Vilks stāvēja blakus Tumšajam, elsa un šūpoja asti. Sajutis barabrāļa ciešanas, viņš ar ķepām pacēla gaisā dzirkstošas sniegpārslas un tecēja atpakaļ pie Toraka. "Esmu ar tevi," viņš pauda Torakam.
- Nu jau vairs nav tālu, Tumšais teica.
Saule spīdēja acīs, un viņi turpināja smagi soļot. Pametis skatienu lejup, Toraks redzēja ēnas, kas lavījās augšup pa Kalnu. Drīz vajadzēja iestāties Dvēseļu naktij.
- Lūk, Tumšais klusi sacīja. Tā ir ieeja. To sauc par Rētu.
Toraks ar plaukstu noēnoja acis un Kalna sienā saskatīja šķēlumu. Tam katrā pusē akmenī bija iecirsta plauksta. No vidējiem pirkstiem staroja spēka līnijas, kas atvairīja ļaunumu.
Veltīgi! Nagi bija saskrāpējuši un iznīcinājuši šo līniju spēku, lai iekšā varētu tikt Eostra.
Toraks juta, kā Rētas elpa saldē seju un okers uz ādas kļūst ciets. Tur, iekšā, pēc viņa tīkoja nāve. Vai vēl sliktāk: neiedomājamās šausmas kļūt par Pazudušo.
Gars turējās pretī: "Es negribu! Lai kāds cits stājas pretim Eostrai! Man tas nav jādara!"
Viņš metās bēgt un sāka neprātīgi rāpties augšup pa nogāzi. Paklupa un nokrita uz ceļgaliem.
Pacēlis galvu, Toraks redzēja, ka bēgot nonācis krietni augstu: pirms brīža kalns bija slēpts skatienam. Rēgu kalns patiešām izrādījās galējā austrumu virsotne, tomēr aiz tā nebija pasaules mala. Tālu lejā līdz pašam apvārsnim sniedzās vēl viens Mežs.
Zēns bijīgi lūkojās uz pīlādžiem un bērziem, ozoliem un dižskābaržiem, priedēm un eglēm, kas stāvēja sardzē par snaudošajām māsām. Un viņš, kura gars savulaik bija iemiesojies rietumu Meža visvecākajos kokos, tagad dzirdēja austrumu Meža aicinājumu. "Es esmu bezgalīgs un izturīgs" tas murmināja Toraka domās. "Es dodu dzīvību saviem iemītniekiem. Esmu tā vērts, lai par mani cīnītos."
Toraka dvēselēs iekvēlojās pārliecība. Ja viņš tagad padotos, Eostra uzvarētu un nekur vairs nebūtu droši. Dvēseļēdāja pārplēstu šķidrautu, kas šķir dzīvos no mirušajiem, un pasaules līdzsvars tiktu izjaukts.
Saule nogrima. Meža mirdzums bālēja. Tuvojās dēmonu laiks.
Toraks slampāja lejup pa nogāzi, kur gaidīja Vilks un Tumšais. Viņš devās uz Rētas pusi.
Divus soļus no tās viņš apstājās.
- Parūpējies par Vilku! Toraks sacīja Tumšajam. Tagad man viņš jāatstāj.
Tumšais bija izbijies.
- Bet… Mēs taču iesim kopā ar tevi! Es tev esmu vajadzīgs, lai parādītu ceļu.
- Klau, es domāju, ka dzīvs no turienes neiznākšu. Nav vajadzības, lai arī jūs tiktu nogalināti. Kas attiecas uz ceļa atrašanu… Viņš norija siekalas. Šķiet, ka iekšā ir tie, kas mani pavadīs.
Zēns nometās ceļos, lai teiktu ardievas Vilkam. Ardievas Vilkam. Tas bija neiespējami.
"Nedomā par Vilku, kuram uz Kalna jāpaliek vienam apjukušam un nespējīgam saprast, kāpēc barabrālis viņu pametis."
Vilks kutināja ar ūsām, uzpūta siltu elpu un apostīja Toraka vaigu. "Barabrāli," sacīja zeltainās acis, skaidras kā saules apmirdzēts medus.
Vilks neko nezināja par pravietojumiem un neprātīgajiem Eostras nodomiem; viņš gribēja sekot barabrālim pat Čukstošās alas briesmās.
Toraks apspieda šņukstus un iegremdēja seju Vilka skaustā. Vilks klusi iesmilkstējās un nolaizīja viņam kaklu. "Esmu ar tevi."
Pamest Vilku būtu nodevība, kuru viņš nekad nesaprastu un no kuras nekad neatgūtos.
- Es nespēju, puisis sacīja aizlūzušā balsī. Kur eju es, iet arī viņš.
Piecēlies kājās, viņš alā juta tik tikko manāmu sakustēšanos.
Vilks pielieca galvu un ierūcās.
- Vai redzi? Tumšais čukstus jautāja.
Dziļi alā uz noēnota akmens pīlāra tupēja tokorots.
Netīrā matu mudžeklī ļauni spīdēja dēmona acis. Radījums klusumā ar dzeltenu nagu norādīja uz Toraku un tad ar kaulaino roku pavēcināja uz tumšajām Kalna dzīlēm.
