Viņi atrada ozolu, kas līdzīgi laipai bija nogāzies pāri upei, un četrrāpus pārtrausās tai pāri. Drīz vien taka sazarojās. Pa kreisi tā veda uz ieleju, kur slējās dūmakains dižskābaržu mežs, pa labi pazuda augšup drēgnā tērces gultnē, kuras stāvās malas bija nokaisītas ar neviesmīlīgiem, sūnām apaugušiem akmens bluķiem.
Viņiem par vilšanos, Vilks pagriezās pa labi.
- Tas nav pareizi! Rena iesaucās. Kalns ir ziemeļos! Kāpēc viņš mūždien mūs ved uz austrumiem?
Toraks papurināja galvu.
- Man arī šķiet, ka tas ir nepareizi. Taču viņš izskatās pārliecināts.
Rena nosprauslājās. Bija acīm redzams, ka viņa ar Toraku nav vienisprātis.
Skatīdamies, kā Vilks pacietīgi gaida, puisis sajuta vainas apziņu. Vilcēnam nebija pat četru mēnešu. Šādā vecumā tam vajadzētu rotaļāties midzeņa tuvumā, nevis blandīties pa kalniem.
- Man šķiet, zēns sacīja, mums vajadzētu viņam uzticēties.
- Mm, Rena nomurmināja.
Uzmetuši saiņus smeldzošajos plecos, abi devās iekšā gravā, pa kuru plūda strauts. Viņi nebija nogājuši pat desmit soļus, kad kļuva skaidrs, ka tā pretojas. Smuidras egles ar izplestiem zariem viņus gaiņāja atpakaļ. Acu priekšā sašķīda krītošs akmens bluķis; cits noripoja uz takas tieši Rēnai aiz muguras. Puvuma smaka pastiprinājās. Bet, ja tā nāca no pamesta medījuma, tad šķita ļoti dīvaini, ka nekur nebija manāmi kraukļi.
Migla sabiezēja tā, ka redzamība tik tikko sniedzās tālāk par diviem soļiem. Viss, ko viņi dzirdēja, bija miglas lāsošana no ērgļpapardēm un strauta burzguļošana, tam plūstot starp zālainajiem krastiem. Torakam miglā sāka rādīties lāča ēnas. Viņš raudzīja, vai Vilks nedos kādu brīdinājuma zīmi, taču tas bez baiļu smagi virzījās uz priekšu.
Ap pusdienlaiku kā tiem šķita viņi apstājās atvilkt elpu. Vilks elsdams nogāzās gar zemi, un Rena nometa no pleciem saini. Viņai bija nogurusi seja un slapji mati.
- Es nupat redzēju dažas niedres. Nopīšu seV cepuri,
- vina teica.
Pakārusi lokus un bultu makus zarā, meitene aizsteberēja caur papardēm. Vilks ar grūtībām pieslējās kājās un viņai sekoja.
Toraks notupās pie urgas, lai piepildītu dzeramtraukus. Tūlīt pat viņš aiz muguras izdzirdēja Renu nākam atpakaļ.
- Ātri gan, viņš teica.
- Ārā! aiz muguras kāds ieaurojās. Ārā no Klejotāja ielejas, vai arī Klejotājs pārgriezīs rīkli!
Toraks pagriezās un ieraudzīja, ka, izslējies virs viņa, lejup raugās neticami pretīgs vīrs ar nazi rokā.
Mirklī zēns ievēroja derdzīgu seju tik raupju kā koka miza; varen garas matu lēkšķes, kas bija savēlušās no netīrumiem; sasmirdušu apmetni, pītu no glumām, dzeltenām niedrēm. Beidzot kļuva skaidrs, no kurienes nāk maitas smaka, jo cilvēkam uz krūtīm karājās mīksts, iepuvis balodis.
Patiesībā izskatījās, ka viņš pūst pats sākot ar tukšo, pūžņojošo acs dobumu un beidzot ar bezzobainajām, melnajām smaganām un sašķaidīto degunu, no kura karājās zaļgandzeltens puņķis.
- Ārā! tas bauroja, vicinādams zaļu slāņakmens nazi. To saka Nariks un Klejotājs!
Toraks veicīgi piespieda abas plaukstas pie sirds par draudzības zīmi.
- Lūdzu, mēs nākam kā draugi. Mēs nenodarīsim ļaunu…
- Bet jūs jau esat pastrādājuši nelietību! vīrs nemitējās klaigāt. Atveduši ļaunumu uz skaisto ieleju! Visu nakti Klejotājs vēro! Visu nakti viņš vēro, ka šie atveduši ļaunumu uz viņa ieleju!
- Kādu ļaunumu? Toraks izmisis jautāja. Mēs tā negribējām!
Sakustējās ērgļpapardes, un puisim līdzās parādījās Vilks. Zēns piespieda kucēnu pie sāniem un juta, kā dauzās mazā sirds.
