Viņš bija tām sekojis pa Kalnu, cerēdams, ka tās viņu aizvedīs pie Slaikā Bezastaina. Nekā! Tagad Vilks stāvēja gaudojošā tumsā, un vējš koda kažokā un aizgainīja smaržas.
Vilks bija izbijies. Tas bija citādi nekā citreiz, kad abi šķīrās. Šoreiz bija tā, it kā starp abiem trauktos liels Ātrais Ūdens tāds, kuram nevar tikt pāri.
Vilks smilkstēdams skraidīja pa spožo-mīksto-aukstumu uz priekšu un atpakaļ.
Cauri vēja un Ātrā Ūdens gaudošanai viņš saklausīja smalku smilkstēšanu tas bija gandrīz tāpat, kā klausīties gaismu. Viņš pazina šos smilkstus. Tā skanēja brieža kauls, kuru Slaikais Bezastainis nēsāja pie sāniem. Brieža kaulā bija putekļaina zeme, ko viņš dažreiz zieda Vilkam virsū. Brieža kaulu reiz Mežā Vilks bija dzirdējis dziedam.
Vilks badīgi metās pakaļ dziedāšanai: lejup pa nogāzi, garām vietai, kur viņi bija cīnījušies pret suņiem, uz Ātro Ūdeni, kas burbuļoja no Kalna.
Slaikais Bezastainis gulēja tam blakus.
Vilks uzlēca šim uz krūtīm un nolaizīja degunu. "Mostiesr
Slaikais Bezastainis nekustējās.
Vilks ierēja viņam ausīs. Viņš skrāpējās un bikstīja ar ķepu, viņš kodīja auksto seju. Velti!
Vilka pasaule sabruka. "Nē. Nē. Slaikais Bezastainis nav pagalam!"
Taču rags turpināja dziedāt.
Šī dziedāšana pārņēma Vilku un kļuva par dīvainu, nešaubīgu pārliecību. Beidzot viņš zināja, kas darāms.
Jaunā mērķa pārņemts, viņš skraidīja apkārt un meklēja smaržas. Lūk, vāja, bet ļoti pazīstama! Barabrāļa smarža. Vilks lēkšoja tai pakaļ.
Viņš nebija ticis augstu Kalnā, kad to ieraudzīja. Tai bija tāds pats lielums un apveids kā Slaikajam Bezastainim, tikai malas mazliet izplūdušas: staigājošā elpa.
Vilks juta, ka tā ir apmaldījusies un apjukusi. Viņš pārgāja uz rikšiem, lai to neizbiedētu, un luncināja asti. Tā viņu ieraudzīja, stāvēja un grīļojās, acis mirkšķinādama. Vilks atslējās pret tās kājām un viegli pagrūda. Staigājošā elpa sagrīļojās. Bikstīdams ar degunu, Vilks to virzīja lejup pa nogāzi. Kad abi beidzot sasniedza ķermeni, viņš ar degunu to iebīdīja atpakaļ.
Slaikais Bezastainis saraustīti noelsās un sāka elpot.
Vilks laizīja barabrāļa seju, lai sasildītu. Tad uzgūlās viņam virsū, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka šoreiz staigājošā elpa paliks iekšpusē.
Tumšais sacīja, ka iešot atnest Rēnas mantību, ko viņa bija atstājusi Kalnā. Varbūt arī viņai vajadzētu nākt līdzi, jo saullēkta vērošana varētu nākt par labu; viņam tas šad tad palīdzot.
Naktī bija snidzis. Eostras nāvējošais aukstums bija izzudis. Kraukļi starojošajās debesīs dzenāja cits citu, un jaunais sniegs zeltaini dzirkstīja uzlecošā saulē.
Tumšais bija kļūdījies. Tas nepalīdzēja. Šis bija viņas pirmais saullēkts bez Toraka.
Gurkstinādama sniegu Tumšā pēdās, Rena domāja par gaidāmo garo ceļojumu atpakaļ uz Mežu. Viņai visiem būs jāizstāsta, kas atgadījies. Seiuna bija pagalam, tādēļ viņi droši vien vēlēsies, lai par Kraukļu burvi kļūst Rena. Priekšā pavērās sāpīgi vientulīga dzīve. Viņa to neizturēs.
Viņi tuvojās Toraka vecajai sniega alai, un Tumšais devās iekšā meklēt mantas.
- Dīvaini gan! viņš sacīja atgriezies.
Rena nespēja saņemties, taču viņš bija kautrīgi uzstājīgs, tāpēc meitene ļāva parādīt, ko Tumšais atradis.
Lieli, pusaizputināti pēdu nospiedumi sniegā.
Viņa nodomāja, ka Klejotājs atradis izeju. Tas bija labi.
Taču viņa nespēja par to priecāties.
Baltais krauklis brīdinoši ieķērcās un nogriezās uz rietumiem.
Tumšais steidzās tam pakaļ. Rena palika, kur bijusi.
Kad krauklis traucās lejup uz strautu, kas burbuļoja no mazas iztekas akmeņlaukā, tā spārni uzzibsnīja kā ledus. Apmeties uz sniega klāta paugura, krauklis uzbužināja kakla spalvas, ieķērcās, un no knābja pacēlās mazi garaiņu mutulīši.
