Rena norija siekalas.
- Arī manā ģintī kāds cilvēks zaudēja aci līdzīgā veidā, viņa teica. Mana ģints ar Ūdriem ir draugos. Mēs… mēs negribam neko ļaunu.
- Varbūt, Klejotājs sacīja, no mutes izņemdams kaulu un rūpīgi noglabādams to azotē. Taču jūs visu laiku vadājat to līdzi.
Pēkšņi viņš apstājās un sāka pētīt gravas malas.
- Bet Klejotājs bija aizmirsis. Nariks prasīja riekstus! Kur palikušas visas tās lazdas?
Toraks satvēra Vilku ciešāk.
- Kas tas par ļaunumu, kuru mēs it kā vadājam līdzi? viņš jautāja. Vai tev šķiet…
- Jūs zināt, kas viņam šķiet, Klejotājs atcirta. Lācis, dēmoniskais lācis. Un Klejotājs viņam tika teicis, lai to netaisa!
Toraks apstājās.
- Kam tika teicis? Kroplajam klaidonim? Tam, kurš radīja lāci?
Viegls naža dūriens dibenā puisim atgādināja, ka jāturpina soļot.
- Jā, kroplim, protams! Gudrinieks vienmēr ķer dēmonus, lai tie viņam klausītu. Bet Vilku zēns par dēmoniem neko nezina, vai ne? Šis pat nezina, kas tie tādi ir! Ak, Klejotājs labprāt to izstāstīs!
Rena izskatījās pārsteigta. Toraks vairījās no viņas skatiena.
- Klejotājs par tiem zina visu, pusjukušais vīrs turpināja, joprojām pētīdams kraujas, vai neieraudzīs kādu lazdu. Ak jā. Viņš pats bija gudrs, pirms viņam iedzēla krams. Viņš zināja ja tu nomirsti un pazaudē paša dvēseli, tad kļūsti par spoku un aizmirsti, kas esi. Klejotājam vienmēr bijis žēl spoku. Bet, ja tu pazaudē ģints dvēseli, tad no tevis paliek pāri dēmons.
Viņš paliecās uz priekšu un apdvesa Toraku ar smirdīgu elpu.
- Padomā par to, Vilku zēn! Bez ģints dvēseles tu būsi dēmons. Tev paliek Nanuakas rupjais spēks, bet nav ģints piederības izjūtas, kas to savaldītu; paliek vienīgi niknums, ka tev kaut kas nolaupīts. Tāpēc dēmoni ienīst visas dzīvās būtnes.
Toraks zināja, ka Klejotājs saka taisnību. Viņš šo naidu bija skatījis pats savām acīm. Tas bija nogalinājis vina tēvu.
- Kas ir tas kroplis? zēns aizsmakušā balsī jautāja. Tas, kurš dēmonu ieslodzīja lācī. Kā viņu sauc?
- Ak, Klejotājs teica, pamādams Torakam, ka laiks sākt kustēties, viņš bija tik gudrs, tik viltīgs. Sākumā šim pietika ar sīkiem mošķiem ložņām un lēkšotājiem. Bet tie nebija gana stipri, gribējās ko vairāk. Tad viņš pasauca kampējus un medītājus. Vēl par maz.
Vīrs plati pasmaidīja, apveltīdams puisi ar vēl vienu smirdīgas elpas vilni.
- Visbeidzot, Klejotājs čukstēja, viņš izsauca pirmelementu.
Rena noelsās.
Toraks apmulsa.
- Kas tas tāds?
Klejotājs iesmējās.
- Bet šī zina! Kraukļu meiča zina!
Zēns ieskatījās Rēnai acīs. Tās bija satumsušas.
- Jo stiprākas dvēseles, jo stiprāks dēmons, meitene aplaizīja lūpas. Pirmelements atbrīvojas, ja aiziet bojā kaut kas varens, piemēram, ledus upe vai ūdenskritums, un izklīst tā dvēseles. Pirmelements ir visstiprākais dēmons.
Vilks izlocījās Torakam no rokām un pazuda papardēs. «Pirmelements,» puisis apstulbis nodomāja.
No šīm runām par dēmoniem Klejotājs no jauna galīgi sadrūma.
- Ak, kā tie ienīst dzīvos! viņš gāzelēdamies vaimanāja. Pārāk spilgtas, pārāk košas ir visas šīs spožās, starojošās dvēseles! Sāp! Sāp! Tā ir jūsu vaina, Vilku zēn un Kraukļu meitene! Jūs atvedāt to uz Klejotāja skaisto ieleju!
- Bet mēs no tavas ielejas esam jau gandrīz tikuši ārā, Rena sacīja.
- Jā, skaties! Toraks piebilda. Esam jau gandrīz uz kores…
Taču Klejotāju nomierināt nebija iespējams.
