Nemierīgi mirušie sāka irt. Toraks ar asaru aizmiglotām acīm nolūkojās, kā izgaist tēvs.
Taču pēdējā mirklī dūmakainā seja mainījās. Tā kļuva tāda, kāda bija dzīvajam tētim. Ieraugot dēlu, tā iemirdzējās.
- Torak, viņš murmināja klusi kā miegā.
Pēc tam viņa vairs nebija.
Toraks trīcēdams stāvēja altāra priekšā. Daļa viņa būtības saprata, ka Eostra joprojām tur uguns opāla lauskas. Un cita daļa dzirdēja, ka dvēseļēdāja sāk skaitīt buramvārdus.
Eostra aicina garagājēju
Un saista to pie sevis!
Tālumā Rena izkliedza brīdinājumu:
- Torak! Aiz muguras!
trīsdesmit astotā nodala
-Aiz muguras, Rena kliedza.
Viņa gatavojās šaut, taču tokorots, vilkdams lauzto kāju, turpināja slīdēt tumsā.
Torakam šķita, ka viņš beidzot sāk atgūties. Tokorots uzrāpās uz akmeņu krāvuma. Eostra draudīgi vēcināja roku ar uguns opāla drumslām, otra roka stiepās pretim ūpim, kas lidoja pie dvēseļēdājas ar viņa matiem nagos.
Pēkšņi tokorots lēca. Toraks sagrāba tā rokas un meta neradījumu sev pār plecu. Tas nerimtīgi turpināja uzbrukt. Abi bija saķērušies un kustējās pārāk ātri, lai Rena varētu notēmēt. Viņai blakus Tumšais satvēra lingu. Toraks uzmeta tokorotu uz altāra. Kad tam pārlūza mugurkauls, viņš noraustījās un beigts noslīdēja zemē.
No pustumsas izskrēja divi tumši apveidi un metās augšup pa akmeņu krāvumu uz Toraka pusi. Rena un Tumšais pret abiem suņiem laida darbā ieročus. Viņi trāpīja vienam un tam pašam. Cietušais radījums kārpījās aizas malā, līdz gaudodams tur iegāzās. Toraks pagriezās;
šķita, ka viņš aizu ieraudzījis pirmo reizi. Viņam lēca virsū otrs suns.
Rēnai vairs nebija bultu. Viņa izmisīgi meklēja akmeņus.
- Neviena vairs nav palicis, Tumšais noelsās.
Puisis pagrāba cirvi un meta to no visa spēka. Tas piezemējās netālu no akmeņu krāvuma.
Toraks uz ceļgaliem cīnījās pret suni, iegrābies tā skaustā un cenzdamies atvirzīt žokļus no sejas.
Rena ar dūrēm dauzīja akmeņus.
Pāri kambarim aiznesās sudrabota bulta: Vilks skrēja glābt barabrāli. Viņa sāni bija asiņaini, un skatiens visnegantākais, kādu Rena jebkad redzējusi. Lidojošā lēcienā Vilks metās abiem cīnītājiem virsū, ielaida zobus suņa rīklē un nometa to no Toraka. Kā rēcošs melnā un pelēkā mezgls Vilks kopā ar suni nokūleņoja no akmeņu kaudzes. Vilks pielēca kājās un stāvēja elsodams: kažoku sārtoja asinis. Suns gulēja nekustīgs. Vilks bija pārplēsis tam vēderu un izritinājis zarnas.
Pāri kambarim zemā lidojumā planēja ūpis, kas centās Vilku atvilt no Toraka. Pārāk zemu! Kad tie attālinājās tumsā, Rena redzēja, ka Vilks iekampj tam spārnā un, norāvis lejā, sarausta gabalos.
Toraks gulēja uz altāra pilnīgi bez spēka. Aiz tā dvēseļēdāja triumfējoši vēcināja viņa matu cirtu.
- Eostra viņu saista pie sevis! tā spiedza. Eostra ir mūžīga!
Turēdama matus starp kokainajām lūpām, tā pakampa pīķi un grūda to viņam krūtīs.
Toraks streipuļoja sānis. Abi riņķoja ap altāri: Eostra dūra, Toraks grīļodamies izvairījās.
Alas dzīlēs sakustējās kāda ēna.
Rēnai aizrāvās elpa. Viņa neticēja savām acīm, jo ieraudzīja Klejotāju, kas, nometies četrrāpus, purināja galvu.
- Slēpņļauži! viņš ķērca.
Toraks un dvēseļēdāja turpināja riņķot ap altāri.
- Kalna slēpņļauži! Klejotājs jūs lūdz! Atbrīvojiet pasauli no šīs ēdes!
Sākumā Rena neko nejuta.
Pēc tam vieglu trīsēšanu zem plaukstām.
Klejotājs pacēla kaulainās rokas, viņa balss kļuva stingrāka.
- Klejotājs tevi lūdz! Lai Kalna žokļi aizcērtas!
