Pie miera?
Viņa izrāpās no patvēruma.
Kamēr Rena aprūpēja Tumšo Kažoku, bija aizslīdējusi dienas atlikusī daļa. Toraks laikam jau sasniedzis Rēgu kalnu. Rīt, kad norietēs saule, iestāsies Dvēseļu nakts.
Par vēlu Rena saprata Eostras viltību. Dvēseļēdāja bija ļāvusi Tumšajam Kažokam tik tālu nokļūt ar nolūku: lai Rena nepanāktu Toraku. Un nebija grūti saprast, kāpēc viņas abas neapdraudēja suņi. Tie vajāja citu medījumu. Kādā vientulīgā vietā tie lenca Toraku un Vilku. Rena redzēja ļaunprātīgās galvas ierautas starp pleciem: tie sakļāva rindas, lai uzbruktu…
Meitene dusmīgi padzina iedomas un ielīda atpakaļ miteklī, kur atrada Tumšo Kažoku raustāmies miegā.
Rena iekoda lūpā. Viņa saprata, ka nakti nāksies pārlaist tepat. Bet ko pēc tam? Vai viņai jāpaliek un jāparūpējas par vilcēni? Vai arī jāļauj tai tikt galā pašai un jāpanāk Toraks?
Vilki izveseļojas daudz ātrāk nekā cilvēki. Pat ja tā, ievainojumam nepieciešama apmazgāšana un pārsiešana. Droši vien aizietu zudumā vēl vesela diena.
Rena nezināja, ko iesākt. Viņa jutās tā, it kā viņu vilktu uz dažādām pusēm uzticības un mīlestības saites.
Blakus Tumšais Kažoks miegā būkšķināja asti. Notrīsēja vilcenes lūpas. Tā smaidīja. Un kaismīgi un saspringti iesmilkstējās.
Rēnas sirds sažņaudzās žēlumā. Tumšais Kažoks miegā sauca mirušos mazuļus.
Pēc neilga laika vilcene pamodās. Viņas acis uz mirkli iemirdzējās. Sapnis bija izgaisis, un viņa žēli nopūtās.
Rena maigi noglāstīja vilcenes priekšķepu. Ja viņa sekotu Torakam un Tumšais Kažoks nobeigtos, kā gan Rena jebkad skatītos acīs Vilkam? Kā viņa sadzīvotu ar sevi?
Šaubas izgaisa. Ja viņa tagad pamestu Tumšo Kažoku, tad jebkurā gadījumā uzvarētāja būtu Eostra lai kas arī notiktu Rēgu kalnā. Vilcene bija pārcietusi bēdas un grūtības. Kaut gan Rēnas gars tiecās sekot Torakam, viņa bija izlēmusi.
Viņai bija jāpaliek.
trīsdesmit pirmā nodala
Toraks bija iegrimis niknā klusēšanā. Tumšais pārkravāja viņa mantas un uzdeva jautājumus. Kas ir šis zaļais? Delma sargs? Kas to darināja? Kas ir audžutēvs? Vai viņš tevi mīl? Kāpēc šis maisiņš gatavots no gulbja ādas? Kam domāts šis rags? Kas to taisīja? Vai tava māte? Vai viņa tevi mīl?
- Jā! Toraks iekliedzās.
Draudīgi ātri tuvojās Dvēseļu nakts, bet viņš bija šeit sasiets kā irbe, kamēr neparastais jauneklis pētīja viņa lietas.
- Raga vāciņš apsiets ar rudiem matiem, Tumšais bilda. Vai tie pieder tavai mātei?
- Nē. Kādai meitenei, kuru sauc Rena. Neaiztiec!
Tumšais paskatījās Torakā.
- Vai viņa ir tava meitene?
- Nē.
- Bet viņa tev patīk.
- Protams.
- Un viņai patīc tu.
- Jā! Toraks atcirta.
Alas saimnieka bālā seja kļuva neizdibināma. Notrīsēja viņa baltās skropstas. Pēkšņi puisis nosvieda zāļu ragu un nozuda tumsā. Pēc brīža viņš atgriezās ar Toraka drēbēm rokās.
- Lūk! Viņš nometa tās uz alas grīdas.
Arks iekraucās un savēcināja spārnus. Vilks ošņāja zvērādas. Toraks skatījās uz Tumšo.
Jauneklis, savilcis skarbu seju, izvilka nazi un pārgrieza Toraka saites.
- Tu esi brīvs. Vari iet!
Toraks nezaudēja laiku un sāka ģērbties. Apjozis siksnu, viņš jautāja:
- Kāpēc tu pārdomāji?
Tumšais paņēma no dzegas slāņakmens āmriju un to aplūkoja.
- Visi šie cilvēki pēc tevis skums. Pēc manis neilgojas neviens.
Toraks uz mirkli sastinga.
- Man žēl!
Tumšais nolika grebumu vietā.
- Izlaidīšu tevi laukā.
