Pirms neilga laika viņš pagāja garām līdzenam laukumam pie liela akmeņozola, kas bija lieliska apmešanās vieta, taču Torakam tik ļoti gribējās sameklēt Vilku, ka viņš to neņēma vērā. Jocīgi: viņš zināja, ka pieļauj kļūdu, bet, vienalga, rīkojās nepareizi.
Vējš plucināja Toraka kapuci un apmētāja puisi ar zariem. Koki auroja brīdinājumu: "Ātrāk meklē patvērumu!"
Uz pleca ar būkšķi nometās Rips un lika Torakam sagrīļoties.
"Krā!" krauklis ieķērcās. Tas izskatījās noplucis. Toraks prātoja, cik tālu viņš un Reka vajājuši ūpi.
Krauklis pacēlās spārnos un aizlidoja Kalna virsotnes virzienā.
No turienes Toraks bija nācis. Varbūt Rips gribēja, lai viņš iet atpakaļ un ierīko apmetni, kamēr vēl nav par vēlu?
"Krā! Seko man!"
Toraks sekoja.
Gaisma bija tik blāva, ka neko lāgā nevarēja redzēt. Lauzdamies caur paaugu, jauneklis manīja balto Ripa spārnu. Tad atvērās mākoņi un izlaida krusu.
"Tā nav krusa," viņš skriedams domāja. "Tas ir stindzinošs lietus. Torak, tu esi iekūlies ledus vētrā!"
Saliecies viņš cīnījās augšup pa nogāzi. Diez cik tālu Toraks vairs nevarēja tikt. Vajadzēja atrast kādu iedobi zem akmens vai kaut kā cita un pārlaist vētru.
Ja Rips nebūtu apmeties uz būdas jumta, Toraks tai noteikti būtu pagājis garām.
Būda? Puisis nespēja noticēt. Viņš pazina līdzeno klajumiņu, kaut gan tagad tas izskatījās citādi: akmeņozols bija nogāzies. Un pirms tam šeit nebija būdas par to viņš bija pārliecināts.
Zibens uzplaiksnījums izgaismoja klūgu pinuma durvis, kas bija aizdarītas ar akmeni. Atgrūdis tās vaļā, Toraks iestūma iekšā kraukli un pēc tam ierāpās pats.
Kad viņš aizvilka ciet pinumu, vēja auri mazliet pieklusa, tomēr ledus bungošana pa sienām bija apdullinoša. Patvertne bija tukša, taču, spriežot pēc ugunskura, tās cēlējs nevarēja būt tālu.
Un saimnieks bija zinājis, ko dara. Purinādams no apģērba ledu, Toraks ievēroja, ka uguns sakurta uz mietu paliktņa lai būtu tālāk no aukstās zemes un apjozta ar akmeņiem, lai uguns neaizbēgtu. Vienā pusē salikta malka, otrā žāvēties pakārts loks un bultu maks; ne pārāk tuvu liesmām. No kamzoļa savīkstīta maisa ar sniegu pustukšā cibā pilēja ūdens.
Rips nadzīgi knābāja guļammaisu. Tas sakustējās. Laukā no tā palūrēja Reka. Kraukļi viens otru sveicināja, kaismīgi grudzinādami un berzēdami knābjus. Toraks apstulba. Kāpēc šeit bija Reka?
Šis loks. Šis kamzolis.
Rena!
Šī ir viņas būda. Viņas bultu maks, viņas bultas. Tālāk mētājās laša plāceņa drumslas, ko viņa bija atstājusi Rekai. Atlikušo ēdmaņu viņa bija nodrošinājusi no kraukļa, pārtikas tarbu noslogodama ar cirvi.
Rena bija atstājusi ieročus, un tas nozīmēja, ka viņa ir netālu.
Torakam pār muguru pārskrēja skudriņas. Ziemā nav jāiet tālu, lai vētrā nosaltu. Katrai ģintij bija stāsti par cilvēkiem, kas pazuduši sniegavētrā; sasaluši ķermeņi vēlāk atrasti pāris soļu no apmetnes.
Blakus malkas kaudzītei Rena bija nolikusi dažus nodeguļus, kas tikuši izmantoti par lāpām. Toraks vienu no tiem iebāza oglēs, lai aizdedzinātu. Tad, atstājis mantas un kraukļus būdiņā, viņš satvēra cirvi un metās ārā vētrā.
- Rena! viņš kliedza.
Pat ja būtu Torakam tieši blakus, viņš draudzeni nedzirdētu.
Kad viņš uzsāka meklējumus, puisim virsū lidoja zari. Saliecies pret vēju, viņš apgāja būdai apkārt. Lāpa nodzisa. Redzamība bija tik tikko viens solis.
Viņš meta vēl vienu, plašāku apli. Atkal nekā!
Trešajā reizē zibens apgaismoja nokritušo akmeņozolu, caur zariem Toraks pamanīja vīdam kaut ko sarkanu.
Nometies ceļos, viņš plosīja zarus.
- Rena!
DESMITĀ NODALA
Šķita, ka Rena neelpo. Acis bija aizvērtas, un lūpas zilganas. Nogādājis meiteni patvērumā un pataustījis viņas kaklu, Toraks sajuta dzīvības trīsas.
