- Neviens nespēj stāties ceļā Maskotajai.
Klejotājs iekliedzās un metās uz akmeņu kaudzi. Pirms viņš to sasniedza, vīram nācās apstāties. Aiza bija pārāk plata. Viņš nevarēja tikt tai pāri.
- Viņam vajadzēja dzīvot! Klejotāja kauciens piepildīja kambari ar sāpēm.
Pēkšņi Rena pamanīja mazus, sakumpušus radījumus, kas turējās pie klintīm viņam virs galvas. Meitene, izmisuma pārņemta, notēmēja. Tumšais pielādēja lingu.
Abi nolaida ieročus. Tokoroti atradās pārāk tālu.
- Virs galvas! Rena un Tumšais vienā balsī iesaucās.
Klejotājs paskatījās augšup, no turienes jau lidoja pirmais akmens. Viņš saļima uz ceļiem. Viņam trāpīja vēl viens akmens. Vīrs nogāzās blakus aizas malai. Cirvis izkrita no rokas, un pēc mirkļa tālumā atskanēja šļaksts. Klejotājs gulēja un nekustējās. Rena nekad nebija ienīduši Eostru vairāk kā tobrīd.
- Es redzu Toraku, Tumšais nočukstēja.
Pavilcis meiteni sānis, viņš norādīja ar roku. Beidzot arī viņa ieraudzīja draugu.
Toraks bija pusceļā uz pīlāra virsotni; apakšā ložņāja suņi. Viņš bija piesaitējies aiz vidukļa pie klints, un viņa galva slīga uz krūtīm. Puisis nekustējās.
- Torak! Rena kliedza.
Atbildes nebija.
Vai nu viņš bija apdullis, vai pārmiesojies. Rena atraidīja domu, ka draugs ir miris. Sakodusi zobus, viņa gatavojās šaut. Cik suņu tur bija? Seši? Septiņi? Un tikai trīs bultas.
Raibs nezvērs lēca pēc basajām Toraka kājām. Rēnas loks iedziedājās. Suns ar bultu rīklē, gārdzoši iekaucies, novēlās.
Viņai blakus Tumšais laida darbā lingu. Pelēks dzīvnieks nokrita un vairs nekustējās. Tumšais, pāršķeldams galvaskausu ar akmeni, nogalināja vēl vienu; Rena kādam citam trāpīja krūtīs. Suns atmuguriski ietenterēja aizā, un tā gaudošana noklusa nebūtībā.
Divi suņi aizšāvās pāri kambarim un pazuda ejā, it kā būtu saoduši laupījumu. Atlikušais staigāja ap Toraku. Pie tās pamatnes parādījās tokorots, kas, iekodis starp zobiem nazi, sāka rāpties. Rena uzlika uz stiegras pēdējo bultu un notēmēja. Rokas trīcēja. Radījums bija dēmons, taču tas slēpās bērna ķermenī.
Gaisā nosvilpa akmens. Tokorots, satvēris lauzto lielu, iespiegdamies nokrita. Tumšais ar drūmu seju no jauna pielādēja lingu, bet neradījums paspēja noslēpties ēnā.
Rena, vērdamās dūmakā, meklēja vēl kādu mērķi. Dūmi bija pārāk biezi, to izgarojumi apdullināja. Meitene iztēlojās, kā Eostra tīksminās par uguns opālu. Neviens nespēj stāties ceļā Eostrai.
Rena nolika loku. Šī nebija no tām, kuru varētu pieveikt ar bultām.
Viņas lēmumu ietekmēja daļa no nelokāmā Seiunas gribasspēka. "Tu esi burve," viņa sev teica. "Tad arī domā kā burve!"
"Tavas burvestības nav izdevušās," bija sacījis Klejotājs. "Tajās iesaistīti dzīva cilvēka mati."
Rena kļuva rāma. Viņa pētīja pavedienus, kas apņēma uguns opālu. Tie izskatījās piesieti ar dažādu krāsu pīnēm. Meitene ievēroja zalgojam melnu, rūsganu, zeltainu krāsu…
Mati! Eostra bija noķērusi dvēseļēdāju garus ar viņu pašu matiem! Ievijusi tos pavedienā, ar ko tagad apsaitēts uguns opāls. Ar šo pavedienu viņa piesaistīja dvēseļēdājus gluži tāpat kā ar Toraka matiem Ūpju burve bija iecerējusi saistīt viņa pasaules dvēseli un tā atņemt viņa spēku.
Torak! Rena kliedza. Pārgriez pavedienu!
Iestrēdzis dvēseļēdājas kaulu smadzenēs, Toraks centās izlauzties. Gars sāka pagurt. Eostra bija pārāk stipra.
Ļoti tālu viņš izdzirdēja kādu kliedzam. Izklausījās pēc Rēnas. Nevar būt!
Kliedziens uz mirkli samulsināja Eostru. Toraks juta, ka tās griba sašķobās. Ar to pietika. Viņš tvēra niecīgāko iespēju.
Toraks atvēra acis viņš bija atpakaļ savā ķermenī. Kāds joprojām kliedza.
