Upju burve gribēja dzīvot mūžīgi. Tā vēlējās aprīt Toraka pasaules dvēseli un iegūt viņa spēku.
Rena apstājās kā zemē iemieta.
Līdz šim viņa sev nebija jautājusi, kā Eostra iecerējusi to paveikt. Ja viņa to noskaidrotu, varbūt rastos iespēja dvēseļēdājas plānus izjaukt.
Labākais, ko Rena varēja izdomāt, bija dvēseļu saturēšanas rits, par ko reiz tika stāstījusi Seiuna. Tas tika veikts tad, kad māte vai tēvs par mirušo bērnu sēroja tik gauži, ka juka vai prātā. Burvim vajadzēja noķert bez ķermeņa tikko palikušo garu pīlādža mizas cibu, kas jāaizsien ar mirušā matiem. Tad sērotājam sešus mēnešus jādzīvo atsevišķi no ģints, un viņa vienīgā sabiedrība cibas dvēseles. Pēc tam tās tika atvērtas un dvēseles atbrīvotas; Kalna galā tika sadedzināti mati, lai dūmi uzvītos līdz Pirmajam Kokam debesīs.
Nometusi dūraini, Rena pakasīja pakausi. Kāds ar to sakars Eostrai?
Viņas pirksti sastinga.
Mati!
Mati satur daļu no tavas Nanuakas. Tāpēc nāves zīme pasaules dvēselei tiek uztriepta uz pieres.
Rena pēkšņi saprata: naktī pēc ledus vētras tos sameklēt bija ieradies tokorots. Pēc Toraka matiem. Ja Eostrai Dvēseļu naktī būtu kāds nieks viņa matu, tā pievāktu Toraka pasaules dvēseli un spēku.
Tas bija šausmīgi un vienkārši. Un varbūt vēl kāda iemesla dēļ Eostra bija atsūtījusi tokorotu. Ūpju burve ņirgājās, jo gribēja darīt zināmu, ka Toraka matus var iegūt jebkurā laikā.
Rena sāka skriet. Viņa klumpačoja caur kupenām un slīdēja pa apledojušām akmens šķembām. Viņa drāzās garām milteņu audzēm; ogas kvēloja tumšsarkanas kā izšļakstītas asinis.
Pāri galvai aizšāvās liels putns un pieskārās kapucei.
Spārnu vēdas noklusa. Rena paslēpās aiz akmens. Putns lidoja atpakaļ. "Pārāk skaļš, lai būtu ūpis," meitene nodomāja.
Uz klints apmetās Rips un aizrautīgi klabināja knābi.
Rena spalgi iesmējās. Rips pacēlās gaisā un lidoja projām. Krā!
Kad Rena nesekoja, krauklis atgriezās.
Viņa iekoda lūpā. Toraka pēdas veda taisni uz priekšu, bet Rips gribēja, lai Rena tam sekotu lejup ieplakā.
Krā! putns nepacietīgi ieķērcās.
Rena sekoja.
Viņa nebija tālu tikusi, kad migla sāka izklīst un meitene pamanīja kaut ko guļam uz akmeņiem. Kraukļi riņķoja gaisā, it kā būtu atraduši liemeni.
Rēnai sagriezās vēderā. Tas bija liemenis.
Viņa meimurojot tuvāk; visi trokšņi noklusa.
trīsdesmitā nodala
Tumšā Kažoka elpa bija kā sēcošs klepus, kas lika cilāties sāniem.
Kad Rena nometās ceļos vilcenei blakus, tā paslēja galvu un centās sasveicināties, pa jokam iekampjot. Piepūle bija pārāk liela. Viņa atzvēlās atpakaļ.
Nometusi dūraini, Rena uzlika plaukstu uz Tumšā Kažoka sāniem. Bija sataustāma katra riba. Vilcene nebija ēdusi dienām ilgi.
Kā gan tā bija pieveikusi šo ceļu?
Rena iztēlojās, kā Tumšais Kažoks pēc ūpja uzbrukuma izrāpjas no upes un dodas projām: sasitusies, noilgojusies pēc mazuļiem un apņēmusies atrast draugu. Varbūt viņu aicināja Vilka gaudošana, bet varbūt stiprā saikne, kas pastāvēja starp abiem.
Ar vilkiem piemītošo enerģiju, ko varētu apskaust stiprākais vīrs, viņa bija pārdzīvojusi ledus vētru un spējusi šķērsot pauguraini. Rena atcerējās Krukoslika stāstu par to, ka mednieki, kas atraduši beigtu vilku, atstāj pārtiku
tā garam. Iespējams, tā bija atgadījies ar Tumšo Kažoku. Varbūt dzīvību bija izglābusi svešinieku laipnība.
Atrāvusi vaļā pārtikas kuli, meitene pie vilcenes purna nolika gaļas stērbeli. Tumšais Kažoks to neņēma vērā.
Atlidoja Rips un sāniski virzījās tuvāk.
Nē! Rena bārās. Viņai ēdiens vajadzīgs vairāk.
Krauklis uzmeta viņai pārmetošu skatienu un uzpūtīgi aizsoļoja.
