- Es gribu… lai tu kaut ko apzvēri, tēvs sacīja.
- Visu, ko vien vēlies.
- Dodies uz ziemeļiem, tēvs teica. Pēc daudzām dienām tu atradīsi Kalnu Pasaules Gara kalnu.
Toraks skatījās uz viņu, nenieka nesaprazdams.
- Ko?
Tēvs bija plaši atvēris acis un raudzījās koku zaros virs galvas, it kā tos redzētu pirmo reizi.
- Atrodi to, viņš atkārtoja. Tā ir vienīgā cerība.
- Bet… neviens nekad to nav sameklējis. Nevienam nav paveicies.
- Tu to spēsi.
- Kā gan? Es taču…
- Tavs ceļvedis… tevi atradīs.
Toraks bija apmulsis. Nekad agrāk tēvs tā nebija runājis. Viņš bija lietišķs cilvēks mednieks.
- Es nesaprotu, ko tu man mēģini pasacīt! Toraks iesaucās. Kāds ceļvedis? Kas man meklējams Kalnā?
Vai tur es būšu drošībā? Vai to tu vēlies pateikt? Drošībā no lāča?
Tēvs lēnām novērsa skatienu no debesīm un pakavējās pie Toraka sejas. Viņš raudzījās, it kā pārdomādams, cik daudz uz dēla pleciem vēl drīkst uzkraut.
- Ak, tu vēl esi tik jauns, viņš teica. Cerēju, ka man tiks piešķirts ilgāks laiks. Es tik daudz ko neesmu tev pastāstījis. Tikai… tikai nesāc vēlāk mani par to ienīst.
Toraks pārbijies skatījās uz tēvu. Pēc tam viņš pielēca kājās.
- Viens pats es to nespēju. Vai man vajadzētu mēģināt atrast…
- Nē! tēvs atbildēja ar pēdējiem spēkiem. Visu mūžu esmu centies tevi turēt tālāk no cilvēkiem. Pat no mūsu Vilku ģints. Turies tālāk no cilvēkiem! Ja tie uzzinās, ko tu spēj…
- Ko tu ar to gribi teikt? Es nezinu…
- Nav laika, tēvs viņu pārtrauca. Tagad zvēri. Pie mana naža. Zvēri, ka atradīsi Kalnu vai arī mirsi.
Toraks saknieba lūpas. Austrumos starp kokiem svīda bālgana gaisma. «Vēl ne,» viņš šausmās nodomāja, «lūdzu, vēl ne!»
- Apzvēri! tēvs noelsās.
Zēns nometās ceļos un pacēla nazi. Tas bija smags: īsta vīra duncis; Torakam tas bija par lielu. Viņš neveikli pieskārās ar nazi ievainojumam uz plaukstas virspuses. Pēc tam puisis to pielika pie pleca, kur pie kamzoļa bija piešūts ģints aizbildņa ādas gabals. Viņš nedrošā balsī sāka skaitīt zvērestu:
- Zvēru pie šīm asinīm uz naža asmens un pie katras no savām trim dvēselēm, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Vai arī miršu.
Tēvs izpūta dvašu.
- Labi. Labi. Tagad uzzīmē man nāves zīmes. Pasteidzies! Lācis droši vien nav tālu.
Toraks uz lūpām sajuta sāļas asaras. Viņš dusmīgi notrauca tās no vaigiem.
- Man nemaz nav okera, viņš nomurmināja.
- Nem… manu.
Puisis apkārtējā jūklī atrada mazītiņu briežraga ārstniecības augu vācelīti, kas bija piederējusi viņa mātei. Viņš izvilka melno ozolkoka aizbāzni un iekratīja plaukstā mazliet sarkanā okera.
Pēkšņi viņš sastinga.
- Es nespēju.
- Tu to spēsi. Manis dēļ.
Toraks iespļāva plaukstā un no tumšsarkanajām zemes asinīm iejauca stīgru pastu, ar kuru uz tēva ķermeņa uzvilkt zīmes, lai viņa dvēselēm būtu vieglāk citai citu pazīt un pēc nāves tās paliktu kopā.
Vispirms zēns, cik piesardzīgi vien prazdams, novilka tēvam bebrādas zābakus un uzzīmēja pa aplim uz katra papēža, lai piesaistītu tēta paša dvēseli [2] . Pēc tam viņš uzvilka apli uz sirds, lai kopā ar abām pārējām noturētu ģints dvēseli. Tas nenācās viegli, jo tēva krūtis vagoja vecas rētas, tāpēc Torakam izdevās vien neizskatīgs ovāls. Tomēr viņš cerēja, ka tas būs labs diezgan.
Visbeidzot viņš uzzīmēja vissvarīgāko zīmi: apli uz tēva pieres, kas apzīmēja Nanuaku pasaules dvēseli. Zēns darbodamies rija asaras.
- Nu ir labāk, tēvs izdvesa.
