Toraks to pazina uzreiz: Ātrupes ieleja. Kad viņš bija mazs, viņš un tētis šeit vasaras sākumā mēdza apmesties, lai vāktu liepu lūkus virvēm.
Tagad upe bija aizsalusi, taču pirms trim vasarām tā bija pārplūdusi. Toraks pazina lielo, sarkano akmeni, kas izskatījās pēc aizmiguša sumbra. Pie tā viņš bija atradis guļam dubļos noslīkušu vilku ģimeni. Un mazu, slapju, trīcošu vilcēnu.
Šķērsojis aizsalušo upi, viņš sāka rāpties.
Pēkšņi viņš kļuva ļoti rāms.
Pie bērziņa, kas auga desmit soļu augstumā uz Sumbra klints, ar vīteņaugu riekšu bija piesaitēta bulta. Tā norādīja uz austrumiem, uz Augstajiem kalniem.
Aizturējis elpu, Toraks pierāpās tuvāk. Neuzdrošinādamies aiztikt, viņš izpētīja spārniņus. Bulta bija piederējusi tētim.
Toraks prātā dzirdēja balsi, it kā tēvs runātu skaļi: "Palīdzi man! Atbrīvo manu garu!"
Varbūt Finkedīnam bija taisnība, varbūt Eostra izmantoja tēta bultu savos nolūkos. Tomēr Toraks nespēja aizmirst šo apmaldījušos garu, kas viņu sauca naktī. Eostra viņu aicināja uz savu midzeni Augstajos kalnos, un tētis darīja to pašu.
Un tomēr ja viņš pagrieztos uz austrumiem, kā norādīja bulta, tad nāktos šķirties no Vilka.
Dūraiņos savilcis plaukstas dūrēs, Toraks stāvēja neizlēmīgs. Vai sekot mirušajam vai meklēt dzīvo?
Viņš zināja, ko darītu Finkedīns.
Pagriezies pret neredzamajiem kalniem, jauneklis izslēja zodu.
Tu mēģināji mani izšķirt no barabrāļa! viņš kliedza Ūpju burvei. Nu ko, tas tev neizdosies. Es tev to neļaušu!
Pagriezis muguru tēva bultai, Toraks soļoja uz dienvidiem.
Lai atrastu Vilku.
septītā nodala
Kamēr Finkedīns gāja uz ziemeļiem, kļuva aizvien aukstāk un aukstāk.
Iepriekšējā naktī ap mēnesi bija vērojams gredzens un zvaigznes mirgoja ar tādu spozmi, kādu reti gadās redzēt. Tuvojās vētra. Ģints droši vien agri bija uzslējusi apmetni. Finkedīnam vajadzētu rīkoties tāpat.
Pie Mežakuiļu ģints apmetnes viņš šķērsoja Kūleņupi un turpināja ceļu uz Rašvoteras ieleju. Tagad Finkedīns atradās mazāk nekā dienas gājuma attālumā no Vējupes, kuras krastos Kraukļi mita, kad plosījās dēmoniskais lācis. Viņš atcerējās dienu, kad Rena un viņas brālis atveda divus gūstekņus: vilku mazuli, kas spārdījās briežādas maisā, un noplukušu, niknu puiku…
Rašvotera skaļi trokšņoja starp ledū kaltiem krastiem, un Mežā valdīja savāds, nogaidošs klusums.
Finkedīns iedomājās, ka visu dienu nav redzējis putnus; vienīgi pēdējie vientuļie gulbji lidoja uz dienvidiem.
Arī cilvēku nebija. Sals bija nobeidzis pelēkos naktstauriņus, taču ēnu slimības upuri joprojām bija vārgi, un viņu bailes pielipa citiem. Vairums ļaužu palika nometnes tuvumā un Mežā uzdrošinājās ieiet tikai tad, kad spieda bads.
Tāpēc bija jauki sastapt nelielu Odžu ģints mednieku grupu: trīs vīri un zēns steidzās uz rietumiem pievienoties savai ģintij. Viņi bija noķēruši divas vāveres un trīs meža baložus. Tas nebija daudz, tomēr viņi skubināja Finkedīnu nākt līdzi un dalīties medījumā.
- Gaidāms slikts laiks, kāds no vīriem teica. Staigāt vienam pa Mežu ir bīstami.
Aiz cieņas pret Finkedīnu viņš nejautāja, ko Kraukļu vadonis dara tik tālu no ģints.
Finkedīns noraidīja piedāvājumu un neatbildēja uz noklusēto jautājumu. Toties viņš pastāstīja par ģinšu pulcēšanos.
- Kraukļi jau ir ceļā un, kad gāju garām viņu nometnei, teicu to arī Mežakuiļiem ap šo laiku tie jau būs aizgājuši un Duraina palaidusi ziņu uz Biezo mežu. Ejiet atpakaļ pie saviem ļaudīm un izstāstiet to vadonim. Ja ģintis būs kopā, varēsim turēties pretim. Pat Eostrai.
