Nākamajā rītā vējš bija mitējies. Miers šķita samākslots, ar nolūku radīts.
Toraks nebija ticis tālu no ieplakas, kad sniegā atrada pēdas. Pirms kāda laika cauri Slēpņļaužu aizai nesies suņu bars. Puisis saskaitīja septiņu dzīvnieku pēdas visas lielākas, nekā viņš jebkad suņiem redzējis.
Viņš izvilka nazi un izkaltušu muti sekoja pēdām ap radzi.
Jauns zaķis bija saplosīts lupatu lēveros. Tumšsarkanas iekšas mētājās sniegā kā iztašķīts galerts. No sakropļotā galvaskausa vīdēja ledus ieskautas acis.
Toraks iztēlojās zaķa izmisīgās cilpas, tuvojoties suņiem. Tie dzīvnieku bija saplosījuši un izmētājuši miesu un smadzenes vairāk nekā trīsdesmit gabalos, bet neko nebija ēduši. Suņi tā rīkojās, lai parādītu savu spēku.
Kamēr Toraks murmināja lūgsnu zaķa dvēselēm, viņā mutuļoja žēlums un naids. Iedams tālāk, viņš lūdza par sevi. Rēnai Toraks bija teicis, ka Eostrai viņš vajadzīgs dzīvs. Viņš iedomājās, ka dzīvs nebūt nenozīmē neskarts.
No puiša ietērpa apkakles plūda sviedru smaka. Suns to sajustu dienas gājuma attālumā. "Man bail," tā pauda.
Aiz muguras atskanēja būkšķis.
Viņš apcirtās.
Un atviegloti uzelpoja.
Reka pacēla galvu no zaķa galvaskausa un norūpējusies ieķērcās, tad turpināja knābāt laukā aci.
Kamēr Toraks bāza nazi makstī, pār sniegājiem pie viņa lēkšoja Vilks.
- Vai tu sekoji ūpim ? Toraks jautāja, kad bija galā trakulīgā sasveicināšanās.
-Jā, Vilks atbildēja. Bet mazuli neatradu.
- Man žēl.
- Kur baramāsa?
- Drošībā, Toraks sacīja. Viņa ir savainojusi ķepu.
- Tu pēc viņas ilgojies.
- Jā.
- Es arī.
Vilks paostīja gaisu.
- Suni. Tālu.
- Tie ir stipri, un viņu ir daudz, Toraks teica. Ļoti bīstami.
Vilks viņam piespiedās un paluncināja asti.
Abi nebija tālu tikuši, kad trokšņainā caurtecē zem klintīm no jauna kļuva redzama Sārtupe. Rips un Reka aizlidoja līdz radzes virsotnei, kas slējās pāri aizai, un tad atgriezās pie Toraka, nepacietīgi saucot: Nāc, tas būs viegli!
- Nav vis, puisis dvesa, kad abi ar Vilku sāka rāpties.
Šķita, ka radze klāta ar nažiem. Kāds ļauns spēks
klinti bija noklājis ar asmeņiem. Toraka pēdas pat caur zābakiem drīz bija vienās brūcēs. Viņš nebija tālu pavirzījies, kad atklāja, ka Vilks klibo. Viņa ķepu spilventiņi bija sagraizīti krustām šķērsām.
Piedod, Toraks sacīja.
Vilks nolaizīja viņam ausi.
Tālajos Ziemeļos jauneklis bija redzējis kamanu suņus, kas valkāja zābaciņus. Viss, ko viņš varēja darīt Vilka labā, bija aptīt tam ķepas ar vecā kamzoļa sloksnēm. Lai redzētu, ko barabrālis dara, Vilks nemitējās knosīties, un, kad apsēji bija pamatīgi nostiprināti, Torakam nācās viņam stingri piekodināt tos neapēst.
Toraks tik ļoti gādāja par Vilku, ka nemanīja, kā viņi bija nonākuši radzes virsotnē. Izslējies viņš ievilka elpu. Zem Toraka pletās Slēpņļaužu aiza. Virs galvas draudīgi slējās Rēgu kalns.
Tā smaile dūrās mākoņos, mirdzoši baltas nogāzes brīdināja Toraku tālāk neiet. "Svētvieta. Tā domāta gariem, nevis cilvēkiem."
Nometies ceļos, jauneklis par ziedojumu izbārstīja okeru. Viņš pieklusinātā balsī lūdza Kalnam piedošanu par ielaušanos.
Mākoņi sakļāvās un paslēpa to skatienam. Toraks nezināja, vai tā ir laba vai slikta zīme.
Pa labi akmeņu šķembām klātā nogāze ieslīga ēnainā ielejā. Priekšā, mirguļodams mutuļojošajā baltumā, uz Kalnu veda liels, akmeņains lauks. No mazas, melnas alas tā vidū, lēkādama pa kaskādēm, iztecēja Sārtupe.
Uz kāda bluķa Toraks saskatīja spirālveida zīmi. Ļaunu nojautu mākts, viņš gāja tai tuvāk. Vilks ar nokārtu asti tecēja nopakaļ.