- Rena! Tumšais uzsauca.
Meitene paberzēja deniņus. Ko nu?
Baltais krauklis strauji pacēlās gaisā, kad pauguriņš sakustējās un no tā izšāvās Vilks, kas nopurināja kažoku un lēkšoja pie viņas.
- Vilk!
Meitenei aizlūza balss. Viņa klumpačoja lejup pa nogāzi. Vilks lēca viņai virsū, atmuguriski nogāza zemē un pārklāja viņas seju ar siekalainām vilka bučām. Rena viņu apkampa, taču šis izlocījās un auļoja atpakaļ pie Tumšā.
Baltais krauklis joprojām ķērca, un tagad tam pievienojās Rips un Reka. Vilks, lēkšodams ap uzkalniņu, luncināja asti, bet Tumšais tam blakus noslīga uz ceļiem un iekliedzās:
- Rena! Tas ir Toraks! Viņš ir dzīvs!
četrdesmitā nodala
Vilku mazulis ar joni pamodas. Vilku gaudošana!
Nē, nebija vis. Tikai kraukļi atdarināja vilku valodu. Šie tā mēdza rīkoties bieži. Šie smējās, ja mazulis skraidīja apkārt un meklēja savu baru.
Viņš dusmīgs apgūlās un pārklāja ar asti degungalu.
Taču viņš nespēja iemigt, jo bija pārāk izsalcis.
Izlīdis no klintsapakšas, viņš stāvēja pie midzeņa ieejas un ošņāja gaisu.
Bija atnākusi gaisma, bet kraukļu nebija tātad nav cerību uz kādu gaļas gabaliņu. Laiks kļuvis siltāks, un spožais-mīkstais-aukstums biezāks. No vietas, kur stāvēja mazulis, sākās balta, krauja nogāze, kas pēc tam no jauna slējās augšup un veidoja Kalnu. Tas izskatījās jauki. Reiz mazulis bija mēģinājis to sasniegt, taču kraukļi viņu atdzina atpakaļ. Viņš bija saskaities. Pēc tam viņš Kalnā bija dzirdējis riešanu: briesmīgi, nikni suņi izplatīja tādas skaņas, it kā ēstu vilku mazuļus. Otrreiz viņš nemēģināja.
Piemiedzis acis spilgtajā gaismā, mazulis iztipināja spožajā, mīkstajā aukstumā un pieplaka ar vēderu zemei. Viņš bažīgs pētīja debesis, vai tur nav briesmīgās pūces. Nekā! Varbūt lielais bezastainis to bija aizbiedējis.
Lielais bezastainis bija atnācis tumsā, kad mazulis kas centās medīt lemingus bija iekritis alā un nevarēja tikt laukā. Viņš jau ilgi bija gaudojis, kad alā ielūkojās lielais bezastainis. Tam bija bagātīga, iedrošinoša smarža, tāpēc vilcēns paluncināja asti. Lielais bezastainis bija dabūjis viņu laukā, pasviedis brīnišķīgas, taukainas gaļas stērbeli un aizšļūkājis projām.
Uz paugura valdīja pilnīgs klusums. Bija noklusis pat vējš. Šāds miers bija biedējošs.
Vilcēns ierējās. "Es esmu šeit!"
Atbildes nebija. Vilcēns sāka smilkstēt. Viņš ilgojās pēc sava bara ļoti, līdz sāpēm.
Pēkšņi viņš pārtrauca smilkstēt. Tālumā dobji un skanīgi ķērca kraukļi. Viņš saspicēja ausis. Tie bija viņa kraukļi!
Viņš iegaudojās.
Tie netuvojās.
Labi, tad viņš dosies pie tiem.
Viņš dedzīgi lēkšoja pāri spožajam-mīkstajam-aukstumam. Tas zem viņa svara ielūza, un viņš kūleņoja no paugura.
Pakājē viņš atguvās un nošķaudījās. Midzenis bija augšā, neaizsniedzami tālu. Ko tagad darīt?
Paugurainē iegaudojās vilks.
Vilcēns kļuva uzmanīgs. Šis nebija kraukļu triks, šis patiešām bija vilks. Tā bija viņa māte!
Vilcēns izmisīgi ierējās. Esmu šeit! Esmu šeit!
Gaudošana pārtrūka.
Vilcēns, klumpačodams pa spožo-mīksto-aukstumu, rēja un rēja. Esmu šeit!
Viņš sāka pagurt. Tad tumša ēna metās viņam virsū pa nogāzi un pēkšņi viņam virsū lēca māte. Abi ripoja kopā, un tā smilkstēja un ošņājās, un viņš ņaudēja un piekļāvās brīnišķīgi siltajam kažokam, ieelpoja mīļoto, spēcīgo, gaļīgo mātes smaržu. Tad tā atvēma mazliet pārtikas, ko viņš aprija, bet vilcene tikām laizīja mazuli caurcaurēm. Pēc tam abi viens otram piespiedās un savu prieku izgaudoja debesīm.