Pēkšņi Eostras balss apklusa. Tokoroti mitējās grabināt kaulus.
Maskotā svieda klusumā jēlādas aizsegu pār ugunskuru, un tā gaisma apdzisa. Viņa tumsā ierunājās:
Gludens kā ronis… un viltīgs -
Tenriss… Nāc priekšā!
Kambaris gandrīz nemanāmi piepildījās ar viļņu šļakstiem. Dūmi aiz altāra sabiezēja savērpās un radīja cilvēka apveidu. Toraks ar dvēseļēdājas acīm saskatīja skaistu, sakropļotu seju; viņš izdzirdēja balsi, kas bija rāma un varena kā Jūra.
Ir ieradies Tenriss.
Ūpju burve, daudzinādama lūgsnu, noņēma jēlādu no altāra. Uzmutuļoja dūmi, iedegās liesmas. Viņa tās apdzēsa.
Varens kā ozols un stiprāks par visiem -
Tiazi… Nāc priekšā!
Iečabējās lapas. Pavīdēja lempīga ēna.
Ir ieradies Tiazi.
Eostra turpināja pātarot. Viņa no jauna apdzēsa un atdzīvināja ugunskuru.
Atra kā sikspārnis un saliekusies -
Nefa… Nāc priekšā!
Sikspārņa ādaino spārnu plīkšķi. Virpuļojoši puteklīši savērpās un izveidoja klibiķi.
Ir ieradusies Nefa.
Tupēdams Eostras kaulu smadzenēs, Toraks spēja vienīgi vērot, kā tā izsauc nemierīgus mirušos; un tie, uguns opāla varas ietekmē pakļāvās.
Upju burves prāta tumšākajos nostūros Toraks redzēja viņas vīzijas, kā visam jānotiek. Kalnos un uz Ledus, Mežā un uz Ezera ģintis zemosies bailēs Eostras priekšā; tā valdīs pār dzīviem un mirušiem… Eostra, kas dzīvos mūžīgi.
Eostra bija neuzvarama. Viss, par ko Toraks bija cīnījies trīs garas ziemas, izrādījies nieki.
Dvēseļēdāji bija atgriezušies.
trīsdesmit sestā nodala
VILKS Kalna dzīlēs saklausīja čabam lapas.
Vai lapas?
Viņš spēji apstājās. Tas bija nepareizi.
Vai tas bija vēl kāds slapstekļu triks? Tie nevarēja ciest, ka šeit ir Vilks, tie Kalnā necieta nevienu, tie izklīdināja skaņas un smaržas tā, ka viņš nevarēja saprast, no kurienes tās nāk.
Vilks turpināja skriet, kaut gan nezināja, kurp. Viņš bija steidzies pa šo briesmīgo, līkumoto midzeni veselu mūžību. Baramāsas smaržu viņš bija pazaudējis un spēja saost tikai slapjas klintis un izbijušos Vilku. Viņš bija izslāpis, no dēmonu kucēnu skrāpējumiem sūrstēja sāni, un viņš joprojām nevarēja atrast Slaiko Bezastaini.
Vilks sasniedza vietu, kur midzenis paplašinājās un Kalna elpa uzbužināja kažoku. Vilks iedobē atrada mazliet ūdens un to ielaka. Līdzās gulēja akmeņaini kauli, kas gulēja līdzās. Tie bija vēl viens triks; vienu viņš bija nomēģinājis un gandrīz izlauzis ilkni.
Pēkšņi viņš izslēja galvu. Degunu kutināja tik tikko jaušama smarža. Nepacietībā trīcēdams, viņš dziļi ieelpoja, lai būtu drošs. Jā! Baramāsa!
Smarža nāca no augšas. Pieslējies pakaļkājās, Vilks priekšķepas uzlika uz klints. Pārāk tumšs, lai kaut ko saskatītu, taču viņš sajuta neliela midzeņa elpu. Viņš palēcās, parāpās un iekšā bija.
Midzenis bija tik maziņš, ka Vilkam nācās pieglaust ausis un līst uz vēdera. Miga skrāpēja sānus un spieda, līdz viņš vairs nevarēja paelpot. Tad tā viņu izgrūda laukā, un Vilks, sadauzījis degunu pret akmeni, nokrita.
Apkārt virmoja smaku straume. Dēmonu smirdoņa, Akmenssejas maitas smaka un bezastaina bagātīgā smarža, ko Vilks tagad atcerējās no seniem laikiem. Un barabrāļa aromāts.
Vilks lidoja cauri tumsai. Eja bija šaura un līkumaina kā zarna, un Vilks izdzirdēja suņu varzas rūcienus. Tiem bija dobja skaņa, kas Vilkam pastāstīja, ka viņš tuvojas patiešām lielam midzenim.
Viņš dzirdēja pazīstamo baramāsas garā-naga-kas-lido smilkstēšanu un Ūpja spārnu vēdas. Viņš pielika soli.
