Nenolaizdams acis no pretinieka, Toraks notupās un iesmēla ūdeni, lai padzertos. Viņš to darīja ļoti lēnām, lai Hords domātu, ka pretiniekam prātā kaut ko uzsākt ar ūdens kublu un novērstu viņa uzmanību no ādas katla, kas burbuļoja blakus ugunskuram.
Tas izdevās. Hords panācās tuvāk ugunskuram un pārliecās tam pāri, lai Toraku iebiedētu.
- Tu arī gribi dzert? vēl aizvien tupēdams, Toraks apjautājās.
Hords nicīgi nosprauslājās.
Pēkšņi Toraks metās uz priekšu pie katla. Ietriecis nazi sīkstajā ādā, viņš to apgāza, un verdošā zupa izlija uz kvēlošajām oglēm. Hordam sejā ietriecās šņācoša tvaika mutulis.
Skatītāji noelsās. Toraks izmantoja izdevību un iedūra pretiniekam delnā. Hords, kļuvis neredzīgs, gaudoja sāpēs un nometa nazi. Toraks paspēra to tālāk, metās Hordam virsū un nogāza jaunekli gar zemi.
Kamēr Hords gulēja, locīdamies sāpēs, Toraks jāteniski uzmetās viņam uz krūtīm un ar ceļgaliem piespieda pie zemes viņa rokas. Ausīs dunēja, uz mirkli acu priekšā parādījās sarkana migla un radās vēlme nogalināt. Toraks sagrāba saujā tumši rudo matu kušķi un belza Horda galvu pret zemi.
Tad puisis sajuta, ka stipras rokas aiz pleciem velk viņu projām.
- Pietiek, aiz muguras atskanēja Finkedīna balss.
Toraks centās izlocīties no Kraukļu vadoņa tvēriena.
Hords pielēca kājās un steigā meklēja nazi. Elsdami un nikni lūrēdami caur pieri, abi stāvēja viens otram pretim.
- Es teicu pietiek! Finkedīns noskaldīja kā ar cirvi.
Starp skatītājiem izcēlās domstarpības. Tie nebūt neuzskatīja, ka cīņa jābeidz.
- Viņš blēdījās! Viņš izmantoja uguni!
- Nē, viņš uzvarēja pietiekami godīgi!
- Kurš to teica? Viņiem jāturpina kauties!
Izskatījās, ka šādas vēlēšanās nav ne Torakam, ne Hordam.
- Zēns ir uzvarējis, Finkedīns sacīja un palaida Toraku vaļā.
Puisis nopurinājās un, skatīdamies, kā Hords bāž nazi atpakaļ makstī, slaucīja no sejas sviedrus. Hords bija nikns, taču nebija iespējams saprast uz sevi vai uz Toraku. Dairati uzlika viņam uz rokas plaukstu, taču I lords to nikni nokratīja un, izlauzies caur skatītāju bariņu, pazuda vienā no būdām.
Tagad, kad asinskāre bija pārgājusi, Toraks jutās drebelīgs un vārgs. Viņš iebāza makstī nazi un paraudzījās apkārt, meklēdamas savas mantas. Tad zēns pamanīja, ka viņu vēro Finkedīns.
- Tu pārkāpi noteikumus, vīrs klusi teica. Tu izmantoji uguni.
- Nē, Toraks iebilda. Puiša balss skanēja braši, taču īstenībā viņš jutās nobijies. Es neizmantoju uguni. Es izmantoju tvaiku.
- Man labāk patiktu, Kraukļu vadonis sacīja, ja tu zupas vietā būtu ķēries pie ūdens. Tika izniekots labs ēdiens.
Toraks neatbildēja.
Finkedīns viņu nopētīja, un uz mirkli vīrieša zilajās acīs pazibēja smieklu uguntiņas.
Caur ciltsbrāļiem pie viņiem izlauzās Oslaks: viņš turēja rokās maisu, kurā bija Vilks.
- Šeit ir tas tavs kucēns, viņš nodārdināja un pasvieda Torakam somu ar tādu spēku, ka zēns sagrīļojās.
Vilks izķepurojās no kules, nolaizīja puisim zodu un pastāstīja, cik briesmīgi viņš juties. Toraks gribēja draugam pateikt kaut ko mierinošu, taču pārdomāja. Būtu muļķīgi tieši tagad pieļaut kļūdu.
- Likums paliek likums, Finkedīns mundri sacīja. Tu uzvarēji. Tagad tu drīksti iet.
- Nē! atskanēja meitenes balss, un visi pagrieza galvu.
Tā bija Rena.
- Tu nedrīksti ļaut viņam aiziet! viņa sauca, skriedama uz priekšu.
- Vadonis tikko atļāva, Toraks iebilda. Tu dzirdēji. Es esmu brīvs.
Rena vērsās pie sava tēvoča:
- Mēs nedrīkstam ļaut viņam aiziet. Tas ir pārāk svarīgi. Viņš droši vien ir…
Viņa pavilka Finkedīnu sānis un kaut ko steigšus čukstēja tam ausī.
