Vina skali teica:
- Gribu, lai tu kaut ko apsoli.
Toraks uzmeta viņai bažīgu skatienu.
- Ko?
Meitene bija gatavojusies viņu aicināt neatstāt ģinti, taču tā vietā nomurmināja:
- Nekad neiemiesojies manī.
- Ko? Viņš nosarka ūdensriekstu krāsā. Bet… es nekad… Gribu teikt: kāpēc gan man vajadzētu to darīt? Es tāpat zinu, ko tu domā.
Rena viņu vēroja.
- Vai… zini, ko es domāju?
Viņš norija siekalas.
- Jā. Protams.
Viņa nometa briežragu un aizgāja.
- Rena…
Sniega pika trāpīja viņam tieši sejā.
- Lūk! viņa iesaucās. Tu nezināji, ka es to daru, vai ne?
Toraks mirkšķināja plakstus un spļāva sniegu. Viņa sejas izteiksme kļuva domīga. Rena nosprieda, ka labāk jābēg.
Viņa steidzās uz krastu un dzirdēja, ka Toraks lēkšo pakaļ. Meitene izvairījās. Sniega pika palidoja garām un trāpīja Tumšajam, kas bija atnācis palūkoties, kas te par kliegšanu.
Tumšais bija pārsteigts.
- K-ko?
- Tā ir spēle! Rena noelsās, skriedama garām, un iegaudojās, kad Toraka nākamais raidījums sāpīgi trāpīja pa plecu.
Tumšais ātri atjēdzās, un gaisā drīz vien mudžēja sniega pikas. Rena tēmēja labi, Tumšais vēl labāk. Torakam tik labi neveicās, taču viņš to aizstāja ar nenogurdināmu centību. Sajūsminātā kraukļu ķērkšana izvilināja no Meža vilkus. Toraka Vilks lēca augsti un vijīgi un sniega pikas ķēra gaisā; Tumšais Kažoks, caurcaurēm klāta ar sniegu, jo bija viegls mērķis, un Olis skraidīja apkārt riedami un maisīdamies visiem pa kājām. Galu galā Toraks un Rena apvienojās pret Tumšo un nomētāja šo, līdz viņš no smiekliem nogāzās gar zemi. Elsodami un sakampuši sānus, Toraks un Rena novēlās viņam blakus, Vilks un Tumšais Kažoks uzdrāzās abiem virsū, bet Olis uzrausās visiem augšpusē.
Viņi gulēja, skatījās debesīs, čāpstināja Tumšā atnestās riekstu kūkas un meta drupatas kraukļiem. Tad sauli aizklāja mākonis, un pēkšņi kļuva auksti.
Olis aizklīda projām un sapinās makšķerauklā. Tumšais kopā ar Vilku un viņa draudzeni devās viņam palīgā.
Rena uzšāva sev pa vēderu un paskatījās uz Toraku.
- Ja gatavojies aiziet, viņa nobēra, tiec tam pāri.
Toraks pieslējās sēdus.
- Rena…
- Nu?
Viņš sarauca pieri.
- Rena.
Viņa piecēlās un aizgāja.
Vilki devās uz Mežu medīt, bet pārējie atgriezās nometnē, notašķījušies ar sniegu un aizmirsuši par sīgām uz ledus.
Finkedīns skatījās te uz Renu, te uz Toraku, tad lika puisim atnest zivis, bet Rēnai atrast Durainu, kas meiteni bija meklējusi.
- Tumšais, paliec pie manis! viņš strupi teica. Mums jārunā.
"Ak nē!" Rena nodomāja. Viņa redzēja, kā, uztraucies par draugu, mīņājas Toraks.
- Atnesīšu savu mantību, it kā aizsargādamies teica Tumšais.
- Kāpēc? Finkedīns skarbi jautāja. Vai dodies projām?
- Hm. Es domāju…
- Vai vēlies iet projām?
Tumšais papurināja galvu.
- Tad paliec!
- V-vai tu domā pavisam?
- Tu iederies pie mums. Tā ir?
Tumšais kautrīgi pamāja ar galvu.
- Labi, tad paliec!
Nesagaidījis atbildi, Finkedīns pagriezās uz papēža un aizsoļoja.
Tumšais apstulbis noraudzījās, kā viņš aiziet. Toraks plati smaidīja un uzsita viņam pa plecu. Rena brīnījās, kāpēc tēvocis nesmaida.
Tonakt viņa pamodās un ieraudzīja Finkedīnu sakumpušu sēžam pie ugunskura. Tas, ka viņš neko nedarīja, tēvocim bija neraksturīgi viņš vienkārši vēroja liesmas.
Mežā iegaudojās vilki. Rena saklausīja Vilka skaļo, laimīgo dziesmu un Tumšā Kažoka melodiskos kaucienus, un Oļa gaudošanu, kas aizvien pieņēmās spēkā.
