Vilks sajuta kādu nieku žēluma. Tas bija tikai kucēns. Viņš ar degunu pabikstīja staigājošo elpu uz alas izejas pusi pie pārējām. "Ej turp! Tu nebūsi vientuļa. Ceļā uz šejieni mēs satikām daudz tavējo."
Staigājošā elpa smilkstēdama aizklīda projām, lai meklētu savu baru.
No ādas viņas puses nāca milzums trokšņu. Vilks saklausīja suņu rūkšanu un dēmonu kucēnu nagu klikstēšanu, ūpja spārnu zaglīgu švīkstēšanu un tālīnus ātrā ūdens čukstus; tas viss skanēja tālu lejā.
Viņš saoda barabrāli un vēl vienu bezastaini, ko kādreiz bija pazinis, bet tagad vairs nevarēja atcerēties. Tad gaiss sakustējās un viņš saoda smaku, kas lika saslieties spalvai: Akmensseja ar briesmīgu, nekustīgu purnu.
Par katru cenu gribēdams nokļūt pie barabrāļa, Vilks izmisīgi lēca pāri ādai. Tā bija pārāk augstu viņš nevarēja tikt pāri. Viņš mēģināja to plosīt ar ilkņiem, taču tā bija plakana un viņš nevarēja to dabūt zobos. Vajadzēja izdomāt kaut ko citu.
Asti griezdams, Vilks brāzās uz midzeņa izejas pusi. Lēkšodams pa līkumainajām ejām, viņš sasita degunu un apdauzīja ķepas. Viņš iedrāzās lielākā midzenī, kur apkārt virmoja gaiss no daudziem mazuļiem.
Viņš uztvēra netveramu un tālīnu smaržu, kas deva cerību. Tā smaržoja jaunais bezastainis ar balto galvu, un kopā ar viņu Vilks tik tikko spēja noticēt savam degunam: kopā ar viņu bija baramāsa.
trīsdesmit ceturta nodala
-kas tu esi? Rena prasīja.
- Tumšais, puisis atbildēja.
- Kas?
Izlocījusies no viņa tvēriena, meitene izvilka nazi.
- Tas ir mans vārds. Tumšais!
Rena atmeta galvu.
- Lai kas tu būtu, tu teic, ka pazīsti Toraku. Bet kā lai zinu, ka tā ir taisnība?
- Es zināju tavu vārdu, vai ne?
- Tu varēji viņu piespiest to pateikt.
- Tev ir rudi mati. Viņam ap zāļu ragu ir apsaitēta to šķipsna. Lūk! Vai tagad man tici?
Rena vilcinājās. Kur viņš ir?
- Es jau teicu: Kalnā! Arī es centos tajā iekļūt, taču šie noslēdza ieeju. Bet ir vēl viena. Tu nāksi vai ne?
Viņa joprojām svārstījās.
Jauneklim uz pleca uzmetās balts putns.
Krauklis. Baltais aizbildnis.
Rena aizmeta dzeramtrauku un guļammaisu.
- Ejam! viņa teica.
Tumšais no jauna sagrāba Rēnas plaukstu un, baltajam krauklim lidojot pa priekšu, sāka skriet. Ja puisis šajā tumsībā kaut ko spēja redzēt, šim droši vien bija sikspārņa acis. Rena tikko spēja saskatīt zemi, bet viņš stingri turējās uz kājām.
- Es tev neļaušu nokrist, Tumšais sacīja, it kā dzirdētu viņas domas.
Un Rena nezin kāpēc noticēja.
Pēc grūtās rāpšanās līkločiem viņai sāpēja potīte, un, kad abi apstājās klintssienas piekājē, Rena jutās atvieglota.
"Vismaz šī ir klintssiena," viņa nodomāja. Mākoņi aizsedza zvaigznes; nakts bija melna kā bazalts. Rena noraudzījās, kā aizlido krauklis balts uzplaiksnījums, ko aprija tumsa.
- Gaismu, puisis murmināja, nometies uz ceļgaliem. Uzliesmoja bērza tāss lāpa, kas apspīdēja viņa dīvaino, bālo seju. Mums jātiek tur iekšā, viņš teica.
Rēnai pakrūtē savilkās kamols. Tā bija robota plaisa, tāda kā mute ar apdrupušiem zobiem, kurā tik tikko pietika vietas āpsim. Viņiem nāktos līst uz vēdera.
- Es nevaru, viņa teica.
- Tu neiesprūdīsi. Es rāpšos pirmais. Tu pastum uz priekšu savu cirvi un loku, es tos paņemšu. Būs labi!
Rena viņam sekoja un juta, kā sakļaujas akmens žokļi, spiež krūtis un neļauj elpot. Meitene locījās uz priekšu un centās nedomāt par Kalnu virs viņas. Renu pārņēma bailes. Rokas bija saspiestas zem krūtīm. Viņa nevarēja pakustēties. Viņa bija iestrēgusi tāpat kā toreiz Tālajos Ziemeļos. Šķiet, ka šoreiz neizdosies tikt laukā.
