Rena satrūkusies atvēra acis. Uz viņas pleca bija Toraka delna.
- Rena, viņš čukstēja.
Meitene ar plaukstu noslaucīja muti.
Krukosliks drūmi vērās ugunī.
- Viņa dabūja, ko gribēja, vīrs teica. Kopš tā brīža viņa ar tiem spēj sarunāties. Drīz vien atlikušos Ūpju ģints ļaudis paņēma sērga. Un Eostra pazuda.
- Un pievienojās dvēseļēdājiem, Toraks sacīja.
- Viņa kļuva par dvēseļēdāju, Krukosilks uzstājīgi paziņoja. Lūk, kas tev jāsaprot, Torak! Cilvēki mēļo, ka dvēseļēdāji pieņēmuši šo vārdu vienīgi tādēļ, lai ļaudis no viņiem bītos, bet saistībā ar Eostru tā ir taisnība.
- Kā to saprast? Rena vaicāja.
- Gulbju ģints bieži izmanto augstkalnu pārejas. Dažreiz viņi uzdrošinās pietuvoties Slēpņļaužu aizai. Tie viņu ir redzējuši. Cilvēki stāsta, ka viņa staigā ar trīszaru žebērkli rokā un medī dvēseles. Viņi teic: ja dzirdi viņas kliedzienu, esi pagalam.
Pagalam… Rēnas pirksti ap ģints aizbildņa spalvām sakļāvās ciešāk.
- Šis kliedziens, Krukosliks turpināja, izplēš dvēseles tev no kaula smadzenēm. Ar žebērkli viņa tās noķer. Tās aprij! Eostra patiešām ēd dvēseles.
Toraks novietoja plaukstas uz ceļgaliem.
- Man viņa jāatrod, viņš sacīja.
Rena uzmeta puisim skatienu.
- Tu teici "man", nevis "mums".
Viņš neatbildēja.
Krukosliks purināja galvu.
- Ļaudis teic, ka tā ir tava sūtība, Torak. Bet pēc tā, ko es pastāstīju…
- Krukoslik! Pirms trim ziemām dēmoniskā lāča laikos tu man palīdzēji atrast Pasaules Gara kalnu. Vai palīdzēsi arī šoreiz?
- Tas, ko tu lūdz, nav sīkums. Mūsu burves savulaik mēdza apmeklēt Kalnu, taču tagad viņas turp vairs neiet. Ir tikai viens veids, kā to sasniegt, bet tas ir noslēpums.
- Tev tas jāizstāsta.
Viņi sēdēja viens otram pretim, ārā gaudoja vējš, un ezers lūdza Kalna palīdzību.
Krukosliks apsēdās staltāk. Viņš atkal bija ģints vadonis, kuram visi pakļaujas.
- Tagad mēs gulēsim. Es atbildēšu rīt.
Rena pamodās no nedabiska klusuma, kas uzdzina šermuļus.
Ugunskurs kurējās taču bez skaņas. Telts sienas viļņojās, bet viņa nedzirdēja ne to, ne vēja gaudošanu. Toraks pagrieza galvu un miegā murmināja. Arī viņa lūpas kustējās bez skaņas.
Rena lēnām pieslējās sēdus.
Tālākajā mītnes galā tumšā durvju ailā kāds stāvēja.
Rēnai sāka dauzīties sirds.
Apveids bija garš, ar muguru pret Renu. Viņa redzēja taisnās, gludās šķipsnās krītošus pelnu krāsas matus. Virs neskaidrā silueta galvas slējās smailas ūpja ausis.
Rena vēlējās pamodināt Toraku, taču nespēja pakustēties: rokas gulēja klēpī kā akmeņi.
Apveids, kas vīdēja durvīs, nedrīkstēja pagriezties. Ja tā notiktu ja tā uzlūkotu Renu, viņai apstātos sirds.
Stāvs lēnām pagriezās.
DIVDESMITĀ NODALA
Eostra Maskotā, no kuras baidās pat pārējie dvēseļēdāji. Tumsā rēgojās maskā izgrebtā mute. Acis, kas nemirkšķināja, stindzināja Rēnas dvēseli.
Teltī iestājās nāvējošs aukstums. Ugunskurs saplaka pelnos. Ziemeļbriežu ādas un guļošo sejas pārklājās ar ledus kārtu. Rēnai no mutes cēlās garaiņi.
Toraks gulēja viņai blakus, roku pārmetis pāri galvai, uz skropstām un ādas vizuļoja ledus vižņi. Viņa lūpas bija baltas.
Rena pasauca viņu vārdā. Toraks nepakustējās. Viņa sauca skaļāk. Tikai sasalušas elpas strūkliņa liecināja, ka
viņš ir dzīvs.
>
- Tie neko nedzird, sacīja balss, kas grabēja kā kauli. Tie neko nejauš. Eostra tā vēlas.
- Tu neesi īsta, Rena teica.
