Tomēr Rena redzēja arī grūtības, kādas viņiem nācās izturēt. Dažiem pēc sastapšanās ar ragaiņiem trūka acs. Citiem sals bija nokodis pirkstus. Krukosliks bija stāstījis, ka viņa ģintī bērniem dod vārdus tikai tad, kad tie nodzīvojuši līdz astotajai vasarai, gadījumam, ja tie saslimtu un būtu nolemti nāvei.
Par to domādama, Rena aizmiga.
Viņu pamodināja izsaucieni un smiekli. Bija atgriezies To raks ar Cel ko.
Čelko staroja un visiem stāstīja, kā Toraks bija atsaucis spoku mednieku, kas palīdzējis sadzīt pēdas ievainotajam ziemeļbriedim.
- Es to nobeidzu ar vienu vienīgu šķēpa dūrienu. Pēc tam kamanās garām brauca daži Pīlādži, tie mums palīdzēja.
Visa ģints lūkojās Torakā ar bijīgu cieņu, un kāda sieviete iznesa laukā ziemeļbrieža galvu dāvanu Vilkam.
Jauneklis pamanīja Renu un gāja apsēsties tai blakus; viņš atnesa līdzi tīru un vēsu nakts smaržu. Nolocījis bļodu ar sautējumu, Toraks jautāja, vai viņa jūtas labāk.
- Bez šaubām, meitene skābi atbildēja.
Toraks atvairīja iedomātu belzienu.
Apkārtējas sarunas noklusa līdz murmināšanai. Bērni iekārtojās guļammaisos. Teltī ienāca visu triju ģinšu burves un sāka riņķot, skaitīdamas buramvārdus.
- Lai ar mums nekas slikts neatgadītos, viena no viņām nodudināja Rēnai.
Viņa nēsāja baltu spalvu kaklarotu, un viņas ģints piederības tetovējums bija trīspadsmit sarkani punkti uz pieres trīspadsmit gada mēneši. Burves acis bija blāvas it kā izbalējušas no skatīšanās lielā tālumā; ar gulbja stilbakaulu sieviete uz sienas uzpūta okeru, iedvesdama dzīvību aizbildņu attēlos. Zaķis sēdēja uz pakaļkājām un skatījās, vai nedraud briesmas. Ar plati izplestiem spārniem planēja gulbis. Koks pleta sargājošas rokas. Tur bija arī spirāles, ziemeļbrieži un bizoniem līdzīgi dzīvnieki ar lejup izliektiem ragiem.
Rena nodrebēja. Gulbju burve atgādināja, ka starp viņām un tumsību ir vienīgi plānas ziemeļbriežu ādas.
Toraks sēdēja, plaukstas uzlicis uz ceļgaliem, un vēroja, kā uz dūmu atveri šaujas dzirksteles.
Pēkšņi Rena juta atsvešinātību, ko rada nepateikti vārdi. Meitene zināja, ka Torakam no viņas ir noslēpumi. Kad viņš ledainas vētras laikā bija iztukšojis ārstniecības augu maisiņu, Rena pamanīja gabaliņu melnsaknes, kas ļauj pārmiesoties. Droši vien Toraks to dabūjis no Seiunas. Un viņai par to neko nebija teicis.
Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar to, ko Rena nebija stāstījusi Torakam.
- Rena, vai tu atceries savus sapņus? viņš klusi jautāja.
- Ko? meitene pārsteigta atvaicāja.
- Sapņus. Kad pamosties. Vai tos atceries?
- Lielākoties. Kāpēc jautā?
- Kopš atstājām Mežu, es vairs neatceros. Viena vienīga tumsa. Ko tas nozīmē?
Viņa norija siekalas. "Izstāsti viņam, izstāsti viņam!"
Tajā mirklī naktī atbalsojās dīvaini dobjš vaids.
Krukosliks redzēja, ka abi salecas.
- Tas ir ezers. Tas aizsalst. Lūdz Kalnu sūtīt vairāk sniega, lai būtu siltāk. Arī mums ir vajadzīgs sniegs. Tas pārklātu šo nolādēto ledu, kas vārdzina ragainos.
Torakam acīs atspīdēja ugunskura liesma.
- Kalnu… viņš teica. Pienācis laiks pastāstīt, ko tu par to zini.
Krukosliks piemeta ugunskurā kūdru, un teltī izplatījās kodīgs zemes aromāts.
Rena novērsa no viņa skatienu un paraudzījās uz Toraku. Sarkanīgajā pustumsā abas sejas vīdēja noēnotas un svešādas.
- Mēs, kas dzīvojam pasaules malā, Krukosliks sāka stāstīt, divus kalnus saucam par svētiem. Ziemeļu kalnu, Pasaules Gara mājvietu, un Dienvidu kalnu Rēgu kalnu. Un nav svarīgi, cik tālu medījam no Rēgu kalna, tas mums ir gan tēvs, gan māte. Tas rada upes un sniegu. Tas tur debesis. Tas sūta sauli dzīvības pirmsākumu. Tas paņem ragaino garus un dod tiem jaunu ķermens. Un tas dod pajumti mūsu rēgiem mirušo dvēselēm, kas apmaldījušās.