Tas, ka Finkedīns uzdrošinājās skaļi pieminēt viņas vārdu, deva drosmi. Tomēr mednieks, kas bija ierunājies, satvēra Kraukļu vadoni aiz rokas.
- Nāc mums līdzi, Finkedīn! Tu mums esi vajadzīgs un nedrīksti mūs atstāt.
- Lai kāds cits jūs vada, Finkedīns sacīja. Man jāatrod cilvēks, kas spēj uzveikt dvēseļēdāju. Tas cilvēks pazīst tumšos pazemes nostūrus.
- Kas viņš ir? Uz kurieni tu dodies?
- Uz ziemeļiem, Finkedīns noskaldīja.
Pirms mednieki paspēja jautāt ko vairāk, viņš jau bija ceļā. Laiks bija viņa ienaidnieks. Un, lai atrastu meklēto, Finkedlnam nācās paļauties uz daudzās ziemās krātajām zināšanām.
Kraukļu vadonis nebija tālu ticis, kad viņu skriešus panāca zēns.
- Tēvs lika tev iedot šo, viņš elsoja un pasniedza vāveri.
Finkedīns pateicās un vēlēja zēnam to paturēt sev. Puika uzmeta viņam kautrīgu skatienu.
- Vai varu iet tev līdzi? Es pazīstu ziemeļu zemes, es varētu palīdzēt atrast ceļu.
Kraukļu vadonis apvaldīja smaidu. Viņš šajā Meža nostūrī medīja, pirms zēns bija piedzimis.
Puisis bija kādas divpadsmit vasaras vecs; ar ļenganiem locekļiem un šauru, gudru seju viņš mazliet atgādināja Toraku tajā vecumā.
- Dzird runājam, ka tu esot ceļojis tālāk par visiem, viņš, saņēmis dūšu, sacīja. Uz Tālajiem Austrumiem, uz Roņu salām un Augstajiem kalniem. Vai arī es varētu iet?
- Nē, Finkedīns atbildēja. Dodies atpakaļ pie tēva.
Raudzīdamies, kā zēns smagi aizsoļo, viņš pēkšņi kļuva
satraukts. Puiša zābaku gurkstēšanai piemita savāda un trausla pieskaņa, kas pārāk griezīgi skanēja caur kokiem. Arī sniegs izskatījās neparasts. Tas bija gandrīz zaļgans.
Finkedīna plauksta sažņaudza nūju. Nav brīnums, ka Mežs bija sasprindzis.
- Saki tēvam, lai pasteidzas, viņš uzsauca zēnam. Tieciet atpakaļ nometnē, cik ātri vien spējat!
Puisis pagriezās.
- Es zinu! Tuvojas sniega vētra!
Nē! Ledus vētra! Tā ir daudz sliktāka! Pasaki to tēvam! Skrien!
Finkedīns skatījās, līdz zēns bija drošībā pie pārējiem. Pēc tam viņš sāka meklēt vietu, kur sliet patvertni.
To darīdams, viņš lūdza Pasaules Garu, kaut arī Toraks un Rena lai kur tie atrastos pamanītu zīmes un atrastu patvērumu.
ASTOTĀ NODALA
Ļauna priekšnojauta mocīja Renu, kopš viņa bija pamodusies.
Bija auksti. Pārāk auksti, lai snigtu. Iepriekšējā naktī mēnesi bija apņēmis gredzens. Tanugeaka, Polārlapsu ģints burve, kādreiz bija stāstījusi, ka mēness tā savelk virsjakas apkakli ciešāk ap seju, jo tuvojas slikts laiks.
Un, lai būtu vēl sliktāk, Rena naktī dzirdēja gaudojam Vilku. Nekad agrāk viņš tā nebija gaudojis.
Zirgupe sāka aizsalt, seklumā bija sastinguši trausli, gaišpelēki virpuļi. Mazā līcītī Rena uzgāja sašķēlušos ledu un ķepu nospiedumus, tālāk pēdas, ko neapšaubāmi atstājuši Toraka zābaki. Meitene bija apmulsusi. Viņš gājis lejup pa straumi, taču tad atgriezies. Kādēļ?
Drīz pēc tam viņa nonāca iepretim vilku guļvietai, kas atradās otrpus upes, un staipīja kaklu pret klinti. Rena iegaudojās, taču neviens vilks nepaskatījās pāri malai. Viņa sevi drošināja, ka mazuļi droši vien aizvesti mācībās. Rēnas nemiers pieauga.
Meitenes oma uzlabojās, kad viņa atrada priedi, pa kuru Toraks bija šķērsojis upi. Pēdas bija svaigākas, nekā Rena uzdrīkstējās cerēt, turklāt Toraks bija gājis ar ierastajiem platajiem soļiem, tātad viņam nebija nekādas vainas, un tas nozīmēja, ka Vilks nebija gaudojis par barabrāli.