Nekusties, kāds dvašoja Torakam ausī, netaisi troksni un nepieskaries kauliem!
Puisis kaulus neredzēja; viņš vispār neko nespēja saskatīt. Viņš bija nonācis tumsībā, kas oda pēc trūdiem, un rīklē viņam spiedās nazis.
Toraks sakoda zobus, lai tie neklabētu. Visapkārt jautās auksts zemes smagums un milzums sairušu beigto Kraukļu kaulu. Viņš lūdzās, kaut to dvēseles būtu laimīgi devušās nāves ceļojumā. Bet ko tad, ja kāda palikusi iepakaļ?
Vajadzēja ātrāk tikt projām no šīs vietas. Zēns atcerējās, ka pirmajā izbīlī bija dzirdējis noskrapstam akmeni it kā viņa sagūstītājs ar to noslēgtu kapukalna ieeju. Tagad, kad acis sāka aprast ar tumsu, viņš pamanīja blāvu gaismas strēli. Tas, kurš aizvēra ieeju, bija atstājis spraugu.
Zēns prātoja, ko iesākt, kad ārpusē atskanēja balsis. Tās bija tikko dzirdamas, taču nāca tuvāk.
Toraks saspringa. Viņa sagūstītājs arī.
Tuvojās gurkstoši soļi, kas apstājās pie pašas kapukalna ieejas.
- Viņš neiedrošinātos šeit parādīties, klusā, nedrošā balsī sacīja kāds vīrs. <.
- Kas zina? čukstēja sieviete. Viņš nav tāds kā visi. Redzēji, kā šis pieveica Hordu? Kas zina, uz ko viņš ir spējīgs?
Toraks dzirdēja, kā abi bradā pa sūnām. Viņam paslīdēja kāja, un tumsā kaut kas ieklinkstējās. Zēns sarāvās.
- Kuš! sieviete ārpusē brīdināja. Es kaut ko dzirdēju.
Toraks aizturēja elpu. Nazis viņa ādā iespiedās dziļāk.
- Krā! kokos atbalsojās kraukļa ķērciens.
- Aizbildnis negrib, ka mēs te vazājamies, sieviete nomurmināja. Labāk iesim! Tev taisnība. Puika neiedrošināsies šeit ložņāt.
No atvieglojuma kļuvis ļengans, Toraks dzirdēja, ka tie dodas projām.
Mirkli vēlāk viņš centās nostāties ērtāk, taču dūča smaile to neļāva.
- Stāvi mierīgs! nepazīstamais nošņācās.
Toraks šo balsi pazina. Tā bija Rena. Rena?
- Tu smirdi, viņa čukstēja.
Puisis gribēja pagriezt galvu, taču nazis neļāva pakustēties.
- Tas tāpēc, lai suņi turētos pa gabalu, zēns čukstus atbildēja.
- Tie tāpat šeit nenāktu; suņiem nav brīv šeit rādīties.
Toraks mirkli domāja.
- Kā tu zināji, ka es būšu šeit? Un kāpēc…
- Es nezināju. Bet tagad ciet klusu. Viņi var atgriezties.
Pēc saspringtās slēpšanās aukstumā, kas vilkās vai veselu mūžību, Rena viņam iespēra un pavēlēja kustēties. Toraks prātoja, ka vajadzētu viņu pieveikt, taču pārdomāja. Cīnīdamies viņi iztraucētu kaulus. Tāpēc puisis atbīdīja sānis slāņakmens bluķi, kas noslēdza ieeju, un izrāpās gaismā. Ap kapukalniem valdīja miers. Pat kraukļi bija aizlidojuši.
Rena četrrāpus atmuguriski līda viņam pakaļ, vilkdama divus saiņus, no kuriem viens piederēja Torakam.
Viņš apmulsis sakņupa ugunspuķēs un noraudzījās, kā Rena ielien atpakaļ paugurā un atgriežas ar diviem saritinātiem guļammaisiem, diviem bultu makiem un lokiem, kas bija ievīstīti lašu ādās, lai netiktu klāt mitrums, un ar briežādas maišeli, kurā kaut kas nikni spārdījās.
- Vilk! Toraks iesaucās.
- Klusu! Rena raidīja bažīgu skatienu apmetnes virzienā.
Zēns metās atvērt maisu, no kura izšāvās Vilks slapjš un netīrs. Tas vienu vienīgu reizi ievilka degunā gaisu un būtu aizbēdzis, ja Toraks dzīvnieku nenogrābtu aiz čupra un, klusi riedams, nepārliecinātu, ka tas patiešām ir viņš, nevis kāda slepkavnieciska āmrija. Vilks atplauka platā smaidā un, grozīdams dibenu un kodīdams Torakam zodu, priecīgi sasveicinājās.
- Pasteidzies! Rena aiz muguras skubināja.
- Eju! Toraks attrauca.
Viņš pagrāba riekšavu rasotu sūnu, noberza lielāko tiesu mēslu un uzvilka zābakus. Rena bija izrādījusies tālredzīga un atnesusi viņam arī tos.
