Pie nolūzuša akmeņozola sēdēja Klejotājs un pārtina kājautus.
Toraks apstājās. Šķita neticami, ka šis skrandainais grausts kādreiz bijis dižens burvis. Vienīgi Finkedīns bija ielūkojies dziļi Klejotāja sirdī un apjautis, ka vīram joprojām piemīt veselais saprāts, kas palīdzētu tikt pāri kalniem un atrast Eostras midzeni. Kraukļu vadoņa ticība attaisnojās.
Finkedīns uzlika delnas uz krūtīm par draudzības zīmi.
- Narander, viņš klusi teica.
Klejotājs viņu neņēma vērā.
Toraks piesardzīgi notupās tam blakus.
- Klejotāj, viņš teica. Tu izglābi man dzīvību. Paldies!
- Ko? Ko? vecais vīrs atcirta.
- Tu nonesi mani no Kalna. Tu apsedzi man rokas un kājas, lai tās nenosaltu.
Klejotājs bārdā notvēra uti, nospieda to starp īkšķi un rādītājpirkstu un apēda.
- Vilku puiku izglāba slēpņļauži. Klejotājs viņu tikai izvilka laukā. Gremodams vēl vienu uti, viņš čērkstoši iesmējās. Klints pārplēsa Maskoto uz pusēm kā lapseni! Kur ir Nariks?
Tuvojās Finkedīns.
- Nāc kopā ar mums uz nometni, Narander! Tu būsi siltumā. Mēs par tevi rūpēsimies.
Klejotājs savīstīja ap sevi pūstošās zvērādas un ar mājienu atraidīja Kraukļu vadoni.
- Nariks un Klejotājs dzīvo skaistā ielejā. Viņi paši prot par sevi rūpēties.
Finkedīns nopūtās un nolika saiņus.
- Apģērbs. Ēdiens. Tas būtu tavs, veco zēn!
- Apģērbs. Ēdiens. Klejotājs vaibstījās. Kur ir Nariks?
Finkedīns svārstījās.
- Nariks gāja bojā lielajā ugunsgrēkā, viņš klusi teica. Vai atceries? Tavs dēls ir pagalam.
Toraks viņu vēroja.
- Ak, Nariks ir šeit! Klejotājs iekliedzās un izvilka no apmetņa krokām miegainu sniegapeli.
Toraks klusi sacīja:
- Klejotāj! Reiz tu stāstīji, ka aci esi zaudējis nelaimes gadījumā kapinādams kramu. Varbūt to zaudēji lielajā ugunsgrēkā, kad mans tēvs satrieca uguns opālu?
Vecais vīrs ar netīru pirkstu noglāstīja sniegapeli.
- Tā lēkšus izlēca laukā, viņš dudināja, un krauklis to apēda. Kraukļiem acis garšo.
Finkedīns viņam drūmi paklanījās.
- Tu esi atriebis Narika nāvi. Tu veicināji Ūpju burves briesmu darbu galu. Nāc mums līdzi! Esi mierīgs!
Vecais vīrs turpināja dudināt, it kā nedzirdētu.
Finkedīns ar zīmēm rādīja Torakam, ka jādodas projām. Klejotājam viņš teica:
- Paliec sveiks, Narander! Lai aizbildnis peld kopā ar tevi!
Kad viņi cēlās augšā, lai ietu, Klejotājs pašāva roku un novilka Toraku atpakaļ. Tvēriens bija ciešs. Puisis juta sejā sliktu elpu un pamanīja kaut ko atmirdzam vienīgajā acī kā mailīti duļķainā dīķī.
- Vilkupuika ir sakreņķējies, vai ne? Vai dvēseļu gabaliņi līp pie gara? Diženais Klaidonis, Mežs, Maskotā? Viņš ir līdzīgs Klejotājam, jā gan, viņš nonācis pārāk tuvu, tāpēc viņam jākustas!
Toraks iekliedzās un izrāvās no tvēriena. Klejotājs burzguļojoši iesmējās un noklepojās.
Viņi to atstāja mēnesgaismā starp nolūzušiem kokiem; viņš spieda pie krūtīm sniegapeli.
Pa ceļam uz lamatām neviens nerunāja. Nonākuši galā, viņi atrada trīs irbes un divus sniegā sastingušus zaķus. Finkedīns noplūca spalvas irbei, bet Toraks atmodināja uguni un uzlika karsēties plakanu akmeni. Finkedīns uzšķērda irbi un novietoja to uz akmens. Kad abi bija paēduši, viņš no jostas noraisīja raga smaili un sāka asināt nazi.
Pēc brīža viņš teica:
- Reiz tev stāstīju, ka septītais dvēseļēdājs gāja bojā ugunsgrēkā. To teicu tāpēc, ka Naranderam zvērēju neatklāt, ka viņš palicis dzīvs.
Toraks apsvēra klusēdams. Pēc tam viņš sacīja:
- Nariks. Vai viņa dēls?
Finkedīns brīdi klusēja. Pēc tam viņš pavēstīja, ko Toraka tēvs bija stāstījis nākamajā naktī pēc atgadījuma.