Viņa noraudzījās, kā Finkedīns pagriež galvu, lai ieklausītos. Viņa seja bija bēdīga: it kā vilki stāstītu kaut ko tādu, ko viņš negribētu dzirdēt.
Pēc brīža viņš apsēdās staltāk un izrieza plecus.
Un vienu reizi pamāja ar galvu.
četrdesmit otrā nodala
Kamēr Vilks tecēja pa spožo-mīksto-aukstumu, lai sagaidītu barabrāli, Tumšais stāvēja zem kokiem.
Viņš sasniedza pakalnu virs bezastainu lielā midzeņa un uzlēca uz nolūzuša stumbra, lai paošņātos. Viņš redzēja, kā no Meža ar zaru kaudzēm priekšķepās iznirst daži, kas smaržoja pēc kraukļiem. Uz midzeņa apmetās balts krauklis, un laipns bezastainis ar gaišu ērkuli iznāca laukā un pasauca to lejā.
Vilkam garām lidoja melnie kraukļi un sveicināja viņu ar klusiem ķērcieniem. Viņš bija labā noskaņojumā, tāpēc izteica tiem atzinību, pacēlis purnu. Vilks bija nogāzis stirnu buku, un vēders viņam bija pilns. Kad viņš atstāja Tumšo Kažoku un mazuļus, tie apmierināti grauza kaulus.
Spožā-mīkstā-aukstuma skaļā gurkstēšana Vilkam vēstīja par to, ka tuvojas barabrālis. "Tik skaļi," Vilks mīloši nodomāja.
Lai būtu drošs par to, ka Slaikais Bezastainis viņu pamanīs, Vilks atstāja koku aizsegu un, asti luncinādams, nostājās klajumā. Slaikā Bezastaina sveiciens bija nomākts. Viņš apsēdās uz baļķa un vērās nekurienē; Vilks apsēdās viņam blakus. Nabaga Slaikais Bezastainis! Joprojām apjucis par to, kas viņam darāms.
Brīdi abi sēdēja klusēdami. Tad Slaikais Bezastainis teica:
"Tava staigājošā elpa. Es to redzēju uz Kalna. Tā spīd ļoti spoži."
Vismaz Vilkam šķita, ka viņš runāja tā. Dažreiz to grūti saprast.
"Tu esi gudrs," Slaikais Bezastainis turpināja. "Vienmēr palīdzi. Palīdzi man arī tagad! Vai man jāpaliek pie kraukļu bara ? Vai arī jādodas projām ?"
Vilks uzlika galvu uz barabrāļa ceļgala un ieskatījās viņam acīs. Un atbildēja.
Nākamajā rītā, kad Toraks ritināja kopā guļammaisu, pie mitekļa ieejas parādījās Tumšais. Abi apmainījās skatieniem, un Toraks atvieglots redzēja, ka draugam nekas nav jāskaidro.
- Es ilgošos pēc tevis, Tumšais teica.
Toraks centās pasmaidīt.
- Tēvs mēdza teikt, ka dzīvē labākais ir pārcelties uz citu apmetnes vietu. Viņš mirkli klusēja un tad turpināja: Tā, protams, ir Vilku ģints paruna, un es neesmu no Vilku ģints.
- Jā, un es neesmu no Kraukļu ģints. Man šķiet, ka viņiem tas nerūp.
- Vai zini, ka daži tevi jau sauc par Balto Kraukli?
Tumšais pasmaidīja. Nesen viņš bija iemantojis jaunu
pārliecību. Torakam šķita, ka tā viņam ir piemērota.
- Ko tu darīsi? Tumšais vaicāja.
- Ak… medīšu. Apskatīšu tos Meža apvidus, kurus nekad neesmu redzējis. Būšu kopā ar Vilku, Tumšo Kažoku un Oli. Viņš mirkli apdomājās. Esmu noguris, Tumšais. Vēlos dzīvot mierā starp kokiem.
Tumšais pamāja ar galvu.
- Rena teic, ka tavā dzīvē ir bijis pārāk daudz notikumu, toties manā pārāk maz.
Toraks paskatījās lejup uz guļammaisu un nodomāja: "Lai saprastu, jāuzticas Rēnai." Saviebies viņš cieši savilka pēdējo mezglu.
- Lūk! Tumšais pastiepa roku. Tev nav amuleta, tāpēc šo pagatavoju tev.
Tas izrādījās uz auklas uzvērts mazs akmens vilciņš: meistarīgi izgrebts no pelēkā slānekļa, ar pievērtām acīm un gaudošanai paceltu mazu purniņu.
- Uz vēdera tam ieskrāpēju Meža zīmi, sacīja Tumšais, un iekrāsoju to ar alkšņa sulu. Tas ir diezgan svarīgi. Sarkanais ir uguns un Kalni, un draudzība. Krāsa tev laiku pa laikam jāatjauno ar alkšņa sulu.