- Finkedīn, mēs lūdzam: brauc kopā ar mums atpakaļ! Tulls mūs nesūtītu, ja nebūtu tik izmisis. Ēnu slimība pārņēmusi visas ģintis. Vairs nav atlicis daudz cilvēku, kas justos pietiekami labi, lai varētu medīt. Tie, kas to spēj, tālu neuzdrošinās iet, jo baidās no tokorotiem. Viņi sāk plēsties par pārtiku.
Finkedīns klusēdams apsvēra. Pēc tam viņš teica:
- Tulls nav vienīgais vadonis. Ko dara pārējie?
- Kādu laiku saglabāt kārtību palīdzēja Vītolu ģints vadonis, tāpat arī Duraina no Staltbriežiem. Pēc tam sērga uzbruka arī viņiem. Viņi ir spiesti palikt savās mītnēs. Un tagad mirst Seiuna.
- Seiunai ir ēnu slimība? Finkedīns skarbi jautāja.
- Nē. Burve ir nomocījusies, jo rūpējusies par saviem ļaudīm. Kad mēs braucām projām, viņai strauji kļuva sliktāk. Tulls teic, ka bez Seiunas nespējot vadīt. Viņam ir taisnība. Ģintis viņu neklausīs.
- Nāksies, Finkedīns sacīja. Man jāsasniedz Kalns.
- Kāpēc? Etāns nemierīgs pētīja biežņu, kur ārpus ugunskura gaismas loka slapstījās ēnai līdzīgs apveids.
- Kas ar tevi ir kopā? vaicāja Pīlādžu ģints mednieks.
- Kāpēc tie nenāk tuvāk un nenosauc savu vārdu?
Finkedīns neatbildēja. Ēna virzījās dziļāk tumšajā biezoknī.
- Ko tu šeit ceri panākt? Etāns jautāja. Ko gan pats Finkedīns var iesākt pret ļaunuma sakni?
- Ja mums ir iespēja uzveikt Eostru, Kraukļu vadonis atbildēja, skaidri izrunādams dvēseļēdājas vārdu, tad tas darāms nevis ar spēku, bet ar burvestībām. Es ceļoju kopā ar kādu, kas tās prot un zina, kā Rēgu kalnā atrast Eostru un kā palikt viņas un viņas neradījumu neatklātam. Tas ir viss, ko varu jums pavēstīt.
Etāns ieskatījās viņam acīs.
- Varbūt kaut kas cits liks tev pārdomāt. Seiuna pati sūta tev ziņu. Viņa teic, ka tikai tu spēj stiprināt ģintis.
- Seiuna bija pret manu aiziešanu, Finkedīns teica.
- Skaidrs, ka viņa grib, lai es atgrieztos.
- Burve aicina tevi atcerēties, ko viņa redzējusi oglēs. Garagājējs mirs, viņa saka. To novērst nevari pat tu. Viņa pauž, ka Kraukļu vadoņa vieta ir starp dzīvajiem. Viņa teic, ka tev jāatgriežas.
Nosprakšķēja ugunskurs. Mednieki gaidīja Finkedīna atbildi. Siluets biežņā skatījās un klausījās.
Finkedīns piecēlās un platiem soļiem aizgāja līdz mežmalai, kur vientuļš laukakmens sargāja ezeru. Tālumā pret zvaigznēm Kalni izskatījās melni. Līdz tiem joprojām bija tāls ceļš. Ja Finkedīns tagad atgrieztos Mežā, vai viņš var būt pārliecināts, ka līdzgaitnieks sasniegs mērķi vienatnē?
Viņš paskatījās zvaigznēs. Tās neatbildēja. Pasaules Gars bija tālu un cīnījās pret Lielo Sumbru. Cilvēku nelaimes viņam nerūpēja.
Un kaut kur bija Toraks un Rena nošķirti un neaizsargāti kā divas sīkas dzirkstelītes, ko draud nodzēst nakts.
Finkedīns ar delnu paberzēja akmensbluķi. Pienākums viņu sauca uz Mežu. Sirds vilka uz Kalniem.
Vējš noklusa līdz čukstam. Granīts zem viņa plaukstas bija ciets
Finkedīns izsoļoja no tumsas un devās uz ugunskura pusi.
divdesmit piektā nodala
Kad Vilks apstājās vējainajā tumsā, viņš sajuta, ka barabrālis atrodas daudzu skrējienu tālumā. Vilks bija pieļāvis kļūdu. Viņam nekādā gadījumā nevajadzēja skriet projām Kalnos.
Netālu no lielā bezastainu midzeņa viņš bija grauzis ziemeļbrieža galvu, kad debesīs aizslīdēja ūpis. Vilks zināja, ka tas ir triks, taču nespēja nesekot. Ūpis bija paķēris viņa mazuli.
Daudz tumsu un gaismu viņš dzinās tam pakaļ, bet tagad ūpis bija izgaisis, un Vilks saprata, ka ir apmaldījies. Ķepas grima spoži-mīkstajā-aukstumā, virs galvas vīdēja Kalni. Vējš atnesa irbju un zaķu smaržu, bet Slaikā Bezastaina ne.
