No debesīm, nikni ķērkdami, lejup šāvās kraukli un ar nagiem skāra uzbrucēju muguru. Suņi to neņēma vērā. Rips un Reka izbijušies pacēlās augstāk. "It kā riņķotu virs līķa," Toraks nodomāja.
Viņš meta vēl vairākus akmeņus, un suņi atkāpās virpuļojošajā baltumā. Taču Toraks juta, ka aplis savelkas ciešāk.
Cirvja kāts bija kļuvis slidens no sviedriem. Cirvis varēja noderēt tikai tuvcīņā, taču, ja nonāktu līdz tai, Torakam nebūtu izredžu. Vienīgais noderīgais ierocis bija loks, bet tas atradās sniega alā piecus soļus tālāk. Tikpat labi tie varēja būt piecsimt soļi.
Zibenīgi kā uzbrūkoša čūska Vilkam metās virsū liels, pelēks neradījums. Vilks izvairījās un ielaida tam zobus sēžamvietā. Suns, iegaudojies un izrāvies no kampiena, aizbēga, šķiezdams asinis.
Bars turpināja viņus ielenkt.
Vilks neskarts noskurinājās.
Toraks ar acs kaktiņu pamanīja, ka virsū drāžas melns apveids. Viņš savēcināja cirvi un sāniski cirta tam pa galvaskausu. Radījums ar būkšķi nogāzās, bet tad pielēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis.
Kamēr bars ložņāja apkārt, raibais nezvērs vadonis smagi bīdījās uz priekšu un apstājās triju soļu attālumā no Toraka. Zēns juta, ka Vilks saspringst uzbrukumam. Viņš steigšus tam piekodināja palikt vietā.
Vadoņa mazās, trulās ačeles uzlūkoja Toraku, un puisis vienā mirklī saprata, kas tam prātā. Tas savā priekšā redzēja nevis zēnu, bet gan miesu, kas jāsaplosa gabalu gabalos. Nežēlīgā sirds pukstēja naidā pret visu ņudzošo, gaudojošo dzīvību dzīvību, kas jāiznīcina.
Toraks ar pūlēm novērsās.
Viņš ieraudzīja sevi guļam bez dzīvības. Pēc tam zēns saprata, ka tas nevar būt, tas bija svešs ķermenis: Eostrai viņš bija vajadzīgs dzīvs. Tā gribēja no Toraka atšķirt Vilku nogalināt barabrāli.
Puisim metās virsū divi suņi. Vilks lēca iekšā kažoku un ilkņu jūklī. Lāsumainais vadonis uzbruka Torakam no aizmugures. Viņa cirvis to plakaniski trāpīja pa ribām. Suns iekaukdamies atkāpās tikai vienu soli.
Kamēr Toraks skrēja palīdzēt Vilkam, vadonis lēca no jauna, sagrāba zobos puiša tunikas apakšmalu un centās viņu nogāzt gar zemi. Viņš cirta vēlreiz. Suns izvairījās un, būdams stiprs kā lācis, vilka Toraku sev līdzi. Zēns paslīdēja un gandrīz zaudēja pamatu zem kājām. Izlikdamies par piekusušu, viņš ļāva radījumam sevi pievilkt tuvāk un tad ar papēdi blieza tam starp acīm. Milzīgie žokļi uz mirkli atslāba. Toraks atguva tuniku un steberēja atpakaļ pie Vilka.
Vadonis, šķiezdams no žokļiem siekalas, nopurinājās un pielieca galvu nākamajam uzbrukumam.
Trīs suņi lēca virsū Torakam, četri Vilkam. Taču pusceļā uzbrucēji iesmilkstējās un izlocījās, it kā tiem no aizmugures kāds būtu iebliezis. No miglas lidoja akmeņi.
Varza saminstinājās un lūrēja apkārt pēc neredzamā ienaidnieka.
Torakam šķita, ka viņš manījis miglā izgaistam bālu augumu.
"Kas tas bija?" viņš jautāja Vilkam.
"Bezastainis," Vilks atbildēja.
Pār suņiem bira akmeņu krusa: drīz no vienas, drīz no citas puses. Tie apjukuši atstāja mierā Toraku un Vilku un meklēja noslēpumaino uzbrucēju.
Toraks ar drebošu roku pieskārās barabrāļa skaustam. Vilkam asiņoja mugura, kreisā auss bija saplēsta, taču acis bija spožas; viņš pat neelsoja.
Toraks gan. Viņš nespēja ievilkt plaušās pietiekami daudz gaisa.
Zēns steigšus domāja. Lai arī kas novērsa suņu uzmanību, viņš nespēs to darīt ilgi. Tie atgriezīsies. Vilks varētu aizsargāties visu dienu, Toraks uz to nebija spējīgs. Drīz vien viņš tiks pieveikts. Un tad tie nogalinās arī Vilku.
Aiz muguras Toraks otrpus radzes ieraudzīja šauru spraugu plaisu Kalnā. Viņš atmuguriski kāpās tai tuvāk.
Vilks uzmeta puisim brīdinošu skatienu. "Nē!"