- Viss notiks pēc Eostras prāta. Eostra pavēl nemierīgiem mirušajiem. Eostra valda pār Kalnu un Mežu, pār Ledu un Jūru.
Balss bija bez emocijām. Ūpju burvē bija apdzisušas visas jūtas, palikusi vienīgi varaskāre.
Rena sev sacīja, ka arī viņa ir burve. Viņa sāka skaitīt padzīšanas buramvārdus, lai no mitekļa aizgainītu ļaunumu.
Maskotā pat nepakustējās, taču Rena pie rīkles sajuta ledainus pirkstus, tie liedza vārdiem nākt pār lūpām.
- Neviens nevar aizkavēt Eostru.
- Tu neesi īsta! Rena noelsās. Es no tevis nebaidos!
- No Eostras baidās visi.
Lēnām pacēlās ar ūpja spalvām klātās rokas, to ēna pārvērtās par spārniem. Pēc mirkļa Maskotā stāvēja pie izdzisušā ugunskura un draudīgi vīdēja virs Rēnas.
Toraks gulēja starp viņām. Meitene redzēja, kā ap viņu pland netīrā mantija. Viņa saskatīja pulsējošo jaunekļa kaklu atkailināts. Un neaizsargāts.
- Tu viņu nedabūsi, Rena teica.
Briesmīgā maska pieliecās uz viņas pusi nepanesami tuvu. Pār meitenes vaigu pārslīdēja pelnu krāsas mati. Viņa saoda puvuma smaku.
- Garagājējs, Eostra sacīja, ir zudis.
Rena skatījās nežēlīgajos, iekrāsotajos acu dobumos. Bailes pastiprināja to pievilkšanas spēku. Cerības zuda.
Rena iekliegdamās novērsa skatienu. Viņa redzēja, ka dvēseļēdājas roka žņaudz zižļa kātu. Burves miesa bija raupja kā granīts, nagi nokrāsoti zili kā līķim. Starp pirkstiem vīdēja liesmaina spozme. Uguns opāls!
- Viņa laiks tuvojas, Maskotā sacīja.
Bailes ieķērās Rēnas sirdī kā āķis un raustīja to kā zivi.
- To tik droši nevar zināt.
- Eostra zina visu. Viņš neaizbēgs.
Spalvainā roka izstiepās un parakņājās ugunskura atliekās. Burve izpleta putna nagiem līdzīgos pirkstus. Uz Toraka neaizsargātās sejas nočūkstēja pelni, smalki kā saberzti kauli, tie piepildīja viņa muti un pārklāja acis.
- Nē! Rena iesaucās.
- Eostra izsūks spēku no viņa kaula smadzenēm. Viņa aprīs tā pasaules dvēseli, bet to, kas paliks pāri, izvems nebeidzamā naktī.
Nē!
- Laiku laikos viņas dvēseles pārmiesosies no ķermeņa ķermenī. Eostra uzveiks nāvi. Visi drebēs nemirstīgās priekšā. Eostra dzīvos mūžīgi!
- Nē! Rena iekliedzās. Nē, nē, nē, nē!
Vīri sasaucās. Suņi rēja. Miteklī izcēlās kņada.
- Rena! Meitenei pāri līkņāja Toraks. Mosties!
Viņa turpināja kliegt:
- Nē! Tu viņu nedabūsi!
Caur dūmu atveri uz viņu nikni nolūkojās ūpis. Pēc tam tas izpleta spārnus un pacēlās tumsā.
- Vai tā bija vīzija? Toraks jautāja. Rena! Vai tas bija viens no taviem redzējumiem?
- Viņa bija īsta.
- Bet viņas būdā nebija.
- Bija.
Abi sēdēja, ar muguru atbalstījušies pret kūdras kaudzi: Rena sastingusi bija apņēmusi ceļgalus, Toraks ar roku apskāvis viņas plecus. Krukosliks bija aizgājis uz Gulbju ģints mītni aprunāties ar viņu vadoni. Vīrieši ārā kušināja suņus. Viņpus ugunskuram kāda sieviete mierināja bērnu un meta bailīgus skatienus uz Renu.
Meitene pārstāja trīcēt, taču jutās iztukšota kā vienmēr pēc vīzijas. Šī bija dzīvākā un sliktākā no visām. Viņa truli raudzījās gruzdumā. No pelniem, ko Eostra uzbēra Torakam kā nāves ritā, nebija ne miņas.
- Izstāsti, ko tu redzēji, viņš uzaicināja klusā balsī, lai neviens cits nedzirdētu.
Rena stomīdamās stāstīja: par Eostras nodomu valdīt pār nemierīgiem mirušajiem un kļūt par garagājēju.
- Viņai prātā aprīt tavu pasaules dvēseli. Jo tajā slēpjas tavs spēks. Viņa to apēdīs un… pārējo izspļaus. Tad viņa kļūs par garagājēju. Eostra pārtaps no ķermeņa ķermenī. Viņa dzīvos mūžīgi.