Toraks pameta skatienu pār plecu uz pasauli, ko gatavojās pamest. Pēc tam ar Vilku pie sāniem viņš iegāja Rētā.
- Es iešu tev līdzi! iesaucās Tumšais.
Neredzamas rokas ieejai priekšā pieripināja akmens-
bluķi un atstāja viņu ārpusē.
Un Rēgu kalns aprija Toraku un Vilku.
trīsdesmit otrā nodala
Rena svētā Kalna priekšā nometās ceļos. Dvēseļu nakts. Viņa juta tuvumā rēgus, pie kuriem piederēja.
Viņa ar trīcošām rokām ziedoja okeru un gaļu. Klusi murminādama, meitene lūdza Kalnu laist viņu tālāk. Pēc tam to, kas bija palicis pāri no sarkanajām zemes asinīm, viņa iebirdināja sev matos, lai aizsargātos no spokiem.
Debesis virs galvas bija dziļas un mijkrēslī zilas. Sals bija mežonīgs. Elpa sprakšķēja nāsīs. Sāpēja potīte, un Rēnas pēdas uz nešpetnā kalna ar slāņakmens šķēpelēm bija sadurstītas vienās brūcēs.
Dažus soļus atstatus sakustējās ēna. Tā klusi ierējās. Uz Rēnas pusi tecēja Tumšais Kažoks. Asti viņa turēja augstu paceltu, un kažoks aizrautībā bija uzbužinājies. Vilcenes acis, kurās atspīdēja zvaigznes, staroja sudraba krāsā.
Rēnai saplaka drosme.
Nāc nu! vina klusi teica. Pārbaudīsim tavas ķepas
Lai pasargātu tās no šķautnēm klātā kalna, Rena bija sagriezusi pārtikas tarbu un pagatavojusi vilcenei zābaciņus. Nu tie noderēja. Tumšā Kažoka ķepu spilventiņi bija tik tikko ieskrambāti.
Labs miegs un komprese bija darījuši brīnumu, un, izlaizījusi brūci tīru un aprijusi lielāko tiesu Rēnas atstāto krājumu, viņa izskatījās kā no jauna piedzimusi. Ap pusdienlaiku Tumšais Kažoks, kaut gan vēl kliboja, jau bija metusi lokus ap patvertni un kaismīgi ošņājusi pēdas ar drauga smaržu.
Turpretim Rena pēc briesmīgā sapņa, kurā rēgi čukstēja Toraka balsī, jutās bažīga. Kad viņa bija izlīdusi no mitekļa, izrādījās, ka kraukļi ir aizlidojuši.
Atradušas izeju no Slēpņļaužu aizas, Rena un Tumšais Kažoks raiti virzījās uz priekšu: vilcene rikšoja pa priekšu un laiku pa laikam atgriezās pie Rēnas. Meitenei nevajadzēja prast vilku valodu, lai tulkotu nepacietīgos smilkstus. "Pasteidzies! Vai nevari iet mazliet ātrāk?"
Šad tad Tumšais Kažoks tomēr apstājās un grozīja galvu, lai palūkotos uz kaut ko Rēnai nesaskatāmu. Dažreiz vilcene paluncināja asti. Citreiz uz skausta saslējās spalva.
Pret zvaigznēm pazibēja balts putns. Rena iztēlē redzēja baltu ģints aizbildni un piecēlās.
Pa labi lejup krauji tiecās akmens šķembām klāta nogāze. Priekšā akmeņains lauks veda uz svēto Kalnu. Debesis bija neaptveramas un nežēlīgas. Nespīdēja mēness, kas iedrošinātu. Tikai aukstas zvaigznes un Lielā Sumbra sarkanā acs, aiz tās bezgalīga tumsa.
Rena iedomājās, ka Eostra varbūt jau uzvarējusi. Toraks, iespējams, jau kļuvis par pazudušo.
Kamēr viņa cīnījās pāri akmeņu laukam, klusums bija briesmīgs. Vienīgās skaņas bija viņas čērkstošā elpa un drānu čaukstēšana. Klusa kā gars Tumšais Kažoks skrēja pa priekšu. Melnu vilku tumsā grūti pamanīt, un Rēnai nācās sekot vilcenes elpai: tikko dzirdamai dzīvības pūsmai pamestībā.
Pēkšņi viņa ieraudzīja, ka Tumšais Kažoks joņo pāri sniega klajam uz ēnainu radzi, kur sāk skraidīt apkārt un aizrautīgi ošņāties. Vilcene pazuda spraugā. Rena dzirdēja atbalsojamies rūcienus. Tad Tumšais Kažoks parādījās no jauna un, asti kulstīdama, lēkšoja atpakaļ pie radzes.
Rena steidzās to izpētīt. Kad meitene nonāca tuvāk, viņai uz apakšdelmiem saslējās matiņi. Kāds sniegā bija izracis alu. Tai apkārt bija ķepu nospiedumu jūklis. Tie bija lieli. Un nepiederēja Vilkam.