Jo bija radīts dēmonu medīšanai.
Tuvojās ieeja kambarī, un Rena sāka iet raitāk. Ne tik strauji! Tumšais brīdināja. Rena neklausīja. Viņa dzirdēja kaulu grabēšanu un dvēseļēdājas nāvējošo pesteļošanu.
Ar kaula spēku,
Ar kaula spēku,
Ar dēmona acs spēku
Eostra aicina nemierīgus mirušos
Un saista tos pie sevis!
Rena centās atcerēties pretošanās vārdus, lai stātos pretim burvestībai, taču Eostras griba stindzināja domas. Neviens nestāsies ceļā Maskotajai.
Rena sasniedza ieeju kambarī.
Tumšais pavilka viņu atpakaļ.
Viņu eja beidzās reibinoši augstu gandrīz pie pašiem kambara griestiem. Lejā tikt nebija iespējams.
Rena, apspiedusi kliedzienu, noslīga uz ceļiem un vērās pār malu. Caur milzīgu akmens zobu biežņu viņa redzēja, ka kambari pāršķeļ aiza, kas stiepjas tam pāri kā melns zigzagveida zibens. Tuvākajā malā uz dūmu grīstēs ieskauta altāra dega ugunskurs. Tā piekājē slējās pīlārs, kura virsotni Rena neredzēja, un gar tā pamatni ložņāja ēnas. Pat no tālienes bija jūtams naids, un viņa saprata, ka tie ir Eostras suņi. No Toraka nebija ne vēsts.
Eostra aicina nemierīgus mirušos…
Rena nometa ieročus. Cirvis un loks bija kārtībā, taču bultu maku viņa bija saspiedusi tad, kad spraucās caur spraugu. Veselas bija palikušas tikai trīs bultas.
Un saista tos pie sevis!
Dūmi pašķīrās, un Rena pamanīja neskaidru Maskotās stāvu. Līķa bāla roka turēja zizli ar uguns opālu. Viņa redzēja tā sarkano gaismu, kas kā asinis sūcās caur tumšu pavedienu vijumu, kurš krustām šķērsām klāja purpursarkano akmeni. Meitene sagrāba bultu. Eostra juta draudus un paslēpās dūmos.
- Vai tu tos jūti? Tumšais čukstus jautāja, nometies Rēnai blakus uz ceļgaliem.
- Ko?
- Tur lejā, dūmos. Tur ir kaut kas šausmīgs.
- Neko neredzu.
- Es arī neredzu. Bet jūtu.
Arī Rena tos juta. Čukstošajā alā atradās kaut kas vairāk nekā tikai Eostra un pakalpiņi.
- Dūmi, viņa nočukstēja. Tie ir daļa no burvestībām. Neskaties turp!
Taču Tumšais nespēja novērst acu. Un arī Rena ne.
Dvēseļēdāja mitējās pesteļot. Kambari pārņēma tumsa. Ūpju burve klusumā ierunājās:
Lokana kā čūska kārdinātāja…
Sešru… Nāc priekšā!
Rēnai uzmetās zosāda.
Šķita, ka telpā atbalsojas klusa šņākoņa.
"Nevar būt," Rena sev teica. "Nevar būt!"
Kamēr viņa skatījās, dūmi savērpās un izveidoja lunkanu apveidu…
"Nē! Sešru ir mirusi. Tava māte ir pagalam. Tu redzēji, ka viņas ķermenis tiek aizsūtīts pie miera."
Pesteļošana atsākās. Pēc bezgalīgi ilga laika tā mitējās. Ugunskurs apdzisa vēlreiz.
Narander… Nāc priekšā!
No kambara tālākās malas atskanēja vīrieša balss:
- Naranders nāk.
Rena aizturēja elpu. Viņa pazina šo balsi.
- Burvestības nav izdevušās, balss paziņoja. Tajās iesaistīti dzīva cilvēka mati.
Eostra neatbildēja.
- Kas tas tāds? Tumšais jautāja.
Rena klusēja. Kamēr viņa skatījās, kā no pustumsas iznirst vīrietis, pagātne sakusa kopā kā pakledus.
Tam tuvojās ūpis. Vīrs to atvairīja ar cirvi. Viņa gaita bija nedroša. Ap kaulainajiem locekļiem plandīja ādas stērbeles. Rena zināja: ja tas pienāks tuvāk, viņa ieraudzīs savēlušos, no gļotām spīdīgu bārdu. Vienacainu, netīru seju raupju kā koka mizu.
Septītais dvēseļēdājs. Pirmajā tikšanās reizē tas bija devis mājienu. Pirms viņu ķēra krams, viņš bija gudrs vīrs…
- Naranders ir miris, dūmos čērkstēja Eostra. Viņš gāja bojā Lielajā ugunsgrēkā.
- Kāds cits gāja bojā! Klejotājs ieaurojās. Viņam (Naranderam) vajadzēja dzīvot! Tagad Klejotājs darīs tam galu!