- Un es būšu miris.
Rena pagriezās pret Toraku.
- Nē, un tas ir sliktākais. Tu nemirsi. Tu kļūsi par Pazudušo.
- Pazudušais? Kas tas tāds?
Meitene ievilka elpu.
- Tā notiek, ja zaudē pasaules dvēseli. Tu joprojām esi pats ar savu dvēseli un ģints dvēseli -, taču tev vairs nav saiknes ar pārējo pasauli. Tu peldi tumsā viņpus zvaigznēm naktī, kas nebeidzas. Mūžam dzīvs. Mūžam viens.
Ugunskurā kūpēja un sprakšķēja kūdra.
Toraks noņēma roku no Rēnas pleciem un paliecās uz priekšu, lai draudzene neredzētu viņa seju.
- Kad miegā staigāju, jutos pazudis nebūtībā. Kad to stāstīju tev, tu trīcēji. Vai tāpēc?
Viņa palocīja galvu.
- Kāpēc es to jutu jau tad?
- Nezinu, varbūt viņa izmēģināja kādu burvestību. Tiešām nezinu.
Puisis atglauda no sejas matus, un Rena pamanīja, ka
viņam trīc rokas.
»
- Vai tas var atgadīties ar jebkuru? Vai arī šādas briesmas vairāk draud man?
- Šķiet, ka tās vairāk draud tieši tev, jo tu esi garagājējs. Un… viņa vilcinājās. Tāpēc, ka lauzi zvērestu.
Toraks gaidīja turpinājumu.
- Kad apņēmies atriebt Roņu ģints puisi, tu zvērēji pie naža, zāļu raga un savām trijām dvēselēm. Zvēresta laušana varbūt vājināja saikni starp tām.
Jauneklis klusēja un skatījās liesmās.
- Klau, Torak! Rena kaismīgi sacīja. To visu grib tikai Eostra. Nav teikts, ka tas piepildīsies. Mēs neļausim tam notikt. Cīnīsimies kopā!
Toraks viņai veltīja neizdibināmu skatienu. Pa ieeju ieplūda dienasgaisma, jo Krukosliks, dauzīdams no zābakiem sniegu, teltī bija ielaidis rītausmu.
- Tas ir nolemts, viņš paziņoja. Mēs aizvedīsim jūs uz Slēpņļaužu aizu, bet tālāk gan ne. Tālāk jums būs jātiek pašiem.
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
T orakam nebija laika apdomāt rēnas stāstīto. Apmetnē pēkšņi sākās rosība cilvēki skrēja jūgt suņus un gatavot ceļam ragavas.
Toraks un Rena tika izvilināti no pajumtes, lai saņemtu apģērbu, kas "piemērots Kalnam". Kad Toraks izgāja laukā, debesis bija apmākušās un virsotnes slēptas skatienam. Taču viņš tās juta kā smagumu krūtīs.
Parādījās Rena, kas jaunajā ietērpā izskatījās mazliet neveikla. Abiem mugurā bija vestes un stulpiņi no nirējputna ādas, kuras apspalvojums sildīja miesu, un mīkstas ziemeļbrieža ādas tunikas, kas sajoztas ar platām briežādas siksnām.
Lai izgatavotu šādu apģērbu, droši vien pagāja ne viena vien diena. Kad Toraks par to ieminējās, Rena uz viņu dīvaini paskatījās.
Vai tad tu nesaproti? Tās domātas Dvēseļu naktij. Viņi mums iedevuši rēgiem paredzētas drēbes.
Pienāca Krukosliks. Vīram bija drūma seja, jo nometni apdraudēja dvēseļēdāja, tāpēc vadonis nevarēja braukt viņiem līdzi. Gulbju ģints vīri viņus pavadīšot tik tālu, cik uzdrīkstēšoties.
Krukosliks iepazīstināja ar viņu vadoni Džūksakaju kārnu cilvēku ar mulsinošām acīm un grumbās mūždien sarauktu pieri. Tas ar galvas mājienu norādīja, ka Rēnai jābrauc viņa dēla kamanās, bet Toraks palikšot pie viņa. Toraks pateicās par palīdzību, taču Džūksakajs tikai drūmi papurināja galvu.
Kad puisis kāpa ragavās, Krukosliks sacīja:
- Gribētos, kaut tu pārdomātu, Torak.
- Tev šķiet, ka man neizdosies, jauneklis bilda.
- Tu esi drosmīgs, bet dumjš. Šādi cilvēki Kalnos ilgi neizdzīvo. Ceru, ka kļūdos. Pieskāries ģints aizbildņa ādai, viņš atkāpās no ragavām. Paliec sveiks, Torak! Lai tavs aizbildnis skrien kopā ar tevi!
Džūksakajs uzsauca suņiem pavēli, un prom viņi bija.
