Un bez Vilka.
Tāpēc viņš izvēlējās aplinkus maršrutu uz Kalniem. Taisnākais ceļš būtu šķērsot Pelnupi un doties uz dienvidaustrumiem, virzīties pret straumi gar Ātrupi un tad uz pauguraini. Tā vietā Toraks gar Zirgupi gāja uz ziemeļaustrumiem, uz kalna kori pie upes, kurp Vilks un Tumšais Kažoks nesen bija aizveduši vilcēnus.
Lai atvadītos.
Guļvieta bija līdzenas zemes laukums klints virsotnē, ko no vienas puses sargāja nogāzies osis, bet no otras kazenāju audze. Kad Toraks to sasniedza, bija vēla pēcpusdiena, un Tumšais Kažoks un vilcēni viņu sajūsmināti sveicināja, bet Vilks bija devies medībās.
Toraks jutās atvieglots. Tagad viņš varētu uzsliet būdu un gaidīt bara brāli. Iešanu tālāk varēja atlikt uz rītu.
Kad iestājās krēsla, viņš, pakarinājis savu mantību pietiekami augstu, lai tai netiktu klāt ziņkārīgi purni, atmodināja uguni un pie oša uzcēla egļu zaru nojumi. Vilcēni bija tikai divi. Tas ar lapsas ausīm, kuru Rena bija iesaukusi par Klikšķi pirms mēneša bija nobeidzies no kaut kādas slimības.
Kad patvērums bija gatavs, Toraks devās lasīt mellenes, un vilcēni viņam sekoja: Ēna, melnā vilcenīte, kurai piemita neatvairāma tieksme grauzt zābakus, un Olis, kurš pagājušajā vasarā pirmais izlīda no midzeņa, lai sasveicinātos ar Toraku.
Mellenes bija tik pārgatavas, ka izšķīda pirkstos, un vilcēni tās šņaukādamies laizīja viņam no plaukstas. Ēna uzlika priekšķepas Torakam uz ceļgaliem un pieslējās pakaļkājās, lai sniegtu siekalainu vilka buču, bet Olis, notriepis purnu purpurkrāsā, pa tam lāgam lēkšoja projām, lai liktos virsū nojumei. Sakampis zobos zaru, šis vilka tā, ka visa būve drebēja, un vilcēns brāzās atpakaļ pie mātes.
Toraks vēroja, kā Tumšais Kažoks laiza mazuļus, un saprata, ka rīkojas pareizi. Tie bija tikai trīs mēnešus veci: pārāk mazi, lai ceļotu uz Kalniem. Un Vilks tos nekad neatstātu.
Tā domādams, Toraks ielīda guļammaisā.
Nakts bija salta, un viņš priecājās par savām ziemas drēbēm: pīļādas kamzoli un stulpiņiem, siltu briežādas virsjaku un bebrādas zābakiem.
Puisim nebija ļauts gulēt ilgi, viņu pamodināja sajūsmināta smilkstēšana.
Bija atgriezies Vilks. Nolocīdami gaļu, ko Vilks tiem bija atvēmis, Tumšais Kažoks un vilcēni luncināja asti, bet Rips un Reka, cerēdami uz pārpalikumiem, lavījās tuvāk. Tumšais Kažoks tiem bija par gudru, un arī vilcēni bija brīdināti par kraukļu zaglīgumu, tāpēc dzina tos prom ar rūcieniem un niknām kustībām.
Guļvieta vizuļoja mēnesgaismā un salā, vilku acis spīdēja sudrabotas. Vilks pielēkšoja pie Toraka, un abi, bikstīdamies ar deguniem un laizīdami viens otram ģīmi, aizripoja. "Medības ir veiksmīgas, mazuļi ir spēcīgi," Vilks teica.
Paskatījies augšup, Toraks ieraudzīja, ka tumšās debesis ir nosētas ar mīkstām, baltām pārslām.
Tas bija vilcēnu pirmais sniegs, un šiem tas patika. Tie dzenāja un kampstīja šo dīvaino, klusējošo medījumu,
trenkāja to ar ķepām un laizīja cits citam no kažoka. Toraks nometās ceļos, un tie spiedās zēnam klāt, bakstīdami ar maziem, aukstiem degunteļiem. Vilks un Tumšais Kažoks pievienojās, visi dzenāja cits citu augšup pa krauju un apkārt guļvietai, skraidīja tik tuvu malai, ka oļi bira un plunkšķēja Zirgupē, kas plūda dziļi lejā.
Beidzot Toraks notupās pie ugunskura, bet vilki pacēla purnu un gaudoja pret mēnesi. Puisis klausījās viļņojošos jauno vilku kaucienos un spēcīgās, pārliecinātās viņu vecāku balsīs. Šķita neiespējami, ka viņam izdosies aiziet. Sliktākais bija tas, ka viņš neko nedrīkstēja teikt Vilkam, jo tad draugs tiktu nostādīts mokošas izvēles priekšā: vai nu sekot Torakam un atstāt ģimeni, vai arī palikt kopā ar viņiem un pamest barabrāli.