Rena klusi jautāja:
- Kas ir Dvēseļu nakts? Kas notiek Dvēseļu naktī? Toraks pagriezās pret viņu.
deviņpadsmitā nodala
- Dvēseļu nakts? Vai tu domā, ka viņa to gaida?
Rena viņam deva zīmi klusēt.
- Dvēseļu naktī, Krukosliks paskaidroja, Kalns atsakās no saviem mirušajiem. Kad gaudo vējš, mēs tos dzirdam: klausāmies, kā dārd ragaino nagi un kā vientulībā raud izsalkušie rēgi. Viņa seja atmaiga. Mēs tos mierinām. Sakraujam ķērpju kaudzes ragaino gariem un mūsu rēgiem ceļam pajumti. To piepildām ar siltu apģērbu, viņu mīļākajiem ēdieniem un rotaļlietām jaunākajiem. Un sakuram ugunskuru, lai padzītu tumsu.
Krukosliks pasmaidīja.
- Ak, tas ir jauks laiks! Mēs tos izklaidējam dienu un nakti: dziedam dziesmas un stāstām stāstus. Tad viss beidzas kā jau tam jābūt un mēs tos sūtām projām. Daudzi no tiem atrod ceļu uz mieru, viņš norādīja uz dūmu atveri, un pievienojas senčiem, kas medī lielos ganāmpulkus, kuri ceļo pāri debesīm. Citiem tas neizdodas, un tie dodas atpakaļ uz Kalnu. Taču nākamajā ziemā viņi mēģinās atkal, un mēs palīdzēsim. Mēs nekad viņus nepievilsim.
Toraks pateica to, par ko Rena bija domājusi.
- Bet šoziem…
Krukoslika seja satumsa. Viņš pasniedzās un pieskārās kādam no uzzīmētajiem aizbildņiem.
- Tas sākās aizpagājušajā pavasarī. Mēs zaudējām bērnus. Tie izgaisa bez pēdām. Pazuda suņu kamanas. To atliekas atradās tālu projām. Pēc tam uzradās naktstauriņi un ēnu slimība. Jā, Rena, arī mums tas negāja secen. Tagad ledus vārdzina ragainos. Tomēr mazāk nekā pirms mēneša mūsu burvēm radās aizdomas, kur nešpetnā ierīkojusi midzeni.
- Ko šī grib? Rena jautāja. Kas Rēgu naktī notiks?
- To neviens nejauš, Krukosliks atbildēja. Kalnu piekājēs dzirdēti baismīgi kliedzieni. Mazi dēmoni ar pūces acīm manīti slapstāmies starp akmeņiem. Mūsu burve redz vīzijas: drūmas šausmas grauž Kalnu no iekšienes. Viņš norija siekalas. Mēs baidāmies, ka viņa to pievākuši sev. Tā… viņa rīkojusies vienmēr.
- Vai tu viņu pazīsti? Toraks jautāja.
- Pat nešpetnā kādreiz bija jauna. Manos zēna gados daži cilvēki no Ūpju ģints vēl bija dzīvi. Labi cilvēki, mēs mēdzām ar viņiem tikties ģinšu saietos. Eostra bija citāda. Izsalkusi pēc mirušo noslēpumiem. Krukosliks paskatījās apkārt. Burves bija pārvietojušās uz citu mitekli; visi gulēja. Runā, ka, kļuvusi par burvi, viņš turpināja, viņa veikusi aizliegtu rituālu.
Rena noelsās.
- Viņa tiešām to izdarīja?
- Ko? Toraks bija nesaprašanā. Ko izdarīja?
Krukosliks paliecās uz priekšu.
- Kāds desmit vasaru vecs zēns no viņas ģints gāja bojā akmeņu nogruvumā. Dvēseļu naktī, jaunā mēnesī viņa aizgājusi uz nogruvumu, zem kura gulējis zēns. Lai atdzīvinātu mirušo…
Rena uzlika plaukstu uz ģints aizbildņa spalvām. Viņa aizvēra acis. Meitene redzēja vēja appūsto nogāzi un liela auguma sievieti ar gariem, tumšiem matiem stāvam akmens gūzmas priekšā.
Akmeņi sāk cilāties. Tie aizripo. Eostra pavelk augstāk piedurkni un pārvelk ar nazi pār apakšdelmu, nedzīvo miesu slacīdama ar asinīm. Mirušais zēns pieslienas sēdus. Pagriež galvu. Viņa aizmiglotās acis sastopas ar Ūpju burves skatienu. No viņa mutes veļas satrūdējušas putas. Eostra noliecas kā iemīlējusies. Viņas garie mati glāsta zēna seju, un viņa pietuvina galvu vēl vairāk un nolaiza līķa putas no irstošajām zēna lūpām…