- Nezinu, Rena atbildēja.
- Kā mēs atradīsim Nanuakas abas pārējās daļas? «Visvecākais ir akmens zobs. Visaukstākā ir pēdējā gaisma.» Nav pat saprotams, ko tas nozīmē.
Meitene neatbildēja.
Visbeidzot Toraks novērsa skatienu no debesīm un apsēdās pie ugunskura. Šķita, ka sarkanā acs viņu vēro pat no gailošajām oglēm.
Rena zēnam aiz muguras sarosījās.
- Skat, Torak, kur Pirmais Koks!
Viņš pacēla galvu.
Acs bija izgaisusi. Tās vietā debesis piepildīja mierīga, zaigojoša, zaļa lāsma. Nedzirdamā vējā plandīja plašs gaismas vāls, kas izzuda, bet vietā nāca mirgojoši gaišzaļi viļņi, kuri ņirbēja starp zvaigznēm. Pirmais Koks izpleta zarus pa visu debess jumu un lēja savu brīnumaino gaismu pār Mežu.
Toraks ar paceltu galvai skatījās, un atdzima cerību stariņš. Saltās naktīs, kamēr tētis teica stāstu par Sākumu, zēnam allaž bija paticis vērot Pirmo Koku. Pirmais Koks nozīmē panākumus medībās; varbūt tas atnesīs veiksmi arī tagad?
- Šķiet, ka šī ir laba zīme, Rena sacīja, it kā būtu izdzirdējusi viņa domas. Es labu brīdi prātoju. Vai tas, ka tu atradi Nanuaku, patiešām bija tikai laimīgs gadījums? Kāpēc tu upē iekriti tieši tur, kur tā gulēja? Man šķiet, tā nebija nejaušība. Domāju tev tā bija jāatrod.
Puisis uzmeta viņai jautājošu skatienu.
- Varbūt, Rena turpināja, Nanuaka tavā ceļā tika nolikta un tavā ziņā bija izlemt, kā rīkoties. Kad tu to upes dibenā pamanīji, varēji nospriest, ka nirt dziļāk ir pārāk bīstami. Taču tu nenobijies. Lai to sadabūtu, tu nežēloji dzīvību. Varbūt… tā bija daļa no pārbaudījuma?
Šī bija patīkama doma, kura ļāva Torakam justies mazliet labāk. Raudzīdamies Pirmā Koka mierīgajos, zaļajos zaros, viņš iegrima miegā, bet Vilks izsteidzās no alas un pazuda savās neizdibināmajās gaitās.
Vilks, atstājis midzeni, lēkšoja augšup pa nogāzi ielejas malā, lai ieelpotu vēja nesto smārdu: spēcīgu iepuvuša medījuma smaku, kas atgādināja maitu maitu, kura kustējās.
Skriedams viņš juta, ka ķepu spilventiņi kļuvuši izturīgāki; viņa locekļi veidojās spēcīgāki ar katru nakti. Vilkam patika skriet, un viņš vēlējās, lai arī Slaikais Bezastainis šad tad izvingrinātu kājas. Taču laiku pa laikam barabrālis bija briesmīgi kusls.
Kamēr Vilks tuvojās korei, viņš dzirdēja, kā dun dārdošais ūdens un kā nākamajā ielejā šņakarējas zaķis. Priekšā bija redzama spožā-baltā-acs un tās daudzie mazie kucēni. Viss bija, kā nākas. Izņemot šo smaku.
Nonācis uz kores, Vilks pacēla degunu, ieelpoja smaržu pilno vēju un sliktais smārds jau atkal bija klāt: maita bija netālu un nāca vēl tuvāk. Atgriezies ielejā, Vilks drīz vien to ieraudzīja šo dīvaino, nelāgo būtni, kas oda pēc puvekļiem.
Viņš pievirzījās tuvāk, lai tumsā labāk redzētu, bet uzmanījās, lai radījums viņu nepamanītu. Par brīnumu, izrādījās, ka tas nemaz nav ilgi nostāvējies medījums. Tam bija nagi, tas elpoja, kustējās jocīgā, šļūkājošā gaitā, pie sevis ņurdēja un slienājās.
Visvairāk Vilku izbrīnīja tas, ka viņš nespēja saprast, ko radījums jūt. Tā prāts šķita salauzīts sagrauzts kā veci kauli. Nekad agrāk Vilks kaut ko tādu nebija pieredzējis.
Viņš vēroja, kā tas virzās pa nogāzi uz migas pusi, kur gulēja bezastaini. Tas zagās tuvāk…
Kolīdz Vilks gribēja uzbrukt, briesmonis noskurinājās un aizšļūca projām. Taču radījuma samezgloto domu mudžeklī Vilks samanīja, ka tas atgriezīsies.
ASTOŅPADSMITĀ NODALA
M igla pielavījās kā zaglis naktī.
Kad Toraks stīvs izlīda no guļammaisa, ieleja zem viņiem bija izgaisusi. Pasaules Gara elpa to bija aprijusi pavisam.