Toraks neapstājās. Vilks viņam negribīgi piebiedrojās. Suņi, cīnīdamies pret akmens krusu, to nemanīja.
Sniegs bija līdz ceļiem, tomēr Toraks beidzot sasniedza spraugas malu. Puisis atvieglots ar plecu sajuta cietu klinti. Tagad viņš varēja cīnīties visu dienu: ēst sniegu un atvairīt uzbrukumus tikai no priekšpuses.
Pēkšņi akmens krusa mitējās. Neredzamais palīgs bija projām. Mirkli jauneklis prātoja, kas tas varēja būt, bet tad to aizmirsa. Suņu varza tuvojās no jauna.
Vilks blakus Torakam no vilšanās bozās. Viņš tika sekojis barabrālim, jo bija uzticīgs, taču tas bija pret dabas likumiem: neviens vilks neatkāpjas uz vietu, no kuras ir tikai viena izeja.
Toraks to nespētu izskaidrot, jo Vilks neprata domāt kā medījums. Torakam tas viss šķita viegli saprotams: viņš bija redzējis pietiekami daudz vilku un ziemeļbriežu sastapšanos, lai zinātu, kā tas notiek. Vilki un suņi medī tos, kas bēg. Ja esi medījums, gudrākā izvēle ir palikt uz vietas un cīnīties.
Torakam bija taisnība, taču viņš bija par zemu novērtējis Vilku.
Dzintardzeltenās acis uz mirkli sastapās ar Toraka skatienu. Zēns nojauta, ko Vilks gatavojas uzsākt. "Nē, Vilk, nē tieši to šie gaida!"
Par vēlu! Suņu barā parādījās sprauga un Vilks šāvās tai cauri. Suņi steidzās viņam pakaļ.
Viss notika acumirklī, un Toraks saprata, ka jāizmanto izdevība, ko bija sagādājis Vilks.
Aizbāzis cirvi aiz jostas, viņš sasniedza klintis un sāka rāpties. Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms pazuda plaisā, bija Vilks: viņš nesās lejup pa nogāzi ar Eostras varzu pie astes.
divdesmit septītā nodala
Vilks lidoja pari klintīm, un viņam sekoja suņi. Vilks necieta bēgšanu, taču nācās palīdzēt Slaikajam Bezastainim.
Vilks virzījās uz lielu nogāzi, klātu ar spožo-mīkstoaukstumu. Vējš, kas nāca no tās, stāstīja, ka tas ir biezs, varbūt pat Vilkam pāri galvai. Tā! Šķiet, ka sekotāji nolēmuši viņu iedzīt strupceļā. Taču viņš zināja šo triku, jo pats bija to izmantojis tad, kad medīja briedi. Vai tie domāja, ka spēs viņu piemuļķot?
Palēninājis soli, Vilks ļāva vadonim pielēkšot tuvāk, līdz kļuva dzirdama cietsirdīgā ļaunas sirds dunēšana. Suns klabināja žokļus, it kā izgaršotu Vilka miesu.
Par agru. Kad Vilks sasniedza spožā-mīkstā-aukstuma malu, viņš apcirtās uz vienas ķepas un, palēcies sānis, nonāca uz cietas klints. Suns aiz muguras bija pārāk smags un nepaspēja laikus pagriezties. Vilks steidzās tālāk un dzirdēja to kārpāmies un ņurdam spožajā-mīkstajā-
aukstumā. Vilks izslēja asti. Varbūt tie bija lielāki, toties viņš bija ātrāksl
Taču nepietiekami ātrs. Tie atkal bija viņam uz pēdām.
Vilks brāzās pār oļiem, saplosīto ausi pavērsis atpakaļ, lai ieklausītos, bet otru uz priekšu, lai pārliecinātos, vai ceļā nedraud briesmas.
Viņš juta tuvojamies tumsu. No tās ar dobju skaņu pūta vējš, kas nāca no pazemes. Pēkšņi priekšā klinšu vairs nebija, un Kalns atvērās, lai Vilku aprītu. Spēji apstājies, viņš ieraudzīja, ka plaisa ir daudzu soļu platumā. No dzīlēm plūda stindzinošs aukstums.
Vilks izlēma vienā mirklī. Sasprindzinājis gurnus, viņš lēca. Priekšķepas sasniedza otru malu. Mētādams asti un izmantodams pakaļkājas, viņš izmisīgi kārpījās… Un bija augšā.
Bars mežonīgā niknumā skraidīja gar plaisas viņu pusi. Vilks nicīgi izslēja purnu. Neviens suns pat tādi kā šie nevar aizlēkt tik tālu, cik vilks!
Un tomēr kaut kas bija aplam. To bija mazāk nekā pirms brīža.
Kur palicis vadonis?
Vadonis stāvēja spraugas piekājē un vēroja, kā rāpjas Toraks. Skatījās nenovērsdamies.
Ar pirkstiem sataustījis nākamo atbalsta punktu, Toraks iztēlojās, kā Vilks drāžas pa sniegājiem ar Eostras varzu pie papēžiem. Vilks paklūp. Suns ielaiž ilkņus viņam sānos. Tie visi metas Vilkam virsū un saplosa viņu gabalos…