Pacēlis purnu, Vilks spalgi un aicinoši ierējās. "Kur tu esi?"
Mīļotā gaudošana nesekoja.
Vējš mainīja virzienu, Vilks pagriezās pret to un saoda pilnīgi nepazīstamu smaržu. Suņi; taču kaut kas ar tiem
nebija labi. Vilks saoda, ka tie ir lieli, stipri, viltīgi un naidpilni. Vilkam saspringa nagi. Slaikajam Bezastainim nebija vairāk izredžu kā jaundzimušam kucēnam.
Diena bija brāzmaina, un Slēpņļaužu aizā auroja vējš. Toraks dīvainos kaucienus nebija dzirdējis, taču, kolīdz kaut kur noripoja olis, viņš satrūkās.
Laiku pa laikam jauneklis uzdūrās akmensbluķiem, kuros bija iecirstas spirāles. Džūksakajs bija stāstījis, ka viņa senči tās iegravējuši, lai iezīmētu ceļu uz Kalnu, taču daudz ziemu neviens nebija iedrošinājies te parādīties.
Kas gan iecirtis šīs spirāles, uz kurām nebija ledus?
Un kur tad Vilks?
Toraks centās nedomāt par to, ko Eostras suņi varētu nodarīt barabrālim. Un uzgaudot viņam drīkstēja vienīgi domās.
Dažviet sniegs sniedzās līdz gurniem, citur Torakam nācās ložņāt pa klintīm, ko vējš bija nopūtis kailas. Drīz vien viņš bija nosvīdis, tomēr piemērotā apģērba dēļ puisim nesala. Kamzoļa priekšpusē un aizmugurē bija blīvs nirējputna apspalvojums, zem padusēm irbes āda ar retākām spalvām, lai nesvīstu paduses. Muskusvērša vilnas zeķes bija plānas kā tīmeklis, taču neticami siltas. Sausu sūnu spilventiņi zābakos pasargāja no tulznām, un pie zolēm piestiprinātas jēlādas vītnes mazināja slīdamību.
Taču nekas nespēja Toraku pasargāt no retinātā gaisa. Sāpēja galva. Viņam pastāvīgi trūka elpas. Viņš saprata, ka atrodas vietā, kur nevajadzētu būt.
Slēpņļaužu aiza bija mulsinošs ieplaku, radžu un līkumainu gravu labirints.
Debesīs slējās draudīgas klintis. Sārtupe bija pazudusi pazemē. Šī bija akmeņu pasaule.
Un slēpņļauži Toraku šeit negribēja.
- Tie liek tev redzēt māņus, bija sacījis Džūksakajs. Reiz pie ieejas aizā es uzgāju par akmeņiem pārvērtušās sniega peles. Citreiz redzēju lielu, baltu putnu, kas izgaisa klintī.
- Bet kas īsti ir slēpņļauži? Toraks bija jautājis.
Viņš zināja, ka tie dzīvo ezeros, strautos un akmeņos;
šad tad viņš to tuvumu pat bija jutis, un atmiņas bija ļoti netīkamas. Toraks nekad netika prātojis, kas tie ir un no kurienes uzradušies.
- Kādreiz viņiem bija tādas pašas ģintis kā mums, Džūksakajs bija stāstījis. Taču senos laikos, kad bija Lielais bads, šie ķērās pie cilvēku ēšanas. Pasaules Gars viņus sodīja un piesprieda mūžīgu slēpšanos: viņi drīkst atstāt slēptuvi tikai tad, kad neviena nav tuvumā. Lūk, kāpēc tos nekad nedabū redzēt. Kad pieej tuvāk, atrodi tikai akmeņus.
Toraks juta, ka slēpņļauži viņu vēro no plaisām klinšu sienās. Jauneklis pagāja garām akmeņiem, kas aplī stāvēja, atbalstījušies cits pret citu. Pametis skatienu atpakaļ, viņš pamanīja tikko jaušamu kustēšanos. Vēlāk viņš izdzirdēja zaglīgu čaboņu. Kad Toraks apstājās, tā apklusa, bet, kad turpināja ceļu, atsākās no jauna.
Ap pusdienlaiku puisis apstājās atvilkt elpu.
- Nevēlos jums nodarīt pāri, viņš sacīja klinšu iemītniekiem. Es meklēju dvēseļēdāju. Gar jums man nav daļas.
Virs galvas atskanēja švīkstoņa. Toraks metās sānis. No trieciena pret zemi sašķīda klintsgabals un apbēra viņu ar šķembām.
Toraks saklausīja burzguļojam ūdeni un, sekodams skaņai, nonāca ieplakā pie avota. Viņš atrada puduri viršiem līdzīgo puskrūmu, ko Džūksakajs bija izmantojis par kurināmo, un pārkāri, ko varēja norobežot ar akmeņiem, lai uzslietu patvērumu.
Naktī akmeņi vairs svilpdami nekrita, un Toraks nedzirdēja arī dīvaino gaudošanu. Bet arī no Vilka nebija ne minas.