Vilks juta, cik Toraks ir nelaimīgs, pārtrauca gaudot un pietecēja viņam klāt. Biezajā ziemas kažokā dzirkstīja sniegs, bet, kad tas nolaizīja Torakam vaigu, mēle bija silta.
"Tu esi bēdīgs," Vilks teica.
"Nē" Toraks meloja.
Vilks nepārjautāja, bet, priecīgs par viņa klātbūtni, piespiedās barabrālim.
Būdams drošībā kopā ar baru, Toraks gulēja un nebaidījās no pelēkajiem Eostras naktstauriņiem. Viņš pamodās rītausmā. Apbiruši ar smalku sniedziņu, vilcēni gulēja, saspiedušies kopā; Tumšais Kažoks un Vilks bija saritinājušies blakus.
Toraks klusītēm apdzēsa ugunskuru un uzmeta plecā mantas.
Vilka ķepas miegā raustījās, bet, kad Toraks nometās tam blakus ceļos, tas atvēra acis un paluncināja asti.
"Vai ej medīt?" tas jautāja, pagrozīdams ausi.
"Jā," Toraks atbildēja vilku valodā.
Iebāzis seju barabrāļa skaustā, viņš dziļi ieelpoja mīļoto smaržu, pēc tam piespieda sevi aiziet.
Bija dzeļoši auksts rīts, un zem puiša zābakiem krakšķēja sērsna. Augstāk vējš bija atkailinājis panīkušu milteņu audzes: tās bija satraucoši sarkanas kā izšļakstītas asinis. Kādā vietā Toraks atrada beigtu pelēko naktstauriņu. Viņš pieskārās tam ar zābaku, un tas sabirza pīšļos.
Viņš virzījās uz priekšu un uzgāja neskaitāmus kukaiņus, kas klāja paaugu. Tos bija nobeidzis sals.
"Varbūt Eostrai tie vairs nav vajadzīgi?" Toraks bažīgi prātoja. "Varbūt tie savu darbu jau padarījuši?"
TREŠA NODALA
Vai tu viņus nedzirdi? jautāja sasirgušais zēns.
- Ko nedzirdu? Rena atjautāja.
- Dēmonus…
Rena no ugunskura paņēma pagali un izgaismoja Mežakuiļu ģints mitekļa kaktus.
- Skaties, Aki! Šeit nav dēmonu.
- Tos atveduši naktstauriņi, viņš murmināja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ. Tie mani vairs nekad neliks mierā.
- Bet šeit nav…
Sagrābis Rēnas roku, viņš iečukstēja meitenei ausi:
- Tie ir manā ēnā!
Rena atsprāga atpakaļ.
Aki skatījās apkārt ar vajāta zvēra acīm.
- Es tos dzirdu nepārtraukti. Tie klabina zobus. Tie nikni elš. Rīta pusē, kad mana ēna ir gara, es tos redzu. Pusdienlaikā, kad ēna pielien man tuvāk, tie paslēpjas manī. Un zem ādas grauž dvēseles. Ai! Vācieties prom!
Viņš ar nagiem ieķērās savā ēnā.
Rena prātoja, ko darīt. Viņa bija nomocījusies. Jau vairākas dienas meitene darīja visu, kas viņas spēkos, lai pelēkos kukaiņus turētu pa gabalu no Mežakuiļu ģints, jo burvis gulēja slims ar drudzi. Un tagad vēl šis!
Aki pirksti no guļvietas pinuma skrāpēšanas asiņoja. Rena centās viņu no tā atturēt, taču puisis bija pārāk stiprs. Viņa sauca palīgā. Ieskrēja Aki tēvs un satvēra dēlu rokās. Otrs vīrs, novārdzis no drudža, pacēla spirālveida amuletu un ar roku rādīja zīmes.
- Viņš teic, ka ēnā dzīvojot dēmoni, Rena pavēstīja.
Mežakuiļu burvis pamāja ar galvu.
- Es nupat redzēju vēl divus tādus slimniekus, Rena. Ja sērga ir šeit, tā būs arī pie Kraukļiem. Es tagad jūtos gluži labi. Ej atpakaļ pie savas ģints!
Mežakuiļi bija apmetušies pie Kūleņupes mazāk nekā dienas gājuma attālumā no Kraukļiem, taču miglas dēļ Rena virzījās uz priekšu lēni. Klupdama krizdama caur miglu, viņa domāja par pelēkajiem tauriņiem un Eostru Maskoto. Katra krītoša lapa lika satrūkties. Viņa nožēloja, ka noraidījusi Mežakuiļu vadoņa piedāvājumu gabaliņu iet kopā.
Rēnas pagurušais prāts maldījās. Kā pieveikt pelēkos naktstauriņus? Kā cīnīties pret ēnu slimību? Ko tad, ja Seiuna ir pārāk veca un vārga, lai ar to tiktu galā, un viss gulstas uz Rēnas pleciem?