Puisis nožāvājās. Vilks viņu naktī bija bieži modinājis, uzbudināti ņurdēdams: «Nāves smaka uzmanies!»
Taču no tā nebija nekādas jēgas. Ik reizi, kad Toraks cēlās un gāja skatīties, viņš saoda vienīgi maitas smaku un iemantoja nepatīkamu sajūtu, ka viņu kāds novēro.
- Varbūt viņam vienkārši nepatīk migla? Rena uztraukti minēja, saritinādama guļammaisu. Vismaz man tā nepatīk. Miglā viss izskatās savādi.
- Nedomāju gan, skatīdamies, kā Vilks ošņā gaisu, teica Toraks.
- Nu, kas tad vēl šim varētu būt vainas?
- Nezinu. Šķiet, ka tuvumā kāds ir. Tas nav lācis. Un tie nav arī Kraukļi. Kaut kas cits.
- Ko tu ar to gribi sacīt? 144
- Teicu jau, ka nezinu. Taču mums jāuzmanās.
Toraks domīgi piemeta ugunskurā malku, lai uzsildītu
sautējumu, kuru viņi iepriekšējā dienā nebija apēduši.
Rena, bažīgi saraukusi pieri, pārskaitīja bultas.
- Par abiem divdesmit. Krietni par maz. Vai proti skaldīt kramu?
Zēns papurināja galvu.
- Manas rokas vēl nav gana stipras. Tētis gatavojās to iemācīt nākamajā vasarā. Un kā ar tevi?
- Tāpat. Mums jābūt taupīgiem. Nav zināms, cik tālu ir Kalns. Un mums vajadzēs gaļu.
- Varbūt šodien mēs kaut ko varētu noķert slazdos?
- Šādā miglā?
Viņai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka viņi nespēja saskatīt Vilku piecu soļu attālumā. Ģintīs tādu mēdz dēvēt par «aukstumdūmiem»: tā ir ledaina elpa, kas ziemas sākumā atplūst no Augstajiem kalniem, Mežā nosaldē ogas un visiem maziem kustonīšiem liek slēpties alās.
Vilks veda viņus pa sumbru taku, kas vijās augšup pa ielejas ziemeļu malu; viņi nosaluši rāpās caur ērgļpapardēm, kuras vizēja ledus kristāliņos. Migla slāpēja skaņas un neļāva noteikt attālumu. Satraucoši pēkšņi priekšā laiku pa laikam iznira koki. Reiz, domādami, ka tas ir ziemeļbriedis, viņi sašāva koka bluķi. Nācās pamatīgi pacīnīties, lai izvilktu no tā bultas, kuras nedrīkstēja atļauties zaudēt. Divreiz Torakam šķita, ka paaugā pavīd kāds apveids, taču, kad viņš aizskrēja paskatīties, izrādījās, ka tur nekā nav.
Lai nonāktu līdz korei, bija vajadzīgs viss rīta cēliens, bet visa pēcpusdiena pagāja, iekams viņi norāpās nākamajā ielejā, kur kluss priežu mežs sargāja snaudošu upi.
- Vai esi ievērojis, Rena jautāja, kad viņi pēc trūcīgām vakariņām sēdēja saspiedušies steigā uzslietā būdā, ka pa šo laiku mēs neesam manījuši nevienu ziemeļbriedi? Šajā gadalaikā tiem jābūt visur.
- Es arī par to domāju, Toraks atbildēja.
Tāpat kā Rena, viņš zināja, ka sniegputeņi, kas trako kalnos, dzen ganāmpulkus uz Mežu, kur brieži tiek pie sūnām un sēnēm. Dažreiz sēņu ir tik daudz, ka ziemeļbrieži pārtiek vienīgi no tām.
- Ko gan darīs ģintis, ja neatgriezīsies ziemeļbrieži? meitene prātoja.
Toraks neatbildēja. Ziemeļbrieži nozīmēja izdzīvošanu: gaļu, mītnes un apģērbu.
Viņš gudroja, kā lai pats tiek pie ziemas kārtas. Rena izrādījās tālredzīga un no Kraukļu nometnes bija paņēmusi līdzi savu silto apģērbu, taču Toraka ietērpu viņai nebija izdevies aiznest. Viss, kas puisim šobrīd mugurā, bija šūdināts no stirnu buka ādas, kas ne tuvu nesildīja tik labi kā pūkains kamzolis un stulpiņi, kādus viņi ar tēvu mēdza darināt katru rudeni.
Pat ja viņiem izdotos kaut ko nomedīt, šūt apģērbu nebūtu laika. Lielā Sumbra acs aiz miglas vāliem rāpās arvien augstāk debesīs.
Toraks aizvēra acis, lai tiktu vaļā no drūmajām domām, un visbeidzot ieslīga caurā miegā. Taču ik reizi, naktī pamodies, viņš saoda dīvainu maitas smaku.
Rīts uzausa vēl aukstāks un miglaināks nekā iepriekšējais, un pat Vilks, kas viņus veda augšup gar upi, izskatījās nomākts.