Alas akmens zobi nodrebēja. Rena redzēja, kā krīt milzīgs, uzblīdis pīlārs un sadrūp gabalos.
- Atbrīvo mūs no dvēseļēdājas uz visiem laikiem!
Akmens kolonna dārdēdama nogāzās uz altāra un sašķēla to divās daļās. Joprojām žņaudzīdama plaukstā uguns opāla atliekas, Eostra streipuļoja tālāk no drupām. Viņa šūpojās aizas malā, ar briesmīgu, necilvēcīgu kliedzienu zaudēja līdzsvaru un krita.
Kritienā viņas pīķis aizķēra Toraka apmetņa apkakli.
Rena pārbijusies redzēja, ka viņš raujas atpakaļ. Svars bija pārlieku liels. Puisim nebija naža, lai atbrīvotos.
- Torak! Rena kliedza.
Toraks nokrita uz ceļiem.
Dvēseļēdāja vilka viņu sev līdzi aizā.
trīsdesmit devītā nodala
Viņš ir dziļi zem zemes. Aukstumā un tumsā; ausis zvana, nāsis saož puvuma smaku. Varbūt viņš jau miris?
Kāds viņu nes. Droši vien uz kapulauku.
Tagad viņi Toraku noliek, uzliek plaukstas viņa sejai un murmina nāves vārdus. Atstāj viņu vienu.
Augšā riņķo zvaigznes. Mēness uzlec un noriet, un uzlec no jauna. Viss, kas ir bijis, kas ir un vēl būs, plūst viņam cauri. Viņš ir zīdainis vilku midzenī un zīž savu māti vilcēni. Viņš bēg no klajuma, kurā uz miršanu guļ tēvs. Viņš iekrīt plaisā Spoku kalnā.
Toraks ir atpakaļ zem zvaigznēm. Pār viņu līkņā mazi, tumsnēji cilvēciņi. Viņš lūkojas augšup dīvainās pelēkās, izkrāšļotās sejās un acīs, spožās kā mēness.
Kur ir Rena? viņš cenšas jautāt. Kur ir Vilks?
Acis pazūd. Viņš atkal ir viens.
Pār Toraku virpuļo zvaigznes. Visaukstākā ir vistumšākā gaisma. Pēdējā gaisma, ko cilvēks redz pirms nāves.
Viņš nejūt sāpju, ir vienīgi milzīgs tukšums. Viņš nevēlas mirt vientulībā.
Taču viņš ir tik noguris…
Viņš stāv un lūkojas lejup uz savu ķermeni. Negrib to pamest, taču tas jādara, jo viņš ir noguris. Ar nožēlas pilnu nopūtu uz lūpām viņš pagriežas un sāk rāpties pretim zvaigznēm.
Pirmais Koks staroja spožāk, nekā Rena jebkad redzējusi. Viss debesjums bija atdzīvojies no ņirboša, zaigojoša zaļuma, kas gaidīja ierodamies Toraka garu.
Baltmatainais zēns alas ieejai aizvilka priekšā aizkaru un lika viņai apsēsties pie ugunskura, tur aplika Rēnas pleciem vilnainu apmetni un ielika viņai plaukstās kūpošu biķeri. Viņa trīcēja tik stipri, ka lielāko daļu šķidruma izlaistīja. Toraks un Vilks bija aizgājuši. Tie viņu pametuši vienu tukšumā.
Rena truli raudzījās uz baltajiem akmens radījumiem, kas lūrēja no katras plaisas klintīs. Nekas nebija īsts. Ne šī ala, ne murgainā brāšanās cauri tunelim, kur gāzās klintis un Tumšais vilka Renu drošībā. Toraks bija miris. Ne jau pa īstam.
Ugunskura pretējā pusē pamodās kraukļi baltais un melnais pamodās un uzbudināti plivināja spārnus.
Tos pamodināja spoki, sildīdams rokas pie ugunskura, sacīja Tumšais. Vairākums ir devušies pie savām ģintīm, taču daži vienmēr paliek.
Viņš turpināja stāstīt par to, ka šeit nav viņa māsas un varbūt šoreiz tā atradusi mieru debesīs. Rena bija pārtraukusi klausīties.
Dvēseļu nakts. Rena iztēlojās, kā Kalna ģintis to svin kopā ar saviem mirušajiem un savu ģinti tālumā Mežā. Varbūt viņi jau sajutuši, ka Eostras ļaunums ir beidzies.
Rena, Tumšais viņu uzrunāja un atsauca meiteni tagadnē. Viņš bija uzzīmējis nāves zīmes. Vismaz viņa dvēseles paliks kopā.
"Viņam taču nebija aizbildņa," Rena noskumusi nodomāja. "Kas gan atnāks viņam pakaļ un vadīs augšup uz Pirmo Koku?"
Vilks noraudzījās, kā pēdējā Staigājošā elpa pazūd aizā.