Toraks nevarēja saprast, par ko ir runa, taču, viņam par izbailēm, arī pārējie pievirzījās abiem tuvāk paklausīties. Burves skatiens bija drūms, un tā māja ar galvu. Pat Hords iznira no būdas un, uzzinājis, par ko ģints apspriežas, palūkojās Torakā ar dīvainu, piesardzīgu skatienu.
Finkedīns domīgi pētīja Renu.
- Vai esi par to pārliecināta? viņš jautāja.
- Es nezinu, meitene atbildēja. Varbūt ir. Bet varbūt arī nav. Lai to uzzinātu, mums vajadzīgs laiks.
Kraukļu vadonis noglāstīja bārdu.
- Kas liek tev tā domāt?
- Tas, kādā veidā viņš pieveica Hordu. Un, lūk, ko es atradu viņa mantās.
Rena pastiepa roku, un Toraks viņas plaukstā ieraudzīja savu rubeņa kaula svilpīti.
- Kādiem mērķiem tu to izmanto? viņa jautāja Torakam.
- Lai pasauktu vilcēnu, zēns atbildēja.
Rena iepūta svilpē, un Vilks Toraka rokās salēcās. Pūlis nemierīgi sarosījās. Rena un Finkedīns apmainījās skatieniem.
- Tā neskan, meitene pārmetoši sacīja.
Toraks neatbildēja. Pēkšņi viņš pamanīja, ka Rēnas acis nav gaiši zilas kā brālim, bet gan melnas melnas kā purva akači. Viņš prātoja, vai tikai arī Rena nav burve.
Meitene pagriezās pret Finkedīnu.
- Mēs nedrīkstam viņu laist vaļā, līdz nebūsim par to pārliecinājušies.
- Viņai taisnība, pievienojās burve. Tu zini, kas t ur teikts, tāpat kā es. Tāpat kā mēs visi.
- Kas, kas teikts? Toraks gribēja zināt. Finkedīn, mums bija vienošanās! Mēs norunājām, ka tad, ja es uzvarēšu, abi ar Vilku varēsim būt brīvi!
- Nē, Kraukļu vadonis nebija ar viņu vienisprātis.
Mēs norunājām, ka tādā gadījumā tu paliksi dzīvs. Un
tu esi dzīvs. Vismaz pagaidām. Oslak, sasien viņam rokas.
- Nē! Toraks iebļāvās.
Rena izslēja zodu.
- Tu sacīji, ka tavu tēvu nogalinājis lācis. Mēs arī kaut ko zinām par šo lāci. Daži no mums to pat ir redzējuši.
Hords viņai blakus nodrebēja un sāka grauzt īkšķa nagu.
- Tas parādījās pirms kāda mēneša, Rena klusi turpināja. Neprātīgi slepkavodams, tas aptumšoja Mežu kā ēna; tas nogalināja pat medniekus. Vilkus. Lūšus. Tas uzvedās tā… it kā kādu meklētu, meitene mirkli klusēja un tad turpināja: Pirms trīspadsmit dienām tas pēkšņi pazuda. Ziņnesis no Mežakuiļu ģints uzdūrās tā pēdām dienvidos. Mēs nospriedām, ka lācis ir aizgājis. Mēs pateicāmies ģints aizbildnim, viņa norija siekalas. Un nu nezvērs ir atgriezies. Vakar mūsu izlūki pārradās no rietumiem. Tieši pie Jūras viņi bija uzgājuši daudzu dzīvnieku līķus. Cilvēki no Vaļu ģints viņiem stāstījuši, ka pirms trim dienām tas aiznesis bērnu.
Toraks aplaizīja lūpas.
- Kāds tam sakars ar mani?
- Mums ir pravietojums, Rena turpināja, it kā nebūtu Toraku dzirdējusi. «Tumša ēna uzbruks Mežam. Neviens nespēs stāties tai pretim.»
Meitene apklusa un sarauca pieri.
Burve turpināja runāt viņas vietā:
- «Tad atnāks Klausītājs. Viņš cīnoties ņems talkā gaisu un runās klusēdams.»
Viņa pievērsa skatienu svilpītei, kas gulēja Rēnas plaukstā.
Neviens neteica ne vārda; visi vēroja Toraku.
- Es neesmu nekāds Klausītājs, puisis iebilda.
- Mēs domājam, ka varbūt esi gan, sacīja burve.
Zēns prātoja par pravietojumu. «Klausītājs cīnoties
ņems talkā gaisu…» Tieši to viņš, Toraks, bija darījis: viņš tika izmantojis tvaiku.
- Kas… ar Klausītāju notiks? zēns klusā balsī jautāja. Kas par viņu pravietojumā teikts?
Taču Torakam bija briesmīga nojauta, ka viņš to jau zina.
Klusums klajumā kļuva vēl saspringtāks. Toraka skatiens no apkārtējām izbiedētajām sejām aizslīdēja pie krama naža, kas karājās Oslakam pie jostas. Viņš paskatījās uz spīdīgo mežacūkas liemeni, kas karājās kokā; uz tumšajām asinīm, kuras no tā pilēja kublā. Toraks juta, ka uz viņu raugās Finkedīns, un pagriezās, lai sastaptos ar gailošu, zilu acu skatienu.