Ala izrādījās dziļāka, nekā Toraks bija domājis. Vilkam virzoties aiz muguras, viņš sekoja Tumšā gaišo matu vizmai. Ala kļuva šaurāka. No sienām uz Toraku raudzījās apsniguši ziemeļbrieži un muskusvērši. Norūpējies par to, kas varētu slēpties ēnās, viņš vaicāja:
- Tava māsa. Vai viņa…
- Šī ir Dvēseļu nakts. Viņa ir aizgājusi kopā ar citiem.
Toraks juta ledainu gaisu un nosprieda, ka viņi sasnieguši izeju.
Tumšais aizbāza aiz jostas lingu un uzlika uz acīm masku, kas bija darināta no putna ādas. Tumšais paspēra sānis granīta ķīli un noripināja no izejas akmensbluķi. Tad, kad viņš nometās ceļos, lai rāptos laukā, Toraks sacīja:
- Pagaidi! Izdari kaut ko!
Pēdējo reizi viņš nāves zīmes bija nēsājis pirms trim ziemām, jo gatavojās cīnīties pret dēmonisko lāci. Toreiz viņam palīdzēja Rena. Tagad Tumšajam ar okeru vajadzēja uztriept apļus uz Toraka krūtīm, papēžiem un pieres.
Ar tievu pirkstu maisīdams sarkanās zemes asinis, Tumšais teica:
- Es atceros. Šīs zīmes domātas mirušajiem.
Toraks neatbildēja.
Tumšā pieskāriens bija viegls un prasmīgs, pat nomierinošs.
- Mazliet vēl palika pāri, viņš sacīja, kad bija beidzis. Tev tās jāieziež matos. Tur būs rēgi. Tu taču negribēsi, lai tie pārāk pietuvojas.
Sarkanā pasta saldēja Torakam galvu, taču viņš jutās dīvaini mierīgs: varbūt tāpēc, ka arī viņa māte, kas bija no Staltbriežu ģints, mēdza matos ziest okeru.
Pēdējos pārpalikumus Toraks ieberzēja Vilkam starp ausīm. Drīz barabrālis Kalnos paliks viens pats. Okeram vajadzēja viņu sargāt.
Doma par to, ka jāšķiras no Vilka, bija nepanesama. Bet tikpat neciešama bija doma viņu ņemt līdzi Čukstošajā alā un noskatīties, kā viņš mirst.
Vilks, uzbudināti rūkdams, izlocījās un izšāvās no alas, un viņam sekoja Tumšais un Arks. Toraks izrāpās aiz viņiem un nonāca svelošā aukstumā.
Viņš atradās uz kraujas, sniegiem klātas nogāzes. Migla bija izklīdusi. Debesis draudīgi dzeltenas. Drīz Kalns izlaidīs laukā savus rēgus.
Kad acis aprada ar gaismu, Toraks saprata, ka viņi atrodas austrumu nogāzē. Plaisa, pa kuru viņš bija rāpies, bija rietumos. Virs viņa Rēgu kalns dūrās debesīs, smaile kvēloja rietošās saules pēdējos staros. Tuvojās dēmonu laiks.
Virs galvas, zibsnīdams spārnus, aizlidoja Arks. Vilks skraidīja apkārt un nikni ošņājās, šad tad paceldams galvu, lai paraudzītos uz to, kas kustējās lejup pa nogāzi. Torakam tas nebija saskatāms.
Tumšais noslēdza alas ieeju, viltīgi sakraudams akmeņus tā, ka tā nebija redzama.
- Lūk, ceļš uz Čukstošo alu. Viņš norādīja ar roku. Tas ir pārāk stāvs, tāpēc vispirms mums nāksies doties uz austrumiem, pēc tam mest cilpu atpakaļ.
Blīvi sagūlušais sniegs bija viltīgs, un Tumšais parādīja Torakam, kā atsperties ar pirkstgaliem.
- Sniegā jāiesper taisni, citādi pēda izslīdēs. Nolūza kāds sniega blāķis un sašķīda tālu lejā, tā parādīdams, kas notiks, ja Toraks dzirdēto neņems vērā. Seko man! Tumšais uzsauca pār plecu.
Balss bija skaņa, un Toraks gandrīz sāka viņu klusināt, tad nodomāja: "Kāda tam nozīme? Eostra zina, ka esam šeit. Tieši to viņa vēlas."
Neprāts, kādā viņš gatavojās ielaisties, Toraku satrieca. Viņam nebija ne cirvja, ne loka un pat ne cita plāna kā vien atrast Čukstošo alu. Un pēc tam? Kā viņš iedomājies pieveikt Ūpju burves varu? Viņš būs bezpalīdzīgs kā suņu bara plosīts zaķēns.
"Vai esmu traks?" Toraks prātoja. "Vai tāpēc, ka esmu nonācis pārāk tuvu debesīm?"
Rena, izbolījusi acis, savas domas pavēstītu skaidri un gaiši. Toraks pēc viņas ilgojās tik ļoti, ka jutās slims.
- Šeit mums jānogriežas, Tumšais sacīja, jo Toraks bija viņu panācis.