Ar ledu klātie akmeņi bija nodevīgi slideni, vietām sniegs bija tik dziļš, ka apgrūtināja iešanu. Abi aizcīnījās garām vēl vienai zīmei un vēl vienai. Beidzot viņi atradās uz paša Rēgu kalna.
Torakam vajadzēja atrast vietu, kur apmesties.
Viņi nonāca pie radzes, kuras aizvējā bija sapūsta dziļa kupena. Jauneklis jutās atvieglots. Viņš drīzāk bija ar mieru ierakties sniegā nekā šajā svētajā vietā pārvietot kaut vienu akmeni.
Viņš arī neiedrošinājās kurt uguni. Saritinājies sniega alā, puisis dalījās kūpinātas ziemeļbrieža gaļas stērbelē ar Ripu un Reku, bet Vilks košļāja savus zābaciņus, kurus sakarā ar to, ka ķepas sāka apdzīt, Toraks viņam bija piešķīris vakariņām.
Satumstot naktij, viņš ieklausījās tālīnajā straumē un Kalna klusēšanā. Tas bija ļāvis šeit apmesties, taču ik mirkli draudēja briesmas.
Un Eostra… Kā ar dvēseļēdāju, kas gaidīja tur, iekšā?
Viņa apzinājās savu nesatricināmo varu, tādēļ Toraku bija izlaidusi caur Slēpņļaužu aizu. Taču uzsūtīt savu varzu viņa spēja, kad vien vēlējās. Un jau parīt būs Dvēseļu nakts.
Toraks juta Rēnas delma sarga smagumu. Viņa nekad nebija šķitusi tik tāla.
Puisis sapņoja, ka ir vasara un viņš spēlējas ar Vilku ezerā, kas nokaisīts dzeltenām ūdensrozēm. Vilks izlec no ūdens un ar plakšķi piezemējas. Toraks ienirst, smejas, laiž sudrabotus burbuļus. Joprojām smiedamies, viņš izšaujas saulē. Viss ir kārtībā. Pasaules dvēsele ir zelta pavediens, kas saista ar visu dzīvo. Un tētis smaidīdams stāv seklumā.
Vienmēr skaties atpakaļ, Torak!
Toraks spēji pamodās. Viņš dzirdēja krītošu akmeņu dunu un kraukļu satrauktos brīdinājuma saucienus.
Uzrāvis kājās zābakus un pakampis cirvi, viņš izrāpās no sniega alas un nonāca miglas sienā.
Rips un Reka nebija saskatāmi; redzamība bija mazāka par diviem soļiem. Toraks pamanīja Vilku pelēku plankumu, kas traucās pāri akmeņiem. Steberēdams uz barabrāļa pusi, puisis ieraudzīja, ka daļa radzes ir sabrukusi; daži bluķi vēl turpināja ripot.
Vilks apstājās un atņirdza melnās lūpas rūcienam.
Toraks ar acīm sekoja viņa skatienam. Viss, ko viņš miglā spēja saskatīt, bija ripojoši akmeņi.
Vilkam rēcienā drebēja viss augums.
Toraks samiedza acis.
Tie nebija akmensbluķi.
Tie bija suņi.
divdesmit sestā nodala
Eostras varza brāzās virsū nepielūdzama kā paisums.
Tie bija lielāki par jebkuru vilku vai suni, kādus Toraks jebkad redzējis. Puisis saskatīja savēlušās krēpes, saķepušas no netīrumiem. Asinīm pieplūdušajās acīs nebija nekādas izteiksmes.
Noslidinājis dūraiņus, Toraks tos ietūcīja piedurknēs. Viņš satvēra cirvi. Vilks blakus rauca purnu un rādīja ilkņus.
Toraks dobji ieņurdējās: "Jāturas kopā." Nenovērsis acis no suņu bara, Vilks pievirzījās tuvāk barabrālim.
Pilnībā sakopojuši uzmanību uz medījumu, suņi klusumā virzījās tuvāk.
Toraku pārņēma spīts. Nu labi! Paskatīsimies, kā cīnāties.
Viņam virsū metās milzīgs, melns nezvērs. Jauneklis savēcināja cirvi. Vilks lēca. Radījums atsprāga atpakaļ un pazuda miglā.
Cits suns mēģināja uzbrukt, tad divi kopā: tie tuvojās un attālinājās, un nemitīgi centās izvērsties ielenkumā.
Toraks zināja, ko tie grib panākt. Vilki un suņi medības parasti sāk tieši šādi. Tie liek upuriem pretoties un piespiež tos bēgt. Atrod visvājāko. Un cenšas to pieveikt.
Bet vājākais bija Toraks. Viņš to zināja. Vilks to zināja. Suņi to zināja.
Pakampis akmeni, puisis to no visa spēka meta un trāpīja raibam briesmonim pa plecu. Suns noskurināja ausi, it kā atvairītu uzmācīgu lapseni.