Vilcēns joprojām gaudoja, kad māte iesmilkstējās un aizšāvās projām.
Viņa gaudošana aprāvās, un vilcēns atvēra acis.
Un tur viņa tēvs drāzās pie abiem pāri spožajam-mīkstajam-aukstumam.
četrdesmit pirmā nodala
Bija vasara, Rena un Toraks pastaigājās zem čalojošiem kokiem.
- Neaizej! viņa sacīja.
Toraks pagriezās pret viņu un smaidīja, un viņa redzēja drauga acīs mazas, zaļas dzirkstelītes.
- Rena, viņš bilda, Mežs ir mūžīgs. Es to redzēju no Kalna.
- Lūdzu! Es to nevaru izturēt.
Viņš pieskārās meitenes vaigam un devās prom.
Rena iekoda pirkstu kauliņos un ielīda dziļāk guļammaisā.
"Tas varēja arī nenotikt," viņa sev teica. "Viss ir labi."
Gulēdama savā pusē, viņa vēroja, kā pa baļķiem dejo uguntiņas. Viņa atkal bija Mežā, lielajā patvertnē, kur Kraukļu ģints dzīvo kopā ziemas spelgonī. Viss bija pazīstams: baļķu sienas, aizdrīvētas ar sūnām, ziemeļbrieža ādas jumts, pa kura atveri virs ugunskura vīdēja zvaigznes.
Viņa ieelpoja malkas dūmus, dzirdēja liesmu sprakšķēšanu
un klusu balsu murdoņu.
>
"Ar savu ģinti esmu drošībā." Tumsas laiks bija beidzies, saule atgriezusies. Tepat tuvumā apmetušies ziemeļbrieži, un Toraks ir…
Viņa pieslējās sēdus. Pustumsā viņš nebija saskatāms.
Taču tas nebija nekas īpašs. Kad dienas vēl tik īsas, medīšana lielākoties notika naktī mēness gaismā un Pirmā Koka gaismā.
Viņai apkārt sēdēja ļaudis un mierpilni šuva vai kapināja kramu. Kopš Dvēseļu nakts bija pagājuši trīs mēneši. Skrajā meža iemītniekiem Eostra un ēnu sērga bija vienīgi atmiņas.
Uzvilkusi drēbes, Rena devās meklēt Tumšo.
Viņa gaišie mati vīdēja otrā patvertnes galā; viņš sēdēja uz guļamlāvas malas, aizrāvies ar grebšanu. Ar ogli zīmēdama aprises kamzolim uz ziemeļbrieža ādas, ar viņu pļāpāja Duraina, Ziemeļbriežu burve.
Rena jautāja, vai tie nav manījuši Toraku. Tumšais atbildēja, ka, viņaprāt, viņš devies meklēt vilkus. Rena spēji pagrieza tam muguru un izlikās, ka pie ugunskura silda rokas.
- Kas vainas? jautāja Duraina.
- Nekas, melo Rena.
Viņa nebija domājusi, ka ilgosies pēc Kalniem, taču tā ir. Viņa ilgojās pēc pirmajām dienām Tumšā alā un vēlāk pēc Gulbju un Kalna Zaķu ģints. Toraka miesa un gars atveseļojās lēnām, un viņa bija kopā ar draugu. Viņš izstāstīja, kā Vilks izglābis viņam dzīvību, un vēlāk arī par savu tēvu. Rena Torakam pastāstīja par Klejotāju un Seiunas pēdējo dāvanu Kalnā. Viņi apsprieda Eostras burvestības un izlēma, ka ohra no Toraka mātes maciņa bija pasargājusi viņa pasaules dvēseli. Abi bija kopā, kad viņš kā ziedojumu slēpņļaužiem atstāja tēva amuletu un viņa palīdzēja Kalnu burvjiem aizdzīt dēmonus atpakaļ uz Citpasauli; tad veica rituālu tokorotu bērnu dvēselēm ja noietu greizi, arī viņa kļūtu par tokorotu.
Visu laiku abi atradās plecs pie pleca. Taču, nonākot atpakaļ Mežā, viss mainījās.
- Rena? Tumšais ierunājās.
- Ko? vina atcirta.
- Vai iesim viņu apraudzīt?
- Liec man mieru!
Neņēmusi vērā Tumšā aizvainoto smaidu un Durainas pārmetošo skatienu, viņa izsoļoja laukā, lai paņemtu loku.
- Ak, Rena! Finkedīns sēdēja ugunskura pretējā pusē un gatavoja bultas. Palīdzi, lūdzu!
- Es dodos medīt.
- Vispirms palīdzi.
Gari nopūtusies, viņa nometa loku.