Pagriezies, lai paņemtu savu saini, Toraks pārsteigts ieraudzīja, ka meitene lokā ir ievietojusi bultu un tēmē uz viņu. Toraka loku un bultu maku viņa bija uzmetusi plecā, bet viņa cirvi un nazi aizbāzusi aiz jostas.
- Ko tas nozīmē? puisis jautāja. Man šķita, ka tu gribi man palīdzēt.
Rena uz viņu paskatījās ar riebumu.
- Kāpēc lai es tev palīdzētu? Es palīdzu vienīgi savai ģintij.
- Kāpēc tad tu mani pirms brīža nenodevi?
- Tāpēc, ka es gatavojos pārliecināties, vai tu nokļūsi Pasaules Gara kalnā. Ja es tevi nepiespiedīšu, tu pat nemēģināsi nekur iet. Tu vienkārši pacelsi asti un aizbēgsi. Tāpēc, ka tu esi gļēvulis.
Toraks noelsās.
- Gļēvulis ?
- Gļēvulis, melis un zaglis. Tu nozagi mūsu buku, ar viltību uzvarēji Hordu un meloji, ka neesi Klausītājs. Pēc tam tu aizbēgi. Tagad saku pēdējo reizi: kusties!
Ar Rēnas bultu pie pakauša un viņas apvainojumiem svilinot ausis, Toraks, turēdamies vītolu aizsegā un nesdams rokās Vilku, lai tā ķepas neatstātu smaržu suņiem, virzījās uz upes lejteces pusi.
Dīvaini, taču no vajātājiem nebija ne miņas. Tas bija vēl satraucošāk, nekā dzirdēt bērza tāss tauru skanas.
Rena bija uzņēmusi ātru soli, un Toraks bieži klupa. Viņš bija noguris un izsalcis, bet viņa atpūtusies un paēdusi: tātad aizbēgt būtu visai grūti. Taču Rena bija par Toraku mazāka, un viņš lēsa, ka varētu meiteni pieveikt, pirms tā pagūst izmantot loku.
Jautājums bija vienīgi kurā brīdī? Pagaidām izskatījās, ka viņa patiesi cenšas izvairīties no Kraukļiem, jo vadīja Toraku pa līkumainām briežu takām, kas vijās pa visnomaļākajām vietām. Puisis nolēma pagaidīt, līdz viņi tiek tālāk no apmetnes. Taču aizvainojums nemitīgi kremta.
- Es neesmu gļēvulis, Toraks pār plecu teica, kad viņi gar upes krastu nonāca ēnainā ozolu birzī un vajātāji šķita atpalikuši.
- Kāpēc tad tu aizbēgi no mūsu nometnes?
- Viņi gribēja mani upurēt!
- Tas vēl nebija izlemts. Par to viņi strīdējās.
- Ko tad man vajadzēja darīt? Gaidīt?
- Pravietojumu, Rena teica bezkaislīgā balsī, var skaidrot divējādi. Ja nebūtu aizbēdzis, tu to uzzinātu.
- Es lēšu, ka tu man par to gribi pastāstīt, Toraks sacīja. Jo tu taču visu zini.
Viņa nopūtās.
- Pravietojums var nozīmēt, ka mums tevi patiešām jāupurē un tavas asinis jāziedo Kalnam: tādējādi tiktu aizbaidīts lācis. Hords domā, ka tas skaidrojams šādi. Brālis grib, lai tu tiktu nogalināts un viņš varētu tavas asinis nogādāt Kalnā.
Meitene mirkli klusēja un tad turpināja:
- Seiuna uzskata, ka tur teikts pavisam kas cits ka vienīgi tu spēj atrast Kalnu un iznīcināt lāci.
Toraks pagriezās un raudzījās Renā.
- Es? Nogalināt lāci?
Rena nopētīja puisi no galvas līdz kājām.
- Es zinu, tas izklausās neticami. Bet Seiuna par to ir pārliecināta. Un es arī. Klausītājam jāatrod Pasaules Gara kalns un tad ar Gara palīdzību jāpieveic lācis.
Toraks mirkšķināja acis. Tas nevar būt. Viņi būs pārpratuši.
- Kāpēc tu to turpini noliegt? Rena dusmīgi jautāja. Tu esi Klausītājs. Un tu to zini. Tu cīnīdamies ņēmi talkā gaisu, kā teikts pravietojumā. Tu runāji: klusēdams: šī svilpe. Un pašā pravietojuma sākumā ir sacīts, ka Klausītājs spēj sarunāties ar citiem Meža medniekiem, un tu proti ar tiem sarunāties, jo, kad biji maziņš, tēvs ielika tevi vilku midzenī.
Zēns samiedza acis.
- Kā tu to zini? viņš vaicāja.
- Es noklausījos, Rena atbildēja.
Abi gar upes krastu turpināja ceļu uz rietumiem. Toraks klausījās, kā, knābādams kazenājus, klusi iečiepstas svilpis, noraudzījās, kā, meklēdams kūniņas, pa zaru tekā dzilnītis. Ja visapkārt tik daudz putnu, lācim tuvumā nevajadzētu būt…