Toraks pētīja ēnas, bet spēja saskatīt tikai Vilku, kas sēdēja, ar asti slaucīdams zemi. Viņš jautāja:
- Vai neesi redzējis kādu rēgu, līdzīgu man? Ar gariem, tumšiem matiem un Vilku ģints tetovējumiem.
- Nē. Kas viņš ir?
Toraks neatbildēja.
- Mēs taču atrodamies Kalnā. Rēgu kalnā.
- Tā ir.
- Vai ir vēl citas alas?
- Milzum daudz! Rēgu dēļ man patīk Čukstošā ala. Taču tajā neesmu bijis, kopš to pārņēma viņa. Viņa atveda dēmonus un atnesa aukstu, sarkanu akmeni.
Torakam sāka strauji dauzīties sirds.
- Kā var nokļūt Čukstošajā alā?
- Turp ved daudz ceļu.
- Aizved mani uz turieni!
- Nē.
- Tev nāksies to darīt. Cik ilgi es gulēju?
- Hm… Gandrīz divas dienas.
- Divas dienas! Toraks iesaucās. Tas nozīmē, ka šonakt ir Dvēseļu nakts!
Viņa kliedzieni lika Vilkam pietecēt blakus.
Tagad Toraks saprata, kāpēc Eostra ļāva viņam izbēgt: tāpēc, ka viņš nekur nebija aizbēdzis. Šai bija pa prātam, ka Toraks guļ ievīstīts kā muša zirnekļa tīklā, līdz viņa izdomā tam pielietojumu.
- Tumšais, uzklausi mani, viņš teica un centās saglabāt mieru. Šonakt dvēseļēdāja paveiks kaut ko briesmīgu. īsti nezinu, kas tas būs. Ir skaidrs, ka tai padomā pakļaut mirušos un izmantot tos, lai valdītu pār dzīvajiem. Tev jāļauj man iet!
- Miegā tu runāji, ka viņa grib nogalināt tevi. Tev jāpaliek pie manis. Šeit tu esi drošībā.
- Jau rīt nekur nebūs droši, viņa būs pārāk varena. Ar mirušo palīdzību tā valdīs pār Kalniem, Mežu un Jūru!
- Kas ir Jūra? Tumšais gribēja zināt.
Toraks ieaurojās tā, ka ala nodrebēja.
Vilks pieglauda ausis un iesmilkstējās.
Arks savēcināja spārnus.
Toraks ar milzu piepūli valdīja dusmas.
- Varbūt tevi pārliecinās, lūk, kas. Kaut kādā veidā, ko es neizprotu, ar Eostru ir saistīts mana tēva gars. Ja es spētu apturēt dvēseļēdāju, varbūt palīdzētu arī viņam. Vai tagad saproti, kāpēc tev jāļauj man iet?
Tumšā neparastajai sejai pārslīdēja ēna, un pēkšņi viņš izskatījās vecāks.
- Mans tēvs mani pameta. Viņš neatgriezās.
Toraks sakoda zobus.
- Bet ja nu palīdzība būtu vajadzīga Arkām? Tu taču darītu visu, lai viņu glābtu, vai ne?
Tumšais lauzīja krīta baltās rokas, līdz sāka krakšķēt pirkstu kauliņi. Toraks redzēja, ka viņu plosa šaubas.
- Esmu šeit pavadījis daudz ziemu, viņš teica. Tu esi pirmais cilvēks pirmais dzīvais cilvēks.
Sajutis viņa nemieru, uz Tumšā pleca apmetās Arks.
Vilks nemierpilns skatījās te uz Toraku, te uz Tumšo.
Toraks gaidīja.
Tumšais papurināja galvu.
- Nē, es nevaru tev ļaut aiziet.
divdesmit devītā nodala
-Vienu dienu, Rena teica, klupdama pār akmeņiem. Tas ir viss, ko es lūdzu. Vienu dienu!
Nošvīkstēja akmens un sašķīda viņai aiz muguras.
Piedodiet, meitene nomurmināja atvainošanos slēpņļaužiem.
Tiem nepatika viņas skaļā balss. Tiem Rena diez ko nepatika vispār. Līdz šim tie viņu bija pacietuši varbūt pīlādžu zariņu saišķīšu dēļ, ko viņa atstāja pie visām klintīs iecirstajām ceļa zīmēm.
Bija pagājušas divas dienas kopš Toraka aiziešanas. Tajā pašā laikā gribēja doties atpakaļ arī Gulbji, taču Rena uzstāja, ka tiem jāpaliek pie ieejas Slēpņļaužu aizā. Viņa bija pavadījusi mokošu dienu nometnē, kur, zobus griezdama, gaidīja, līdz mitēsies sāpēt potīte. Nākamajā rītā Rena sameloja Gulbjiem, ka jūtas labi, un devās pakaļ Torakam. Tie viņu necentās aizkavēt. Gulbji iedeva meitenei pārtiku un nolūkojās, kā viņa aiziet.