Svešinieks to nemanīja. Tas bija sadzirdējis, ka viņam aiz muguras tuvojas Rena.
- Pielavies, ja? viņš šņāca, spēji pagriezies, vicinādams nazi meičai pie deguna.
Rena kāpās atpakaļ, taču tas briesmīgo cilvēku padarīja vēl niknāku.
- Vai šī grib, lai es tos iemetu ūdenī? viņš iekliedzās un, paķēris no zara lokus un bultu makus, turēja tos virs strauta. Vai viņa grib redzēt, kā aizpeld šīs glītās bultas un spīdīgie loki?
No šausmām mēma, Rena purināja galvu.
- Tad žigli metiet zemē nažus un cirvjus, vai arī viss nonāks ūdenī!
Abi saprata, ka nav izvēles, tāpēc nosvieda atlikušos ieročus pie kājām uzbrucējam, kurš tos nekavējoties pabāza zem apmetņa.
- Ko tu no mums gribi? jautāja Toraks, kuram sirds nu pukstēja tikpat strauji kā Vilkam.
- Vācieties! vīrs ierēcās. Es to jau teicu! Arī Nariks teica! Un Narika dusmas ir briesmīgas!
Gan Rena, gan Toraks skatījās apkārt, gribēdami ieraudzīt Nariku, lai kas tas būtu, bet redzēja vienīgi miklus kokus un miglas vālus.
- Mēs ejam projām, Rena sacīja, skatīdamās uz savu loku milzīgajā ķetnā.
- Tikai ne pa ieleju! Pa turieni! vecis norādīja uz strauta gultnes pusi.
- Bet… mēs tur netiksim augšā, Rena centās iebilst. Grava ir pārāk krauja…
- Nu gan vairs nekādu joku! Klejotājs iebrēcās un iesvieda bultu maku strautā.
Meitene iespiedzās un lēca tam pakaļ, taču Toraks paspēja sagrābt viņu aiz rokas.
- Par vēlu, viņš teica. Tas ir pagalam.
Strautiņš izrādījās dziļāks un straujāks, nekā izskatījās. Viņas mīļotais bultu maks bija izgaisis.
Rena pagriezās pret Klejotāju.
- Mēs būtu rīkojušies, kā tu liki! Tev nevajadzēja tā darīt!
- Ak jā, viņš izdarīja gan, Klejotājs sacīja, un viņa lūpas atšiepās bezzobainā, platā smaidā. Tagad zināsiet, ka viņš runā nopietni!
- Nāc, Rena, iesim! Toraks mudināja. Nekaitināsim vinu.
Meitene pārskaitusies pacēla savas mantas.
Ja līdz šim ceļš šķita grūts, tad tagad bija vēl sliktāk. Klejotājs platiem soļiem gāja abiem aiz muguras un piespieda viņus gandrīz vai tupus rāpus skriet pa akmeņaino aļņu taku. Rena ar pārakmeņojušos seju virzījās pa priekšu un sēroja par bultu maku. Vilks drīz vien sāka atpalikt.
Toraks pagriezās, lai draugam palīdzētu, taču Klejotājs ar nazi pāršķēla gaisu par pirksta tiesu no puiša vaiga.
- Uz priekšu!
- Es tikai gribēju palīdzēt…
- Uz priekšu!
Iejaucās Rena:
- Tu esi no Ūdru ģints, vai ne? Es pazīstu tavus tetovējumus.
Klejotājs uz viņu paglūnēja.
Toraks izmantoja izdevību un pacēla pārgurušo vilcēnu.
- Bija no Ūdru ģints, nomurmināja Klejotājs un izstiepa kaklu, kura aprepējušajā ādā bija ietetovētas divas viļņotas, zilganzaļas līnijas.
- Kāpēc tu viņus pameti? jautāja Rena, kura, šķiet, ar milzu piepūli centās aizmirst par bultu maku un sadraudzēties ar mežonīgo vīru, lai tikai tas viņus atstātu dzīvus.
- Viņš nepameta, Klejotājs teica. Ūdri šo padzina.
Noplēsis balodim spārnu, viņš, bagātīgi siekalodamies,
sāka to zīžļāt ar bezzobainajām smaganām.
Toraks sagrīļojās. Rena kļuva zaļgana.
- Klejotājs taisīja žebērkļiem uzgaļus, viņš teica ar pilnu smakojošo muti, un krams aizlidoja un trāpīja viņam galvā.
Vīrs, abus apšļakstīdams ar slienām, izgrūda kaut ko līdzīgu smiekliem.
- Pušums bija dikti slikts, to sašuva, bet tas neko nelīdzēja. Beigās acs paukšķēdama izkrita ārā un to apēda krauklis. Ha! Kraukļiem garšo acis.
Klejotājs savieba seju un ar dūri iesita sev pa pieri.
- Ai, bet tās sāpes, tās sāpes! Visas balsis gaudo, un dvēseles kaujas viņam galvā! Tāpēc Ūdri viņu padzina.