- Kāpēc jūs tā darījāt? viņš kliedza. Kāpēc? Klejotājs jums neko ļaunu nav nodarījis!
Draudīgi vicinādams virs galvas abus lokus, viņš satvēra tos ar abām rokām, it kā gatavotos lauzt uz pusēm.
Rēnai tas bija par daudz.
- Neiedrošinies! viņa iebļāvās. Nemēģini darīt pāri manam lokam!
- Atpakaļ! ieaurojās Klejotājs. Vai arī es tos salauzīšu kā skalus!
- Noliec! Rena iespiedzās un lēca viņam virsū, veltīgi cenzdamās aizsniegt loku.
Torakam vajadzēja rīkoties ātri. Viņš žigli atvēra pārtikas kuli un iebāza tajā roku.
- Rieksti! puisis iesaucās un atvēra dūri. Lazdu rieksti Narikam!
Šie vārdi tūlīt pat iedarbojās.
- Rieksti, Klejotājs nomurmināja.
Nometis uz akmeņiem abus lokus, viņš pagrāba no Toraka riekstus un notupās. Pēc tam viņš no azotes izvilka akmeni un sāka tos dauzīt.
- Hm, skaisti un garšīgi, Nariks būs priecīgs.
Rena klusītēm pievāca lokus un noslaucīja no tiem mitrumu. Meitene sniedza Torakam viņa loku, taču zēns to neņēma. Viņš lūkojās uz akmeni, kuru Klejotājs izmantoja par riekstu dauzāmo.
- Kas ir Nariks? Toraks jautāja, lai liktu vecūksnim runāt un varētu pievirzīties tuvāk. Tavs draugs? Kur viņš ir?
- Klejotājs viņu redz gluži labi, tas burkšķēja. Bet Vilku zēns ne? Kaut kas noticis ar acīm?
Iebāzis roku azotē, viņš izvilka noplukušu, brūnu peli. Tā bija satvērusi priekšķepās pusi rieksta un, saīgusi par traucējumu, raudzījās augšup.
Toraks blisināja acis. Pele nošķaudījās un turpināja maltīti.
Klejotājs ar netīru pirkstu maigi glāstīja peles mazo, sakumpušo muguriņu.
- Ak, tas ir Klejotāja mīļumiņš.
Akmens gulēja, nomests zemē. Tas bija apmēram Toraka plaukstas lielumā: ass, izliekts nags, pagatavots no spīdīgas, melnas klints atlūzas.
Ja ir sastopams akmens nags, varbūt varētu atrasties arī akmens zobs? Puisis uzmeta skatienu Rēnai. Arī viņa to bija pamanījusi. Un no meitenes sejas izteiksmes bija noprotams, ka viņa domā par to pašu. «Visvecākais ir akmens zobs.» Nanuakas otrā dala.
- Šis akmens, Toraks piesardzīgi iesāka savu sakāmo. Vai Klejotājs man nepateiktu, kur viņš to ņēmis?
Vīrs, no peles glaudīšanas apreibis, pacēla galvu. Viņa seja noraustījās.
- Akmens mutē, viņš teica. Senos laikos, sliktos laikos. Ūdri Klejotāju ir patriekuši, bet viņš vēl nav atradis savu jauko ieleju. Viņš slēpjas.
Toraks un Rena no jauna saskatījās. Vai viņi neizraisīs vēl vienu dusmu izvirdumu?
- Tai akmens būtnei, puisis turpināja, vai tai ir akmens zobi mutē?
- Kā tad, Klejotājs noņurdēja. Kā citādi tā varētu ēst?
- Kur mēs tos varētu dabūt? Rena vaicāja.
- Klejotājs jau teical Akmens mutē!
- Un kur ir būtne ar akmens muti?
Pēkšņi Klejotāja seja kļuva lēnprātīga un viņš izskatījās ļoti noguris.
- Slikta vieta, viņš čukstēja. Ļoti slikta. Slepkavīgā zeme rīšus norij. Visur glūnētāji. Tie tevi redz, bet tu viņus ne. Līdz ir par vēlu.
- Pastāsti mums, kā to atrast, Toraks mudināja.
DEVIŅPADSMITĀ NODALA
-Kā gan uz pasaules var būt akmens radījums? Rena dusmīgi prasīja. Zaudējusi savu bultu maku, viņa nemitīgi bija sliktā omā.
- Nezinu, Toraks jau desmito reizi atbildēja.
- Un kas tas varētu būt? Mežakuilis? Lūsis? Mums vajadzēja pajautāt.
- Viņš droši vien nebūtu teicis.
»
Rena iespieda rokas gurnos un purināja galvu.
- Esam izdarījuši visu, kā viņš teica. Esam gājuši veselas divas dienas. Šķērsojām trīs ielejas. Gājām gar upi, kuru viņš pieminēja. Un nekā. Man šķiet, šis vienkārši gribēja tikt no mums vaļā.