- Esam klāt, zēns sacīja un sagrāba Rēnas kapuci, lai izvilktu viņu telpā, kur atbalsojās skaņas.
Viņa apdauzīja galvu un nervozi ieķiķinājās.
- Kuš! Daži akmeņi ir vaļīgi, tu vari izraisīt nogruvumu. Un uzmanies no bedrēm!
Redzēt tikai soli uz priekšu bija biedējoši. Aiz lāpas drebošās gaismas tumsa bija tik melna, ka sāpēja acis.
Rena ar bultu bakstīja zemi sev apkārt. Viņa paklupa. Plauksta sataustīja kaut ko gludu un ieapaļu. Galvaskauss! Viņas izsauciens lika puisim steigties atpakaļ. Gaismā kļuva redzams lāča galvaskauss: tas bija milzīgs un pārakmeņojies.
- Jā, šeit ir lērums kaulu, Tumšais teica. Kopš seniem laikiem, kad Kalns bija darbīgāks. Tas apraka daudz radījumu.
Kad viņi bija nonākuši dziļāk, Rena izdzirdēja ūdens urdzēšanu. No neredzamām ejām ieplūda vēss gaiss. Viņa pamanīja slapju, pelēku pīlāru puduri. Kad viņa gāja tam garām, starp pīlāriem šaudījās ēnas. Rena novērsa skatienu no Rēgu kalna slēpņļaužiem.
- Uzmanīgi, tā ir dziļa, zēns brīdināja.
Rena pārkāpa pāri plaisai un tālu lejā saklausīja ūdens čukstus.
Tumšais apstājās tik spēji, ka viņa ieskrēja tam mugurā.
- Kas ir? viņa jautāja.
- Tā ir ciet, puisis truli atbildēja.
Eju aizšķērsoja akmensbluķis. Uz tā ar ģipsi bija uztriepts tēls, kas vīdēja pretīgi balts. Milzīgs ūpis. Tas bija aizgriezies Rena redzēja uz muguras sakļautos spārnus taču galvu tas bija pagriezis un pār plecu lūrēja uz atnācējiem. Nozīme bija skaidra. Eostra redz visu.
- Viņa zina, ka esam šeit, Rena teica.
- Protams, zina, Tumšais piekrita.
Viņš pavirzījās sānis, paņēmis līdzi lāpu, un ūpis iegrima tumsā. Rena joprojām juta tā nikno skatienu.
- Šķiet, ka jābūt vēl vienai ejai, Tumšais murmināja, vilkdams garos, bālos pirkstus pa klintīm, it kā censtos sajust, vai tās nedos kādu ziņu. Ak! Redz, kur ir!
Viņš aizveda Renu pār akmens krāvumu mitrā alā. Šī eja bija šaurāka viņiem nācās spraukties sāniski -, bet Rēnai par atvieglojumu drīz kļuva platāka.
Tumšais no jauna apstājās.
- Šo es neatceros.
Pacēlis lāpu, viņš Rēnai parādīja alu, kuras griestus klāja dzeltenīgu klinšu krokas. No tās atzarojās trīs ejas. Kreisā bija zemākā, apmalota ar pilošiem akmens zobiem. Vidējās ieeja atradās virs sarkanīga stumbeņa, kas atgādināja pārrautu locekli. Trešo, kas bija lielākā, uz pusēm dalīja no zemes izvirzīts akmens pīķis.
- Kura ir īstā? Rena vaicāja.
- Nezinu. Visas šķiet aizdomīgas. Man šķiet…
- Tu nezini? Rena spraucās viņam garām, pieskrēja pie pirmās ejas un, izvairīdamās no akmens zobiem, uzlika rokas uz tās malas. Klints zem meitenes plaukstām izstaroja nešķīstu Citpasaules karstumu.
Viņa skrēja pie ejas ar akmens pīķi. Un sajuta to pašu dēmonisko svelmi.
Rena izmisusi uzrausās uz akmens stumbeņa un aptaustīja trešo atveri. Mirkli šķita, ka klints zem viņas pirkstiem izliecas, jo dēmoni atvēra žokļus, lai kostu.
Viņa atsprāga atpakaļ. Visās trijās aiz sienām slēpjas dēmoni.
- Tieši to gribēju tev teikt, Tumšais sacīja.
- Kuru tad izvēlēsimies?
- Nekusties! viņš teica pārvērstā balsī.
- Ko?
- Kuš! Viņš spēji pacēla lāpu.
Plaisā virs galvas Rena pamanīja vēl vienu akmens ūpi. Tā acis bija aizvērtas un pušķainās ausis saspicētas.
- Rāpies lejā, cik klusi vien spēj! Tumšais pamācīja.
Upis atvēra acis un viņai uzšņāca.