Toraks ar šausmām atklāja, ka pulss uz tēta kakla ir kļuvis vēl vājāks.
- Tu nedrīksti nomirt! zēns iesaucās.
Tēvs viņā raudzījās ar sāpēm un ilgošanos.
- Tēt, es tevi neatstāšu, es…
- Torak! Tu zvērēji. Tēvs no jauna aizvēra acis.
Tūliņ pat. Ņem zāļu ragu! Man tas vairs nebūs vajadzīgs.
Paņem mantas! Atnes man no upes ūdeni! Un tad ej!
«Es neraudāšu,» Toraks mēģināja sev iestāstīt, ritinādams kopā tēva guļammaisu un siedams to pie muguras, tad aizbāza aiz jostas cirvi un ielika azotē zāļu ragu.
Viņš piecēlās un palūkojās apkārt pēc dzeramtrauka. Tas mētājās saplosīts gabalos. Nāksies ūdeni nest zirgskābenes lapā. Toraks jau gandrīz bija ceļā uz upi, kad tēvs nomurmināja viņa vārdu.
Zēns pagriezās.
- Jā, tēt?
- Atceries! Kad dodies medībās, vienmēr atskaties. Es… vienmēr tev to atgādinu, viņš centās sevi piespiest pasmaidīt, bet tu allaž par to aizmirsti. Vienmēr atskaties pār plecu! Labi?
Toraks palocīja galvu. Viņš centās tēvam uzsmaidīt pretim. Pēc tam viņš cauri slapjajām ērgļpapardēm devās uz upīti.
Kļuva gaišāks, un gaiss smaržoja svaigi un saldi. Visapkārt asiņoja koki: no priedēm, kuras bija saskrāpējis lācis, tecēja zeltaini sveķi. Agrā rīta vējiņā vaimanāja daži koku gari.
Toraks sasniedza strauta malu, kur pāri papardēm slīdēja miglas vāli un krastos augošie vītoli mērca savus pirkstus aukstajā ūdenī. Ātri paskatījies apkārt, viņš noplūca zirgskābeni un, zābakiem stiegot mīkstajos, sarkanīgajos dubļos, devās pie ūdens.
Bija auksti.
Blakus labās kājas zābakam rēgojās lāča pēdas nospiedums. Priekšķepa divtik liela kā Toraka galva un tik svaiga, ka viņš skaidri varēja saskatīt, kur garie, niknie nagi bija dziļi iegrimuši dubļos.
«Skaties atpakaļ, Torak!»
Viņš strauji pagriezās.
Vītoli. Alkšņi. Egles.
No lāča ne miņas.
Uz tuvīnā zara nometās krauklis un lika Torakam salēkties. Putns sakļāva stipros, melnos spārnus un paskatījās puisī ar mazām, apaļām ačelēm. Pēc tam tas pacēla galvu, ieķērcās un aizlidoja.
Toraks skatījās virzienā, kur tas bija nozudis.
Tumšas īves. Pilošas egles. Necaurejama biežņa.
Un tajā ne vairāk kā desmit soļu attālumā sakustējās krūmi. Tur kaut kas sarosījās. Kaut kas milzīgs.
Bāls no bailēm, Toraks centās saņemties, lai nelaistos lapās.
«Ar lāčiem ir tā,» vienmēr mēdza sacīt tēvs, «ka tie spēj pārvietoties tik klusi kā elpa. Lācis var tevi vērot no desmit soļu attāluma, un tu to pat nenojautīsi. No lāča nav glābiņa. Tas skrien ātrāk par tevi. Un kokā rāpjas augstāk par tevi. Viens pats tu to nespēj pieveikt. Viss, ko tu vari darīt, ir izprast tā ieradumus un pārliecināt to, ka neesi ne ienaidnieks, ne medījums.»
Toraks piespieda sevi nekustēties. «Neskrien! Neskrien! Varbūt tas tevi vēl nav pamanījis.»
Tikko dzirdams šņāciens. Krūmi no jauna sakustējās.
Viņš izdzirda klusu čaboņu, jo zvērs lavījās uz būdas pusi: uz tēva pusi. Mēmā klusumā Toraks nogaidīja, līdz tas paiet garām. «Gļēvulis!» viņš domās iesaucās. «Tu ļauj tam aiziet, pat nemēģinādams glābt tēti!»
«Bet ko tu spēj uzsākt?» jautāja kāda maza Toraka prāta daļiņa, kas vēl bija pie skaidras saprašanas. «Tētis zināja, ka tā notiks. Tāpēc viņš tevi sūtīja pēc ūdens. Viņš zināja, ka lācis pie viņa atgriezīsies…»
- Torak! tēvs mežonīgi iekliedzās. Bēdz!
No koku zariem gaisā pacēlās vārnas. Mežu satricināja rēcieni vēl un vēlreiz, līdz Torakam galva plīsa vai pušu.
- Tēt! viņš iesaucās.