Viņas tēvocis bija nogludinājis alkšņa sagataves un krama uzgaļus nostiprinājis ar cīpslām. Labajam un kreisajam spārnam sašķirotu, uz pusēm pāršķeltu tetera spalvu kaudzes gulēja viņam blakus, un viņš sēja tās pie bultu sagatavēm. Vīra gurnam draudzīgi bija piespiedies liels suns.
Finkedīns jautāja, kāpēc Rena sadusmojusies, bet viņa atbildēja, ka tas nav tiesa.
"Kāpēc," viņa prātoja, "viņš grib, lai to saku? Toraka nav tuvumā. Un cilvēki man klanās tā, it kā es jau būtu jaunā Kraukļu burve. Bet es tā neesmu, līdz būšu piekritusi."
It kā uzminējis viņas domas, Finkedīns sacīja:
- Tu labu laiku esi atpakaļ, tomēr ne reizi neesi vaicājusi, kā nomira vecā.
Neņēmusi viņu vērā, Rena ar nazi turpināja cirpt bultas spalvas un atstāja vien tik, lai tās lidotu taisni.
- Tas notika tieši tad, kad atgriezos no pauguraines, sāka runāt Kraukļu vadonis. Viņa gaidīja, līdz zināja, ka esmu atpakaļ, lai apvienotu ģintis. Viņa izvēlējās mierīgu, aukstu dienu; akmeņozolu birzi dienas gājuma attālumā no apmetnes. Mēs burvi nolikām sniegā viņas guļammaisā, un viņa iedzēra virumu, ko bija pagatavojusi, lai kļūtu miegaina. Dziedājām senčiem, lai pavēstītu, ka viņa tuvojas. Tad viņa teica, lai mēs ejam projām. Viņai bija viegla nāve.
Rena nolika nazi.
- Es zinu, kāpēc tu to stāsti. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc piedabūji palikt Durainu. Lai būtu drošs, ka ieņemšu viņas vietu.
Finkedīns stingri paskatījās.
- Vai tāpēc tu baidies?
- Es nebaidos! meitene atcirta.
Suns pieglauda ausis un piespiedās Finkedīnam.
Rena nikni raudzījās ugunskurā.
- Tā nav glīti! viņa noburkšķēja. Viņi klanās un par burvi sauc mani, bet baidās no viņa. Daži pat ir izveidojuši rokas zīmi, lai viņu atvairītu.
- Viņš atgriezies no mirušajiem, Rena. Skaidrs, ka viņi ir nobažījušies. Un labi zina, ko viņam ir parādā.
- Ak jā! meitene bezkaislīgi sacīja. Šie par viņu sākuši stāstīt stāstus: Klausītājs, kas sarunājas ar vilkiem un kraukļiem. Šie vienkārši nevēlas, ka viņš pie tiem dzīvo.
- Un Toraks? Ko grib viņš?
- Viņu patiešām kas nomāc. Es nezinu, viņa bēdīgi teica.
Finkedīns ar īkšķi pārlaida pār bultas sagatavi.
- Viņi teic, ka Sākumā visi cilvēki bijuši līdzīgi Torakam un pazinuši citu radību dvēseles. Tagad palicis vienīgi viņš. Duraina lēš, ka viņš varētu būt pēdējais. Ka turpmāk Garagājēju vairs nebūs; ka paliks vienīgi draudzība starp cilvēku un suni: atmiņas par to, kas reiz bijis. Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: Toraks tāds ir viens, Rena. Ģintis to zina. Un viņš to zina.
Rena pielēca kājās.
- Pat tu? Vai gribi, lai viņš aiziet?
- Gribu? Finkedīna zilās acis liesmoja. Tu domā, ka es gribu, lai viņš aiziet?
- Tad saki viņam, lai paliek!
- Nē, Kraukļu vadonis bilda. Viņam pašam jāatrod savs ceļš.
Finkedīns pamanīja Toraku, kad tas devās projām, lai atrastu Vilku, un aicināja puisi uz ieleju pārbaudīt slazdus. Toraks gribēja iebilst, taču kaut kas audžutēva balsī lika apdomāties.
Jau sen bija uzlēkusi saule, taču pie debesīm joprojām spīdēja spožs mēness, un koki pāri aizsalušajai upei meta garas ēnas. Toraks un Finkedīns līkņāja pa ledu sasalušas elpas dūmakā. Pretējā krastā apstājās ziemeļbriedis; noskatījies, kā abi iet garām, tas pakārpīja sniegu un pēc tam turpināja košļāt ķērpjus.
Novēloti pamanījis, ka Finkedīns nes pārtikas tarbiņu un guļammaisu, Toraks gribēja mantību pārņemt savā ziņā. Finkedīns atteicās. Pēc brīža viņš nogriezās gravas atzarā.
- Slazdi ir augšup pret straumi, Toraks sacīja.
Finkedīns turpināja rāpties.
Gravā sniegs bija biezāks. Ledus vētrā nolūzušie koki mēnesgaismā meta spokainas, sakumpušas ēnas.