- Torak, pārgriez pavedienu, ar ko apsiets uguns opāls! Torak! Pārgriez to, un tu satrieksi burvestības! Tu padzīsi tās uz visiem laikiem!
Tā bija Rena. Viņš meiteni nemanīja, taču redzēja viņas bultu, kas rēgojās plankumainā suņa rīklē.
Pavediens! Torakā ieplūda spēks. Viņš zināja, kas darāms.
Viņš steigšus atsaitējās un noslīdēja lejup pa pīlāru. No tumsas izlēca suns. Toraks trieca tam vēderā nazi un izlaida iekšas. Paspēris nekustīgo ķermeni sānis, viņš dūra tumsā. Ne tokorotu, ne suņu, kaut gan puisis dzirdēja mežonīga cīniņa troksni. Brīvajā rokā viņš sagrāba akmeni un meimuroja uz akmeņu krāvuma pusi. Rēnai taisnība, tas bija iespējams. Burvestības varēja satriekt un dvēseļēdājus padzīt uz visiem laikiem. Kāpēc gan Eostra šādā gadījumā nebaidījās?
Ugunskurs tika apdzēsts vēlreiz, un viņa pārtrauca burties. Tā izpleta spārnus izplūdušajos dūmos un aicināja pēdējo nemierīgo mirušo.
Gudrs kā vilks un stūrgalvīgs…
- Nē! Toraks mēģināja kliegt, taču mēle pielipa pie aukslējām.
Viņš bezpalīdzīgs izdzirdēja, ka dvēseļēdāja nosauc mīļoto vārdu, kuru Toraks skaļi nebija izrunājis trīs vasaras.
Mirkli iestājās klusums.
Kambari šķita atbalsojamies neredzamu vilku gaudošana. Aiz altāra dejoja un savilkās dūmi. Garš stāvs sāka iegūt apveidu.
Toraka nazis nošķindēja pret zemi. Tēt!
trīsdesmit septītā nodala
Augums dūmos bija blāvs kā mēness radīta ēna mākoņainā naktī, tomēr Toraks zināja. Viņš zināja, ka skatās uz tēvu.
- Tēt, tas esmu es! zēns teica.
Nedzīvās, baltās acis skatījās lejup un viņu nepazina. Tēva gars piederēja Eostrai.
Kaut kur kliedza Rena:
- Pārgriez pavedienu! Padzen tos uz visiem laikiem!
Padzīt tēti? Uz visiem laikiem?
Viņš to nespēja. Viņš atkal bija divpadsmit vasaru vecs; apjucis un pārbijies viņš skatījās, kā tēvs noasiņo. "Tēt, nemirsti! Lūdzu, nemirsti!"
Klumburojot uz akmeņu kaudzes pusi, Torakam pār vaigiem ritēja asaras.
- Pārgriez pavedienu! Rena sauca.
- Nevaru, Toraks nočukstēja. Tēt… es nevaru tevi atkal zaudēt.
Viņš sāka rāpties.
Viņš dzirdēja kaulu graboņu un dvēseļēdājas zavēšanu. Zēns juta pēkšņas sāpes pakausī un ieraudzīja, ka, sakampis nagos viņa matu šķipsnu, aizlaižas Ūpis. Tam nebija nozīmes. Nozīmes nebija nekam citam, vienīgi tam, ka viņam jānokļūt līdz tēvam.
Toraks stāvēja kodīgā dūmakā altāra priekšā. Aiz tā pesteļoja Maskotā, kuru ielenca spokainu nemierīgu mirušo virkne. Zēns izstiepa rokas pret tēvu. Dūmos tītais augums nelikās zinis.
Torakam prātā uzzibsnīja vīzija par to, kas varētu notikt, ja tētis paliktu dzīvs: ja abi būtu kopā un uguns opāls nekad nebūtu pastāvējis. Skumjas dūra sirdī kā nazis.
Tomēr uguns opāls pastāvēja. Tas pulsēja zizlī kā vaļēja brūce.
Toraks iekliegdamies sniedzās pāri altārim, sagrāba scepteri un vilka to uz liesmu pusi.
Dvēseļēdājas tvēriens bija kā akmens. Ūpju burve bija neuzveicama. Otrā rokā tā pacēla žebērkli, lai durtu. Toraks tai metās virsū ar akmeni. Žebērklis nograbēja pret grīdu. Puiša apakšdelmu zobos sagrāba tokorots. Toraku paglāba Rēnas delma sargs. Viņš ar akmeni blieza un sadauzīja neradījuma galvaskausu kā olas čaumalu. Joprojām ieķēries zizlī, viņš pāri liesmām cīnījās ar Eostru. Aiz maskas gailēja Ūpju burves acis. Toraks izmisīgi rāva un iesvieda zizli ugunskurā. Aizrijies ar degošo matu smaku, viņš pacēla akmeni un sadauzīja uguns opālu asinssarkanās lauskās.
Eostra iespiedzās un abas rokas iegremdēja liesmās, kārpīja laukā šķēpeles un pacēla tās gaisā. Pēdējās degošās matu šķipsnas savērpušās un sačervelējušās izkūpēja gaisā.