jauki, viņš sacīja vēlreiz. Toraks ies kopā ar Celko, Rena ar mani. Kad atkal tiksimies un visi būs paēduši, tad pastāstīsiet, kāpēc esat ieradušies.
Rēnai ilgs gājiens uz nometni nebija pa prātam, taču raizēties nenācās. Mednieki tālāk no ziemeļbriežiem bija atstājuši suņu kamanas, kuras parādījās pēc svilpiena un kuras vadīja bērni, kam tās bija uzticētas.
Ragavas bija pagatavotas no brieža ragiem, ko saturēja vītola klūgas, un ar sasalušiem dubļiem klātās slieces bija noberzušās gludas. Ragavas bija mazākas nekā tās, kuras Rena tika redzējusi Tālajos Ziemeļos, un tajās varēja sēdēt tikai viens cilvēks, toties vadītājs stāvēja aizmugurē. Vispirms Krukosliks Renu iepazīstināja ar visiem suņiem. Viņš neapšaubāmi domāja, ka tie ir pelnījuši tādu pašu attieksmi kā cilvēki, un tāpēc vīrs Rēnai iepatikās vēl vairāk.
Kamanu sliecēm grabot uz sasalušās zemes, viņi sāka braukt uz ziemeļiem. Krukosliks nelietoja pātagu, bet gan uzsauca komandas suņu barvedim, kas visu saprata. Kamēr viņi brauca, Kalnu Zaķu vadonis lika Rēnai stāstīt par jaunumiem Mežā. Kad viņa runāja par naktstauriņiem un ēnu slimību, Krukosilks sarauca pieri un pieskārās sava ģints aizbildņa ādai; viņš bija satraukts par to, ka Finkedīns aizgājis viens, bet izskatījās priecīgs, jo kopā ar viņiem bija Vilks. Tomēr viņš lūdza Renu šo vārdu skaļi neminēt.
- Mēs, kas dzīvojam Kalnu ielenkumā, ar vārdiem esam piesardzīgi. Pelēko, tavu barabrāli, mēs saucam par spoku mednieku, jo tas vajā ar tādu prasmi. Arī medījuma vārdu mēs neizrunājam skaļi, jo tam ir tik smalkas ausis, ka viņš var noklausīties mūsu medību ieceres. Mēs to dēvējam par ragaino.
Krukoslika seja no bažām savilkās grumbās.
- Tas labi, ka esat atveduši spoku mednieku. Kopš trim mēnešiem neviens no viņa sugasbrāļiem kalnienē nav ne redzēts, ne dzirdēts; vienīgi daži Pīlādžu ģints mednieki rietumos atrada beigto. Viņi nolika tam pie purna barību, lai pamielotu dvēseles, un atstāja guļam mierā. Mēs bīstamies, ka pārējie ir aizbēguši, jo… vīrs pieklusināja balsi, jo apkārt klīst ļaunā.
Rena atskatījās. Robotās virsotnes pēkšņi bija kļuvušas daudz tuvākas.
Krukosliks vairs nerunāja, un tālāk abi brauca klusēdami.
Kad viņi nonāca pie mērķa, ēnas bija kļuvušas tumši violetas. No tālienes apmetne izskatījās neliela; neaptveramajos kalnienes plašumos tā bija izvietota pie pelēka ezera. Kad viņi nonāca tuvāk, Rena ieraudzīja daudzus mitekļus, no kuriem staroja zeltaina gaisma, Kalnu Zaķu lielo ādas telti, Pīlādžu ģints staltās velēnu mītnes un iegarenos sniega paugurus, kuros, kā paskaidroja Krukosliks, dzīvojot Gulbji.
- Šie ir briesmīgi laiki, viņš teica. Kalnu ģintīm jāturas kopā. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.
Kad kamanas pagriezās un apstājās, ierējās suņi, un, medniekiem iznākot sasveicināties, uz sniega izlija zeltainas šautras. Krukosliks pasniedza Rēnai kaula skrāpi, ar ko no apģērba nokasīt sniegu. No aukstuma stīva, viņa tam sekoja uz telti.
Renu sveicināja siltuma brāzma un brīnišķīga, dūmakaina silta ēdiena un cilvēku smarža. Akmeņu ieskauts, blāzmoja liels kūdras ugunskurs. Ap to uz ziemeļbriežu ādām, kas bija samestas uz atsperīgiem bērzu zaru slāņiem, šūdami un asinādami šķēpu uzgaļus, sēdēja vīrieši un sievietes. No ādas katliņiem cēlās garaiņi. Ar joni atgriezās Rēnas izsalkums.
Novilkusi virsdrēbes un pakārusi tās pie sijas žāvēties, meitene sekoja Krukoslikam ap ugunskuru, uzmanīdamās tam pavērst muguru. Ļaudis, kuriem viņa gāja garām, draudzīgi, taču atturīgi māja ar galvu, tomēr Rena, vienalga, jutās esam uzmanības centrā un vēlējās, kaut ar viņu kopā būtu Toraks.
Krukosliks apsēdās mitekļa galā.
- Tuvākais Kalns, viņš teica, kad meitene bija apsēdusies viņam blakus.
Vadonis ugunij un ragainajiem pateicās par pārtiku, un citi darīja tāpat, bet Rena nomurmināja lūgsnu savam ģints aizbildnim. Tad sākās ēšana.
Sieviete pasniedza Rēnai bļodu un paskaidroja, ka sautējums ir krietni trekns: sasmalcinātas kaulu smadzenes un muguras tauki, mēle un treknākās iekšas.
- Gaļa ir laba, sieviete teica, bet, ja tu dzīvo kalnienē, tauki ir vēl labāki.
Rēnai sautējums šķita spēcinošs, taču tauki lipa pie aukslējām, un viņai nācās tos noskalot ar viršu tēju. Sekoja ziemeļbrieža kuņģis ar smalcinātu ķērpju pildījumu no tā Rena pieklājīgi atteicās un šķīvji ar ribām un ceptām, grūti sakošļājamām ausīm. Ķipari saņēma bļodas ar ziemeļbrieža kāju galertu, bet kādam mazulim, kuram šķīlās zobi, māte graušanai iedeva sasalušu kaulu smadzeņu standziņu. Vecākie bērni tika pie ziemeļbrieža acāboliem, no kuriem vispirms izknubināja taukus, tad nopaukšķināja mutē un sakošļāja.
Krukosliks atvainojās par to, ka nebija ogu.
- Ledus dēļ, viņš teica. Tā bija vienīgā reize, kad vadonis to pieminēja.
Kad Rena bija pieēdusies, viņa saritinājās un gulēja, klausīdamās ugunskura sprakšķēšanā un balsu murdēšanā. Meitene bija pārguruši, viņa joprojām juta, kā ragavas kratās pa ledu, taču pirmo reizi kopš vairākām dienām jutās drošībā. Ārpusē kalni bija Eostras varā. Šeit, iekšā, to gandrīz bija iespējams aizmirst.
Viņa samiegojusies dzirdēja, kā čīkst telts stabi un pret mitekli brāžas sniegs. Dūmakainajā pustumsā Rena vēroja, kā kaili bērneļi rāpjas pāri pieaugušajiem, kas, nepacēluši skatienu no darba, bīdīja viņus tālāk no ugunskura. Kalnu ģintis dzīvoja lielākā nedrošībā nekā pārējās; varbūt tieši tāpēc šie cilvēki guva tādu prieku no vienkāršām lietām.