Zēns saviebies centās aizmirsties un skatījās kvēlojošajās oglēs.
Pamodās no balss, kas sauca viņa vārdu.
Baļķēni bija gandrīz sadeguši. Kraukļi atpakaļ savā kokā.
Viņš šo balsi nebija nosapņojis. Viņš to patiešām bija dzirdējis. Tā bija pazīstama neciešami pazīstama.
Piecēlies kājās, Toraks izvilka nazi. Sasniedzis kadiķu lāpu apli, kas sargāja nometni, viņš apstājās. Pēc tam viņš iztaisnoja plecus un, pagājis tām garām, iesoļoja Mežā.
Mēness bija spožs. Priedes peldēja baltā miglas jūrā.
Virs Toraka uz nogāzes kaut kas izgaisa skatienam.
Puiša elpa kļuva ātra un sekla. Viņš neuzdrošinājās sekot, taču vajadzēja. Lauzdamies caur paaugu un skrāpēdams plaukstas, viņš rāpās.
Pusceļā līdz kalna virsotnei Toraks apstājās, lai ieklausītos. Nekā vienīgi no kokiem viltīgi pilēja migla.
Kaut kas pakutināja roku, kas žņaudza nazi; pie īkšķa pamatnes ar asiņu krellīti mielojās pelēks naktstauriņš.
- Torak… lūdzoši čukstēja koki.
Krūtīs iezagās bailes un sažņaudza sirdi. Tas nevar būt!
Zēns rāpās augstāk.
Cauri virpuļojošajiem miglas vāliem viņš pamanīja garu stāvu pie akmensbluķa.
- Palīdzi… tas dvesa.
Viņš klupdams krizdams gāja tam tuvāk.
Tas izgaisa ēnās, neatstājis pēdas; vienīgi mazlietiņ šūpojās zariņš. Aiz laukakmens Toraks atrada ugunskura atliekas. Baļķēni bija auksti un klāti ar pelniem. Viņš skatījās: tie bija izvietoti zvaigznes veidā. Kā tas iespējams! Tikai viņš un vēl viens cilvēks ugunskuru kurina šādi.
"Vienmēr atskaties, Torak!"
Viņš apcirtās.
Divus soļus atstatus zemē bija iedurta bulta.
Toraks acumirklī pazina bultas spārniņus. Viņš pazina to gatavotāju. Zēns no visas sirds vēlējās tai pieskarties.
Puisis centās aplaizīt lūpas, bet mute bija sausa.
- Vai tas esi tu? viņš iesaucās balsī rupjā no bailēm un ilgām.
- Vai tas esi tu… tēt?
OTRĀ NODALA
Viņš tas nevarēja būt, Finkedīns teica.
- Tas bija tētis, Toraks sacīja, saritinādams guļammaisu. Viņa bulta, viņa ugunskurs, viņa balss. Viņa gars.
Finkedīns būdas priekšā ar nūju bikstīja zemi.
- Balsi var atdarināt. Tie, kas pazina tavu tēvu, atceras, kā viņš kurināja ugunskurus. Kas attiecas uz bultu…
- Zinu, Toraks iejaucās, ka to varēja atrast ikviens, jo es viņu atstāju Mežā. Bez pīlādža zariem, bez lūgsnām. Tikai ar nemākulīgi uzvilktām nāves zīmēm. Nav brīnums, ka viņam nav miera.
Pakampis kaltētas gaļas sloksnes, kas karājās pie spāres, viņš ietūcīja tās pārtikas kulē. "Kaltētā briežgaļa," bija elsojis tēvs, gulēdams uz miršanu. "Ņem to visu!" Taču Toraks steigā to bija atstājis.
- Tu biji divpadsmit vasaru vecs, Finkedīns klusi sacīja. Tu darīji, ko spēji.
- Ar to nebija diezgan. Tagad viņš lūdz manu palīdzību.
- Vai arī Eostra grib, lai tu tā domātu.
Puisis sastinga. Sajās dienās ne viens vien uzdrošinājās šo vārdu izrunāt skaļi.
- Tas ir viņas dabā, Kraukļu vadonis teica. Viņa iezogas domās un sapņos. Viņa vairo bailes.
- Zinu.
- Vai tiešām? Vai tev maz ir apjausma, cik viņa ir varena? Eostrai kalpo tokoroti. Viņai pieder Uguns opāls. No viņas baidījās visi pārējie dvēseļēdāji. Un tu vēlies šo uzmeklēt aci pret aci!
Toraks pārstāja darboties. Dūmaka bija sabiezējusi par miglu, un agrajā rītā nometnes cilvēki pavīdēja un izgaisa kā spoki. Viņš redzēja nomāktas, izbiedētas sejas. Puisis prātoja, vai arī miglu uzsūtījusi Eostra.
Atvēris ārstniecības augu maisiņu, Toraks sameklēja melnsaknes gabalu, ko bija izlūdzies no Seiunas gadījumam, ja nāktos pārtapt. Bet kāds gan no tās labums pret Ūpju burvi?