Rena pabīdīja gaļu tuvāk. Joprojām nekādas atsaucības.
Meitene apmulsusi pieskārās lielajai, melnajai priekšķepai.
Tumšais Kažoks saspringa un dobji ierūcās.
Rēnas bažas pastiprinājās. Ķepa dega kā ugunī. Pēc tam viņa ievēroja, ka slikti izskatās arī vilcenes deguns. Un mēle tai bija pelēka.
Rena pieliecās tuvāk un atsprāga atpakaļ no smakas. Ne jau bads bija nogāzis vilcēni. Ūpja nagi bija uzšķērduši viņas priekškāju no pleca līdz apakšstilbam, un brūce pūžņoja. Rena redzēja sūcamies netīras, zaļganas strutas.
Domas auļoja. Tumšais Kažoks gulēja iedobē pie klints. Ātri vien to varētu pārvērst par patvertni. Pirms brīža viņa ieplakā bija pagājusi garām viršiem līdzīgo augu pudurim Džūksakajs tos izmantoja ugunskura kurināšanai. Ārstniecības līdzekļu maisiņā Rēnai bija augi pirms aiziešanas no Gulbjiem viņa bija papildinājusi to krājumus -, un viņa prata dziedināšanas vārdus.
Viņai prātā uzzibsnīja, ka tas viss mazina iespēju atrast Toraku, taču jācer, ka aizkavēšanās nebūs ilga. Pārsiet ievainojumu, piedabūt Tumšo Kažoku ēst un atstāt viņu veseļojamies. Cik ilgu laiku tas varētu prasīt?
Būdama par sevi pārliecināta, Rena strādāja raiti. Drīz vien bija uzcelta patvertne un atmodināta uguns. Pie akmensbluķa, uz kura notiesāt laupījumu bijis apmeties vanags, viņa atrada mazītiņu sniega peles galvaskausu iedarbīgas zāles pret drudzi. Purpurkrāsas putna mēsli uz akmens liecināja par to, ka tuvumā ir kadiķu audze. Tas bija spēcīgs līdzeklis kopā ar buramvārdiem.
Atgriezusies pie vilcenes, Rena uzkarsēja ūdeni un pagatavoja brūvējumu no skābeņu saknēm, peles kauliem un kadiķogām. Atdzesējusi to ar sniegu, viņa sāka tīrīt brūci, uzpilinādama dažus pilienus savainotajam plecam.
Tumšā Kažoka rūcieni satricināja visu augumu.
Rena norija siekalas. Viņa mēģināja vēlreiz. Atkal tas pats.
Meitene vēlējās, kaut viņa būtu Toraks un prastu vilku valodu. Ja vien viņa spētu Tumšajam Kažokam pateikt, ka ārstēšana nāks par labu.
- Tumšais Kažok, lūdzu, viņa teica. Es cenšos palīdzēt.
Zaļganais dzintarkrāsas skatiens pievērsās Rēnai, tad aizslīdēja projām.
"Varbūt tā vajag," Rena nodomāja. "Vienkārši jārunā."
- Man žēl kucēnu, viņa bubināja. Un tevi sāpināja Ūpis. Bet Vilks ir dzīvs. Jūs atkal satiksieties. Vienīgi ļauj sev palīdzēt.
Vilcene joprojām bija saspringusi, garo kāju cīpslas karājās laukā no miesas kā striķi. Taču viņa paklausīja.
Rena turpināja runāt maigi un nepārtraukti. Meitene lūdzās, kaut Tumšais Kažoks no viņas balss noprastu, ka viņai padomā nav nekas ļauns.
Nākamreiz, kad meitene uzpilināja ievainojumam zāles, vilcene gulēja mierīga.
Cietušās kājas mazgāšana vilkās mokoši lēni. Rena izdarīja tik, cik uzdrīkstējās, un tad sagatavoja kompresi. Viņa sakošļāja kadiķogas, saberza savvaļas skābeņu saknes kopā ar okeru un kadiķa lūkiem un to visu sajauca siltā masā.
Klusi murminādama buramvārdus, viņa slēpa kompresei domāto maisījumu aiz muguras un pieliecās vilcenei tuvāk.
Tumšais Kažoks atkailināja biedējošos, baltos zobus.
Rena sastinga, starp lāpstiņām izsprāga sviedri.
Kad vilcene nomierinājās, Rena lēnām paņēma pa tvērienam ziedi.
Tumšais Kažoks nošūpoja galvu tieši pie Rēnas sejas. Meitene juta karsto elpu, skatījās atvērtajos žokļos.
Viss… viss ir labi, viņa stomījās.
Žokļi sakļāvās. Vilcene atgūlās un aizvēra acis.
Rena trīcēdama uzklāja ziedi ievainojumam. Tumšais Kažoks nekustējās.
Kraukļi pievirzījās tuvāk un aizlidoja ar gaļu. Rena bija pārāk saspringta, lai tos ņemtu vērā. Viņa dzirdēja, kā abi ķildojas un tad miegaini bužina spalvas, lai dotos pie miera.