Toraks paņēma amuletu un aplika ap kaklu.
- Paldies, viņš teica. Es tā darīšu.
Finkedīnu viņš atrada sēžam pie upes un lāpām tīklus. Kraukļu vadonis pārtrauca darbu un skatījās, kā puisis tuvojas.
- Vēlos, kaut tu nebūtu aizgājis, vīrs klusi teica.
- Es tāpat. Taču man par kaut ko atgādināja barabrālis. Vilkam nedrīkst būt divu baru.
Finkedīns domīgs pamāja ar galvu.
- Zini, kad tu biji mazs un tavs tēvs ģinšu sanāksmē pie jūras sameklēja vecajo, viņš tai teica: "Kaut gan mans dēls nav no Vilku ģints, man šķiet, ka viņš ir īsts vilks." Beidzot es saprotu, ko viņš ar to bija domājis.
Torakam raustījās ādamābols.
- Finkedīn! Es nezinu… Kā tev par visu pateikties.
Kraukļu vadonis sarauca pieri.
- Tas nav vajadzīgs. Vienīgi atceries, Torak! Lai kur tu ietu, ģintīs atradīsi draugus. Un es ceru… ceru, ka kādudien tu atgriezīsies.
- Atgriezīšos. Atkal satikšu tevi. Apsolu, mans audžutēvi
Finkedīns piecēlās. Kad viņš uzlika plaukstu Toraka sprandam, viņa zilās acis mirdzēja. Abi saskārās ar pierēm.
- Paliec sveiks, dēls! Kraukļu vadonis teica. Lai tavs aizbildnis skrien kopā ar tevi!
Toraks viņu atstāja un, neko neredzēdams, izsoļoja no apmetnes. Bija mierīga, saulaina diena irbju mēnesī, Mežs sāka viļņoties. Tālumā dimdināja dzenis. Mazs, sīksts svilpis iemetās osī un sāka knābī krakšķināt sēklas. Balts zaķis apsēdās uz pakaļkājām, lai skrubinātu sala nobrūninātus dzinumus.
Toraks nebija aizgājis tālu, kad parādījās Vilks un sāka tecēt viņam blakus. Spalvu ar vizuļiem bija izrotājis sniegs, un Vilka dzintardzeltenās acis mirdzēja. Toraks pajautāja, kur ir baramāsa, un Vilks viņu aizveda pusceļu augšup līdz ielejas malai.
Rena sēdēja uz akmens saules apspīdētā klajumā un pārvilka loka stiegru. Viņai blakus gulēja Tumšais Kažoks un košļāja kazenāja zaru, bet Rips un Reka bija apmetušies kokā un ar priedes čiekuriem apmētāja Oli.
Tumšais Kažoks un mazulis lēkšoja sasveicināties ar atnācējiem. Rena pat nepagrieza galvu. Viņas kapuce tika parauta atpakaļ, un uzliesmoja rudi mati. Toraks apstājās, lai šo mirkli iemūžinātu atmiņā.
- Atnācu atvadīties, viņš beidzot teica.
Rena uzmeta viņam skatienu un no jauna pievērsās lokam.
- No kā?
- Rena, es nevaru palikt. Un tu nevari aiziet.
- Ja es varētu, vai tu vēlētos aiztaupīt man šo izvēli?
Viņš neatbildēja.
Rena piecēlās un nostājās puisim iepretim ļoti bāla un savaldīga.
- Tev nav jāizvēlas. Tas jādara man.
Kaut kas viņas balsī lika ātrāk pukstēt To raka sirdij.
- Bet… tev paredzēts kļūt par ģints burvi.
- Nē. Tas būs Tumšais.
Tumšais!
- Finkedīns to pamanīja agrāk par citiem, Rena sacīja aizlūzušā balsī. Tāpēc viņš piedabūja Durainu palikt. Nevis manis, bet Tumšā dēļ. Viņa teic, ka puisim piemītot apbrīnojama prasme. Un viņš to grib patiešām. Uz viņas vaigiem bija parādījušies divi sārti laukumi. Finkedīns to visu redzēja. Viņš… Meitene norija siekalas. Viņš ļāva man izlemt.
Toraks pamanīja viņas pārējo mantību, kas bija sakrauta kaudzē aiz klints.
- Torak, Rena stingri sacīja. Tu jau esi centies mani pamest. Šī ir pēdējā reize. Vai gribi, lai eju kopā ar tevi vai ne?
Puisis centās runāt, taču nespēja. Viņš pamāja ar galvu.
- Tad saki to! Rena nokomandēja.
- …jā. Vēlos, lai tu nāc kopā ar mani.
Viņa smaidīja.
- Jā! viņš iekliedzās, pacēla meiteni uz rokām un sašūpoja tā, ka rudie mati plīvoja uz visām pusēm. Kraukļi, spārniem ņirbot, uzspurdza gaisā; vilki luncināja asti un gaudoja.
Lejā, ielejā, viņus sadzirdēja Finkedīns; tas piecēlās kājās un atvadoties pacēla nūju.
Toraks un Rena uzlēca uz klints, lai Kraukļu vadonis viņus saskatītu, un virs galvas vēcināja lokus.
Pēc tam viņi savāca Rēnas mantību un devās projām rītā. Vilki tecēja viņiem aiz muguras, un kraukļi dejoja debesīs.
[1] usneja (usnea longissima) ķērpis, kas ilgstošā laikposmā var sasniegt 9 m garumu. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)