Baiļu pārņemta, viņa ielīda patvertnē.
Šaurajā telpā elpa skanēja skaļi. Viņas rokas sataustīja bultu maku. Pārtikas maisiņu. Dzeramtrauku. Saņurcītu un sasalušu guļammaisu.
Loku.
Nometusi dūraiņus, Rena pārlaida pirkstus ledainajam kokam. Lūk, smailā Meža zīme, ko Toraks bija iegrebis pagājušajā vasarā, tā līdzinājās tai, ko pirms daudziem gadiem zāļu ragā bija iegravējusi viņa māte.
Rena, sajutusi nelabumu, nolika loku. Patiesība gulēja viņas priekšā, klāta ar sarmu. Pirms kāda laika Toraks bija izrāpies no alas un atstājis tajā iedzīvi. Viņš nebija pēc tās atgriezies.
Rena izlīda laukā un sāka vemt.
Tumšais Kažoks iesmilkstējās un aizšāvās uz šķembainās kraujas malu, pie kuras apstājās un uzmanīgi ieklausījās.
Rena nedroši izslējās.
Vilcene vinu nenēma vērā. Tā ņurdēdama meta lokus, it kā nezinātu, ko darīt. Pēc tam viņa nolēca no kraujas.
- Tumšais Kažok! Rena pārbijusies nočukstēja. Atgriezies!
Oļu grabēšana noklusa. Tumšais Kažoks bija projām.
Rēnas roka pasniedzās pie ģints aizbildņa spalvām. Viņa bija palikusi viena Rēgu kalnā.
Zvaigžņu gaismā neskaidri vīdēja pēdas, kas veda uz spraugu un tad atkal atpakaļ; uz austrumiem stiepās savandīta sniega vāls.
Iegājusi plaisā, Rena pār kaut ko paklupa. Tas bija piesalis pie zemes; viņai nācās to atraut raušus.
Toraka cirvis.
Pēkšņi Rena saprata, kas noticis. Toraks pa plaisu bija rāpies uz augšu, lai aizbēgtu no Eostras suņu bara. Viņš bija nokritis. Savandītais sniegs iezīmēja virzienu, kurp kāds bija aizvilcis viņa ķermeni.
Rena nometa cirvi un grīļodamās stāvēja pustumsā.
- Torak! no lūpām izlauzās kliedziens. Torak! Torak! Vārds vairākkārt atbalsojās. Torak! Torak! Tas lēnām noklusa Kalnā.
No spraugas virsotnes uz viņu lūkojās seja.
Rena izvilka bultu un uzlika to uz loka stiegras.
- Nešauj! sauca balss.
Rena sasprindzināja roku, kas bija atvilkusi stiegru, jo tieši to gatavojās darīt.
Augums, lunkans kā caunai, pārmetās pāri klints malai un sāka rāpties lejā.
Paturēdama acīs mērķi, Rena soli atkāpās.
Nepazīstamais pārsteidzoši ātri bija ticis lejā un, nolēcis zemē, ar seju pagriezās pret Renu. Acumirklī meitene
pārsteigta saskatīja krīta baltu seju un palsu matu cekulu.
- Vai tu esi Rena? puisis noelsās.
Viņai atkārās žoklis.
- Ātri! viņš sagrāba meiteni aiz plaukstas locītavas. Mums jāglābj Toraks!
trīsdesmit trešā nodala
Liesmas lēkāja. Šaudījās ēnas. Tokorots uz staba žņaudzīja rokā sprakšķošu lāpu un nikni lūrēja uz Toraku.
Jauneklis pamanīja spīdošus ilkņus un matus, kuros ņudzēja utis. Viņš redzēja acis, kas nemirkšķināja un bija apvilktas ar krītu, lai piešķirtu tām ūpja skatienu. Tad radījums aizlēca projām un atstāja Toraku tumsā.
Novilcis dūraiņus, viņš izvilka nazi un sekoja.
Eja bija auksta; viņš taustījās uz priekšu caur drēgnu savas elpas mutuli. Ēnas bēga. Toraks virzīja plaukstu pa klints sienu, grumbuļainu un glumu kā zarnas. Kādā plaisā viņa pieskāriens izbiedēja kaut ko zvīņainu.
Toraks juta nomācošo Kalna svaru. Viņš bija tajā iekšā: šajā milzīgajā, senajā būtnē, kurai pietika sakustēties, lai viņu saspiestu putrā.
Blakus klusi skanēja Vilka nagu klikšķi. Viņš rūkdams bija apstājies, taču necentās tokorotam uzbrukt, jo droši vien saprata, ka nespēs to aizsniegt. Taču Toraku darīja
uzmanīgu apstāklis, ka radījums Vilku neņēma vērā, it kā zinātu, ka no viņa nav jābaidās.
Kamēr viņi virzījās dziļāk, zēns sāka nožēlot, ka ļāvis barabrālim nākt līdzi. Eostra nekādā gadījumā neļautu Vilkam sasniegt Čukstošo alu. Tā būtu atradusi veidu, kā abus izšķirt,un Vilks tiktu nogalināts.