- Nariks bija astoņas vasaras vecs, kad Naranders pievienojās dziedniekiem. Narandera dēls vēlējās aiziet. Viņam to neļāva. Taču viņš bija stūrgalvīgs. Lai piespiestu viņu pakļauties, Ūpju burve paņēma Nariku. Finkedīns papurināja galvu. Dvēseļu nakts. Tavs tēvs aicināja viņus uz vietu, kas vēlāk tika nosaukta par Nodegušo Pakalnu. Viņš atmodināja lielu ugunsgrēku. Sadauzīja uguns opālu.
Roņu burvis briesmīgi apdega. Klejotājs zaudēja aci. Visi paglābās dzīvi… Vienīgi Nariks ne. To paslēpa Maskotā. Viņa tēvs atrada līķi. No bēdām zaudēja prātu.
Sprakšķēja ogles. Lidodama medīt, pāri aiztraucās pūce. Pacēlis galvu, Toraks skatījās, kā tuvojas saullēkts un apdziest Pirmā Koka gaisma. Viņš domāja par Nariku un Naranderu, un par savu tēvu un māti, un par varenajiem, netikumīgajiem burvjiem, kas kļuvuši par dvēseļēdājiem. Tik daudz ciešanu. Kādēļ?
- Tas ir beidzies, Torak, Finkedīns klusi sacīja.
- Es zinu. Taču man šķita… Man šķita, ka jutīšos labāk.
- Tas prasa laiku.
- Cik ilgu laiku?
Kraukļu vadonis izpleta rokas.
- Kad nomira tava māte, pagāja daudz ziemu, līdz atveseļojās mans gars.
- Kā tu atguvies?
- Rūpēs par savu ģinti. Pieskatīdams Renu. Viņas vārds zaigoja starp abiem saltajā gaisā. Toraks piecēlās un gāja prom, tad atgriezās.
- Zinu, ka viņai bija jāpaliek. Varbūt Klejotājam ir taisnība, varbūt arī es vienmēr būšu klaiņotājs. Taču nevaru…
Es nevēlos vinu zaudēt.
Finkedīns viņam bija vajadzīgs, lai visu vērstu par labu; taču Kraukļu vadoņa seja bija skarba; viņš bāza nazi makstī.
- Aiznesīšu medījumu uz nometni, viņš strupi sacīja. Tu iemidzini ugunskuru un upē pārbaudi makšķerāķus.
Rena bija aizmirsusi paņemt līdzi jebkādu pārtiku, tāpēc rītausmā bija izbadējusies un sliktā noskaņojumā.
Viņa nebija atradusi Toraku, taču bija redzējusi daudz vilku pēdu un baiļojās par Tumšo.
Kalnu ģintis viņu piecieta tikai tāpēc, ka viņš bija kopā ar Toraku, un viņam tika vēlēts gulēt atsevišķā miteklī apmetnes nomalē. Arī Kraukļu ģints sākumā bija piesardzīga, tomēr mainīja domas tad, kad sastapās ar Arku; zēns, kuram pieder balts krauklis, pelnījis cieņu. Pats Tumšais nekavējoties tika aizvests uz Mežu un dievināja atrašanos starp cilvēkiem. Vakar Rena bija viņu atradusi satraukti virpinām pirkstos mazu slānekļa muskusvērsīti, ko viņš bija atnesis no savas alas. Meitene bija atgādinājusi, ka Finkedīns viņam atļāvis palikt, cik ilgi sirds kāro. Viņš bija pieklājīgi pamājis ar galvu; tomēr Rena manīja, ka viņš tam īsti netic un baidās, ka viņam liks aiziet.
"Tu pret viņu biji nejauka," meitene sevi rāja un smagi soļoja uz apmetni. "Ļoti prātīgi, Rena. Tieši tas viņam vajadzīgs."
Toraks bija uz upes, kur ar briežraga cērti robīja āliņģus un izlika āķus. Viņam blakus gulēja kaudze ar raudām, kas ātri sasala. Izlikdamies vienaldzīgi, apkārt staigāja Rips ar Reku.
Tuvojoties Rēnai, Toraks uzmeta viņai skatienu, tad atkal ķērās pie darba.
Pretēji viņai puisis vēl arvien valkāja Kalnu Zaķu apmetni, kas ap vidukli bija savilkts ar jostu, ko Krukosliks dāvāja šķiroties: tā bija plata stirnu buka sloksne, kurai piešūts daudz rindu ziemeļbrieža zobu. Rena prātoja, ka viņš izskatās labi kā neviens Skrajā meža iemītnieks. Meitene apjautājās, vai viņam nav nekas pretim izskatīties tik atšķirīgam.
Kādēļ gan? viņš jautāja, paraustījis plecus. Tāds nu esmu.
Rena pacēla briežragu un paskrāpēja ledu.
- Vai tev tas nenieka nerūp?
- Kāda jēga? Es neko nevaru mainīt.
Uz mirkli Toraks viņai tiešām izskatījās pēc svešinieka: garš jauneklis svešzemju zvērādās ar izraidītā tetovējumu pierē, skumjām, gaišzaļām acīm. Viņa nosprieda, ka Finkedīnam taisnība viņš ir vienpatnis. Un vienmēr tāds būs.