Sākumā viss veicās labi. Toraka pēdām bija viegli sekot, un, kaut gan smeldza potīte, viņa varēja paiet. Meitene salēcās no katras skaņas, taču burves nojauta lika noprast, ka Eostras neradījumi ir tālu. Un pusdienlaikā viņu sagaidīja iepriecinošs atklājums: akmeņaina patvertne, ko neapšaubāmi bija uzslējis Toraks. Nakti Rena pārlaida tajā un aizmiga, prātodama, ko teiks tad, kad puisi panāks.
Viņa pamodās stīva, nosalusi un nobijusies. Rīta debesīs karājās bāls mēness sudrabs. Nākamā būs Dvēseļu nakts.
Rena nebija necik tālu aizgājusi, kad atrada zaķa kaulus, ko kraukļi bija noknābājuši tīrus. Tas nebija nekas neparasts, tomēr viņas roka sataustīja ģints aizbildņa spalvas. Gaisā vēdīja nelaime. Šeit bija noticis kaut kas slikts: klintīs bija iesūcies ļaunums.
Tas notika pirms laika, bet Rena joprojām bija satraukta. Zābaki skaļi gurkstēja pa sasalušajiem pundurkrūmiņiem un melniem ķērpjiem, kas bija trausli kā izdedži. Dzeramtrauka saturs klunkšķēja soļu ritmā. Rena apstājās, lai pārliecinātos par to, ka neviens netuvojas.
Tie nav īsti, viņa skaļi teica. Šeit nekā nav.
Akmeņi saspringa. Meitene juta, ka viņu vēro slēpņļauži.
Un Eostra.
Virs klintīm sāka savilkties mākoņi. Tie zaglīgi aprija Aizu un aptvēra Renu mitrā, vēsā apskāvienā. Eostra nebija sūtījusi suņus, lai Renu aizdzītu atpakaļ. Šai tas nebija vajadzīgs.
Meitene ar acs kaktiņu manīja Ūpju burves klātbūtni kā spārnotu ēnu. Migla iezagās Rēnai kaklā un neļāva elpot. Potīte pulsēja. Drosme saplaka. Kāpēc turpināt ceļu, ja lemta neveiksme?
Renu neatstāja dīvaina sajūta, it kā viņa uz sevi skatītos no augšas. Tur nu viņa bija aizā paslēpusies kliba meiča. Viņai nekad neizdosies atrast Toraku. Viņš aizgāja, jo vēlējās viens pats stāties pretim Eostrai, jo gribēja mirt un būt kopā ar tēvu. Un drīz šī vēlēšanās piepildīsies.
Tālumā ieķērcās krauklis.
Rena pacēla galvu. Tas bija Rips.
Pēc brīža vēl tālāk viņam atbildēja Reka.
Klausīdamies, kā noklust kraukļu sasaukšanās, Rena sažņaudza dūres. Rips un Reka neizklausījās sakauti. Abi šķita risinām kādu noslēpumainu kraukļu jautājumu, kas droši vien bija saistīts ar ēdamo.
It kā sasaukdamies ar kraukļiem, iekurkstējās Rēnas vēders. Vai nu migla bija, vai ne, bet viņa jutās izsalkusi.
Atvērusi pārtikas tarbiņu, viņa izņēma divas kūpinātas ziemeļbrieža mēles sloksnes, kas bija salipinātas kopā ar kaula smadzenēm. Rena apsēdās uz akmensbluķa un sāka ēst. Tā izrādījās garšīgākā maltīte, kādu viņa jebkad bija baudījusi.
Meitene nolēma, ka arī viņas lokam derētu mazliet pārtikas. Džūksakajs Rēnai bija iedevis pūsli ar ziemeļbrieža kāju locītavu eļļu. Viņš teica, ka tas esot labākais līdzeklis, lai koks un cīpsla nezaudētu lokanību pat aukstākajā laikā. Rena veltīja stopam mazliet eļļas. Pēc tam viņa pārbaudīja Krukoslika dāvanu: bultas ar lieliskiem kvarca uzgaļiem un baltiem pūces spalvu spārniņiem.
Labās pūces, viņa klusi nomurmināja.
Migla nikni vērpās Rēnai apkārt.
Ēdiens, eļļa, bultas: visas šīs lietas bija gatavojuši jauki cilvēki. Apģērbs, ko viņa no tiem saņēma, bija domāts, lai dāvātu drosmi un siltumu. Kalnu Zaķi bija teikuši, ka apmetņu priekšpusi viņi vienmēr šuj no ziemeļbrieža krūšādas. "Jo ragainā krūtis pukst dižena sirds."
"Dižena sirds." Rēnas domas aizklīda pie Finkedīna. Viņa apsēdās staltāk.
Esmu Kraukļu ģints vadoņa asinsradiniece, meitene sacīja miglai, un balss apņēmībā uzvirmoja. Esmu Rena! Esmu burve!
Kad viņa devās tālāk, migla tik bieza vairs nešķita.
Juzdamās krietni piemērotāka cīņai nekā visu dienu, Rena pievērsās tam, ko zināja par Eostras plāniem.