- Var jau būt, ka tev taisnība, viņš teica. Iespējams, ka pagājušās nakts sapņi ir viņas darbs. Tētis kādu laiku bija dvēseļēdājs. Varbūt tā ir mantojusi varu pār viņa garu. Tomēr man kaut kas jāuzsāk.
- Vēl ne. Pagājušas tikai dažas dienas, kopš uzradušies naktstauriņi. Kaut ko tādu nav redzējusi pat Seiuna. Aprunājos ar Durainu no Staltbriežu ģints, un viņa ar mani ir vienisprātis. Ģintīm jāsanāk kopā. Ja ne ja padosimies bailēm, kritīsim par upuri Eostrai.
- Ilgāk gaidīt vairs nevaru! Toraks iekarsa. Nezin cik reižu esmu gribējis doties ceļā, bet tu vienmēr esi teicis "nē"! Kalni esot bezgala plaši, tu sacīji, es meklēšot visu mūžu un tomēr viņu neatradīšot. Tagad esam briesmās. Kas zina, ko vēl viņa uzsūtīs! Stāties šai pretim ir mans liktenis, Finkedīn. Vai man jāgaida, līdz viņas varā nonāks viss Mežs?
- Ko īsti tu darīsi? Dosies uz Kalniem un paļausies uz veiksmi?
- Nebūt ne! Viņai vajadzīgs mans spēks. Kad Eostra būs gatava, viņa man dos ziņu.
- Kad būs gatava, Torak! Tad, kad viņa tevi varēs sastapt vienu. Tad būs par vēlu. Nē. Es nelaidīšu tevi projām!
- Tu nespēj mani aizkavēt.
Viņi stāvēja viens otram pretim. Finkedīns bija plecīgāks un stiprāks, taču Torakam vairs nevajadzēja uz viņu lūkoties no apakšas uz augšu.
Pacēlis ārstniecības augu maisiņu, zēns stingri savilka tā auklu.
- Kad atgriezīsies Rena, pasaki, ka es viņai atvainojos. Iet man līdzi viņai ir pārāk bīstami. Vismaz šo manu lēmumu tu atzīsti par labu, viņš piebilda ar rūgtumu.
Kopš Torakam apritēja piecpadsmit tas ir vecums, kad ģinšu likumi ļauj puisim meklēt dzīvesbiedri, šķita, ka Finkedīns cenšas abus turēt vienu no otra pa gabalu.
Aizsviedis projām nūju, Finkedīns paspēra dažus soļus, taču tad atgriezās.
- Saprotu vēlēšanos tikties ar tēvu. Tici, ka saprotu! Tad, kad nomira tava māte… Bet, Torak! Tai jāpretojas. Dzīvais nevar būt kopā ar mirušo. Dzīvajam tas ir kaitīgi, viņš kļūst neprātīgs.
Finkedīns runāja uztraukti, un Toraks mirkli bija satriekts. Pēc tam viņš uzmeta plecā bultu maku un loku un pacēla cirvi.
- Viņš ir mans tēvs, jauneklis teica.
- Tavs tēvs. Tava sūtība. Bet vai jācīnās tikai tev vienam? Ļaunums apdraud mūs visus!
- Tāpēc man jāiet. Ilgāk vairs nevaru sēdēt un noskatīties.
Drīz pēc tam Toraks pameta Kraukļu nometni. Migla viņu nomāca, toties nemanīja pelēkos kukaiņus. Soļodams uz austrumiem, viņš nejuta draudus.
Ap pusdienlaiku migla izgaisa, un parādījās saule. Uz dzintardzeltenām ērgļpapardēm un sudrabzaļām usnejām [1] dzirkstīja rasas pērles. Zem zeltainiem bērziem un liesmojošiem pīlādžiem blāzmoja pēdējās purpursarkanās ugunspuķes: pēdējais Meža mirdzums pirms ziemas miega. Toruden bija padevusies laba riekstu un ogu raža, un paaugā čabinājās sīki radījumi, kas svinēja ražas svētkus. Sīļi ķildojās par ozolzīlēm. Vāveres slēpa riekstus nobirušajās lapās.
Trokšņodami kā dzeņi un izlikdamies, ka neievēro Toraku, garām aizlidoja Rips un Reka. Abi bija īgni par to, ka nācies atstāt Kraukļu nometni, kur viņi bija nobarojušies resni, knābādami ziedojumus, īpaši jau Rips. Pavasarī cīņā pret Ozolu burvi viņš bija zaudējis spārnu spalvas, nu tās bija ataugušas baltas. Tas nozīmēja, ka ģintī šis tika godāts.
Toraks kraukļus tik tikko ievēroja. Viņš ar pūlēm pameta Renu. Droši vien viņa to nekad nepiedos. Un tomēr Toraks zināja, ka tā jānotiek, jo vīzija par izkauto nometni varēja izrādīties īstenība. Kad viņš sastapsies ar Ūpju burvi, tam jānotiek bez Rēnas.