Visu dienu ragavas grabēja uz ledus un rāpās vispirms pakājēs, pēc tam Augstajos kalnos, kas palika tīti mākoņos. Kādu laiku Torakam līdzās turējās Rips un Reka, taču drīz vien aizlidoja it kā kāds tos sauktu projām. No Vilka nebija ne vēsts. Toraks prātoja, vai tikai barabrālis nav saodis ūpi un meties to vajāt.
Vējš bija spīvs. Zemie mākoņi nomāca Toraka garu. Viņš domāja, ko nozīmē būt Pazudušajam tumsā viņpus zvaigznēm. "Mūžam dzīvs," bija teikusi Rena. "Mūžam viens."
Viņi apmetās akmeņainā ieplakā, virs galvas draudīgi slējās neredzamie kalni. Tik tālu bija iespējams tikt ar ragavām. Rīt nāksies turpināt ceļu kājām.
Gulbji patvērumu sameistaroja, saslējuši kopā ragavas un pārseguši ar ādām, ko noslogoja ar akmeņiem. Tuvumā nebija koku, taču ātri vien uzliesmoja ugunskuri. Toraks gribēja zināt, kā tas ir iespējams. Džūksakajs puisim parādīja viršiem līdzīgus augus, kas dega pat slapji, kā arī muskusvērša šķelto nagu pēdas un smalkas vilnas kumšķus, kas bija ieķērušies krūmos.
- Uzmanies! Tie ir ātrāki par bizoniem un spēj pievārēt nogāzes, kas tev nav pa spēkam. Muskusvērši ir slēpņļaužu medījums, mēs vienīgi vācam to vilnu.
Gulbjiem labi padevās zemledus makšķerēšana, un aizsalušais ezers tiem dāvāja kaudzīti vēdzeļu un strauta foreļu. Pēc vakariņām Džūksakajs mazliet atmaiga. Viņš Torakam un Rēnai pastāstīja, kā viņa ģints Kalnos medī ar lingām, parādīja sava ģints aizbildņa ādu: pītu gulbja ādas aproci, kas bija nokrāsota sarkana. Gulbji, viņš teica, savu ģints aizbildni izmantojot pa daļām: bērni nēsājot nagus, vīrieši ādu, sievietes spalvas, bet vadonis knābi.
Kad bija paēsts, Džūksakajs uzstāja, lai Toraks un Rena izmēģina tā saukto tvaika peldi: pār galvu nācās pārklāt ziemeļbrieža ādu, pilināt uz nokaitušiem akmeņiem ūdeni un ieelpot garaiņus. Gulbji pasākumā nepiedalījās, bet nomācošā klusumā visu vēroja.
Kad tas bija galā, Toraks pajautāja Džūksakajam, kāpēc Gulbju ģints viņiem palīdz.
- Mēs palīdzam nevis jums, vīrs atbildēja, bet gan paši sev.
- Kā to saprast? Rena satraukti vaicāja.
Gulbju vadonis vērīgi lūkojās Torakā.
- Rēgu kalnā tu meklē dvēseļēdāju. Varbūt tad, kad viņa tevi dabūs, šī sūtīs atkusni, lai ragainie tiktu pie barības.
Toraks aptvēra tvaika peldes nozīmi: tas bija attīrīšanas rituāls. Viņš greizi pasmīnēja.
- Tātad esmu ziedojums.
Džūksakajs neatbildēja.
Rena šķita satriekta.
Suņi naktī bija nemierīgi, un Toraks gulēja slikti. Arī Rena izskatījās nogurusi un vairījās skatīties viņam acīs. Toraks juta savstarpējo spriedzi. Jauneklis jau labu laiku apzinājās, ka Rena kaut ko slēpj. Puisis prātoja, kad viņa saņems drosmi to pastāstīt.
Sekoja vēl viena apmākusies diena, un Kalni palika paslēpušies. Gulbji viņus aizveda uz sniegotu pāreju mutuļojošas upes augštecē. Kāpums bija tik kraujš, ka Torakam un Rēnai rāpjoties vajadzēja ņemt talkā rokas. Abi elsodami atpalika.
Gulbji uzslēja nometni upmalā pie ieejas dziļā aizā. Pārstiepjot ziemeļbriežu ādas pār jau esošajām akmens un kūdras sienām, kas, kā stāstīja Džūksakajs, atlikušas no burvju būdām, ātri vien tika uzceltas divas mītnes.
Rena nozvēlās uz akmens un uzlika galvu uz ceļiem.
Toraks dziļi elpoja, bet joprojām bija aizelsies.
- Kas ar mums notiek? viņš izdvesa.
- Tuvojamies debesīm, Džūksakajs paskaidroja. Šeit ir mazāk gaisa. Gariem elpot nevajag. Viņš nervozi pieskārās savai aprocei. Tālāk mēs neiesim. Rīt ceļu turpināsiet paši.
- Tu gribi teikt, ka…
Džūksakajs pamāja.
- Slēpņļaužu aiza.
Toraks paspēra dažus soļus uz aizas pusi. Virs viņa slējās stāvas klintis ar dīvainām izliektām pārkarēm tās izskatījās pēc milzīgiem radījumiem, kas veras lejup.