Viņš prātoja, cik tokorotu vēl gaida priekšā. Kur palikusi Eostras suņu varza? Un viņas Ūpis?
Zēns pietupās un jautāja Vilkam, vai šis dēmonu kucēns bijis vienīgais.
"Ir vēl," Vilks atbildēja, ar ūsām aizskardams Toraka plakstus. "Nevaru saost, kur īsti."
Tokorots kustējās abiem pa priekšu, atkailināja ilkņus un ieņurdējās, aicinādams neatpalikt.
Viņi turpināja ceļu visu laiku tikai uz leju. Aukstums mazinājās. Toraks juta, ka augšup ceļas siltāks gaiss. Tumsā vīdēja dīvainas zīmes. Ar krītu uzvilkts zigzags. Dzeltens plaukstas nospiedums. Satraucošs ogļmelns radījums ar daudziem locekļiem. Vai zīmes bija brīdinājums? Vai tās sazīmētas, lai dēmoni neizlauztos no klintīm?
Toraka pirksti sataustīja oļu kaudzīti tie bija gludi un apaļi kā acis. Atmiņā atausa notikumi pirms trim vasarām: Nanuakas noslēpums. "Visdziļāk mīt noslīcis skatiens."
Vilks blakus klusi nosprauslājās.
Tokorots pazuda aiz stūra.
Toraks taustījās tam garām un apstājās kā zemē iemiets.
Aiz baltas akmens arkas mirgoja uguns, un to ietvēra sarkanu plaukstas nospiedumu jūklis: "Ej projām, ej projām!"
Pēkšņi viss notika vienlaikus. Toraks redzēja, ka tokorots iegremdē lāpu peļķē un uzrāpjas arkā. Aiz muguras kaut kas smagi nokrita: atpakaļceļu aizšķērsoja bieza jēlāda. Tās otrā pusē smilkstēja un skrāpējās Vilks, kas centās nokļūt pie Toraka. Puisis mēģināja to pārcirst, taču jēlāda bija izturīga un nazis no tās atlēca. Tokorots uzkrita viņam virsū kā zirneklis un skrāpēja seju. Kad Toraks nokrita ceļos, tas norāva viņam kapuci un sāka viņu žņaugt. Viņš cirta ar nazi. Tokorots iespiedzās un atlaida kapuci. Toraks sagrāba neradījuma roku un to pagrieza. Tokorots izlocījās no tvēriena un pazuda caur arku.
Elsodams un juzdams nelabumu no dēmona smakas, Toraks izslējās. Viņš paklupa un spēra soli atpakaļ.
Nebūtībā.
Vilks metās uz priekšu un kampa dēmonu kucēniem, taču tie turējās pretim ar lieliem akmens nagiem.
Vilks izlikās, ka lēks uz vienu pusi; tie drāzās viņam virsū, bet viņš pagriezās uz otru pusi un ielaida zobus plēkšņainā kājā. Dēmonu kucēns iegaudojās un nometa akmens nagu. Otrs iekoda Vilkam plecā. Vilks metās tam virsū, bet par ūsas tiesu kļūdījās. Abi dēmoni aizbēga klintīs, kur nebija aizsniedzami.
Bija pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, taču Vilks tos juta. Viņš dzirdēja to elpu un utis, kas rāpoja pa radījumu miesu. Kāpēc tie neuzbruka?
Pēkšņi Vilks saprata. Dēmoni bija iesprostoti bezastainu ķermeņos, tāpēc tiem bija tikai nekam nederīgie bezastainu deguni un ausis. Ja Vilks nekustētos, tie nezinātu, kur viņš atrodas.
Viņš sakļāva žokļus un klusi paošņāja.
Asins un naida smaka dvesmoja visapkārt, taču augšā tā bija spēcīgāka.
Vilks dzirdēja, kā otrpus jēlādas gaudo Slaikais Bezastainis. Vilks nevarēja to izturēt, viņš lēca virsū ādai, un pa to laiku viņam uzklupa dēmonu kucēni.
Tie bija ātri, bet Vilks bija izveicīgāks. Spēji apcirties, viņš iecirta ilkņus kārnā kaklā. Tas nokrakšķēja. Dēmons kļuva ļengans. Vilks saoda otru un metās virsū. Radījums aizbēga pāri jēlādai.
Vilks aizgāja apostīt nokritušo bezastainu kucēnu, lai pārliecinātos, ka tas patiešām neelpo. Miesa sāka atdzist. Taču Vilks redzēja, kā no tās izslīd dēmons, kas tajā bija slēpies, un steidzas meklēt jaunu ķermeni. Vilks skrēja tam pakaļ, ietrenca midzeņa stūrī, no kura nevarēja izbēgt, un iedzina to klintī. Lūk, tā! Tagad tas vairs nevarēja tikt laukā.
Atgriezies pie jēlādas, Vilks atrada bezastainu kucēna staigājošo elpu stāvam blakus savam ķermenim un trīcam. Tā bija apjukusi. Būdama tik ilgi iesprostota kopā ar dēmonu, tā tagad nezināja, ko darīt.