Viņš sauca Rēnas vārdu. Viņa neatbildēja. Aukstums bija meiteni pārņēmis caurcaurēm. Ja Toraks nespētu Renu sasildīt, viņa būtu pagalam.
Viņas apģērbs bija sasalis ragā. Jauneklis novilka Rēnai pār galvu virsjaku, tad atbrīvojās pats no sava kamzoļa un virsjakas. Drēbes bija siltas no viņa ķermeņa, un Toraks žigli ietērpa tajās Renu. Novilcis meitenei stulpiņus, viņš to ietina guļammaisā un pārbaudīja, vai uz sejas, rokām un kājām nav manāmi vaska bāli apsaldējumu plankumi, tomēr tādu nebija.
Puisis ar nūju izripināja vienu no karstajiem akmeņiem, kas ietvēra ugunskuru, un ievīstīja to tukšā ādas dzeramtraukā. Viņš pavēra Rēnas guļammaisu un uzlika akmeni viņai uz vēdera. Pēc tam Toraks atritināja savu
guļammaisu, aplika to meitenei ap pleciem un berzēja viņas muguru. Kaut Rena pamostos!
Plaksti noraustījās. Rena paskatījās uz Toraku un viņu nepazina.
Vēl vienu akmeni Toraks iemeta ūdens cibā, no kuras pacēlās tvaiks. Iztukšojis ārstniecības augu vāceli, viņš sadabūja mazliet kaltētu vīgriežu, ko iemeta karstajā ūdenī. Krūzē ielējis mazliet kūpoša brūvējuma, viņš pacēla Rēnas galvu un dažas lāses iepilināja viņai mutē. Meitene to izspļāva. Toraks viņu piespieda iedzert vēl. Rena sāka trīcēt. Puiša bailes drusku mazinājās. Trīcēšana bija laba zīme.
Mītne bija zema un ieliekusies, tāpēc Torakam, kas ar vienu roku bija apņēmis Renu, nācās sēdēt sakņupušam. Kamēr meitene piespiedu kārtā dzēra, viņas vaigi viegli iekrāsojās un lūpas zaudēja biedējošo zilgano nokrāsu. Tagad viņa Toraku pazina.
- Ar tevi viss būs kārtībā, viņš apgalvoja.
Toraks to teica skaļi. Lai to padarītu par patiesību.
Rena ievēroja viņa apsaitēto galvu.
- Tu mani atradi, viņa nomurmināja.
- Un tu uzcēli pajumti. Mani šurp atveda Rips.
Izdzirdējis savu vārdu, krauklis staipīja kaklu un uz-
bužināja kakla spalvas.
Toraks darīja, ko varēja, lai noskrāpētu ledu no abu apģērba, Rēnas virsjaku izklāja otrpus ugunskuram žūt un uzvilka pats savējo; uz kailās miesas tā bija auksta un netīkama. Pēc tam viņš sadalīja mazliet laša plāceņu.
Rena galiņu atdeva kraukļiem un svinīgi pateicās Ripām par to, ka tas pie viņas atvedis Toraku. Tad viņa ēda, plāceņa gabalu turēdama abās rokās kā vāvere. Meitene apsēdās; Toraka kamzoļa piedurknes sniedzās pāri plaukstām. Rēnas seja bija pietvīkusi un mati ugunssarkanu sprogu jūklis. Toraks juta, ka spēj sasildīties no viņas tuvuma vien.
Ugunskurs sāka apdzist. Puisis piemeta malku. Ārpusē ledus vētra šaustīja Mežu. Toraks sāka drebēt. Vētra gandrīz bija nogalinājusi Renu. Tā gandrīz bija nogalinājusi Renu.
Toraks atvainojās par to, ka bija viņu pametis, un Rena viņam veltīja neizdibināmu skatienu. Tad meitene pavēstīja, kas bija noticis pēc viņa aiziešanas: par ēnu slimību un par to, ka Finkedīns viens pats devies noslēpumainā ceļojumā. Toraks, nespēdams ilgāk klusēt, izstāstīja par ūpja uzbrukumu un par Tumšā Kažoka, Ēnas un Oļa nāvi.
Rena klausījās šausminošā klusumā.
- Visi trīs? viņa beidzot jautāja.
Zēns pamāja ar galvu.
- Es nezinu, kā to pārdzīvos Vilks.
- Visi trīs, meitene atkārtoja.
Bet ne velti viņa bija Finkedīnam rada; Toraks redzēja, ka Rena apsver, ko tas varētu nozīmēt.
- Ūpis, viņa teica. Ar to kaut kas nav kārtībā.
- Es redzēju acis. Tās bija… tukšas.
- Ak! Tātad tas nav dēmons.
- Nedomāju gan.
- Es prātoju, ko Eostra ar to izdarījusi. Rena runāja tādā balsī, ka izklausījās viena burve novērtē otras burves prasmi. Toraks apbrīnoja to, cik ātri viņa bija atkopusies. Vai teici, ka tas aizlidojis uz dienvidiem? meitene vaicāja.