Выбрать главу

Tāda pati doma bija uzmākusies arī Torakam, taču viņš negribēja to pieņemt. Migla ne mirkli nebija izklīdusi jau divas dienas. Tas šķita savādi. Šajā vietā viss likās dīvains.

Pēc nelielas pierunāšanas Klejotājs bija viņiem atde­vis arī pārējos ieročus un izstāstījis ceļu. Klausīdami tā norādījumiem, viņi pameta upes krastu «akmeņaina, pe­lēka kalna pakājē» un rāpās pa taku, kas līkumoja uz virsotni. Apkārt valdīja nemīlīga, pat draudīga noskaņa. Miglā vīdēja nīkulīgi bērziņi. Šur un tur vējš bija aizpūtis augsni un skatienam pavērās kailas, spīdīgas klintis. Vienīgās skaņas radīja dzenis, kas, kaldams kā ar āmuru, gaiņāja projām atnācējus.

-    Šis negrib, ka mēs te klīstam, Rena ieminējās. Varbūt esam aizgājuši pa nepareizu ceļu?

-   Ja tā būtu, Vilks liktu par to manīt.

Rena izskatījās domīga.

-    Vai tu joprojām tam tici?

-    Jā, Toraks atbildēja. Ticu. Galu galā, ja viņš mūs nebūtu atvedis uz Klejotāja ieleju, mēs nebūtu ierau­dzījuši akmens nagu un neko nebūtu uzzinājuši par ak­mens zobu.

-   Varbūt. Taču man vēl aizvien šķiet, ka esam nonā­kuši ļoti tālu austrumos. Mēs esam pārāk tuvu Augstajiem kalniem.

-    Kā tu zini, ja desmit soļu attālumā nekas nav re­dzams?

-    Es jūtu. Šis stindzinošais gaiss. Tas nāk no ledus upes.

Toraks apstājās un vērās meitenē.

-    No kādas ledus upes?

-    No tās, kura atrodas kalnu pakājē.

Puisis sakoda zobus. Viņam bija apnicis būt par ne­jēgu.

Abi klusēdami rāpās augstāk, un drīz pat dzenis bija palicis tālu lejā. Torakam briesmīgi nepatika troksnis, kuru viņi sacēla: paša mugursomas čīkstoņa, oļu graboņa, Rēnai kārpoties uz augšu. Viņš juta, ka klintis klausās un līkie koki brīdina, lai viņi tālāk neiet.

Pēkšņi Rena pagriezās un dipināja lejup pie Toraka.

-    Mēs esam pārpratuši, viņa, nobijusies un acis iepletusi, elsa.

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-    Klejotājs nekādu akmens būtni neminēja. Mēs paši to izdomājām. Viņš stāstīja tikai par akmens muti!

Sagrābusi puisi aiz rokas, viņa vilka to kalnup.

Zeme izlīdzinājās, un taka beidzās. Toraks apstājās virpuļojošajos miglas vālos kā zemē iemiets. Kad zēns saprata, kas atrodas priekšā, viņu pārņēma bailes.

Virs viņiem kā pelēks negaisa mākonis slējās klints siena. Tās pakājē, vientuļas īves sargāta, kā neskanīgā kliedzienā pavērta akmens mute, vīdēja tumša ala.

-    Mēs nedrīkstam iet tur iekšā, Rena teica.

-    Mums… man tas jādara, sacīja Toraks. Šī ir akmens mute, par kuru runāja Klejotājs. Šeit viņš at­rada akmens nagu. Varbūt, ka es te atradīšu arī akmens zobu.

Patiesībā ala izrādījās mazāka, nekā viņam sākumā bija licies: tumšs pusaplis, ne augstāks par Toraka plecu. Zēns uzlika roku uz ieejas malas un pieliecās, lai ielūkotos iekšā.

-    Uzmanies! Rena brīdināja.

Alas grīda krauji gāja uz leju. No iekšienes nāca auks­tums: kodīga gaisa plūsma kā kāda aizvēsturiska, sauli neredzējuša dzīvnieka elpa.

«Slikta vieta,» bija teicis Klejotājs. «Ļoti slikta. Slep­kavīga zeme rīšus norij. Visur glūnētāji.»

-    Nekustini roku! sacīja Rena, kura stāvēja blakus Torakam.

Pametis skatienu uz augšu, viņš pārsteigts pamanīja, ka pirksti atrodas par mata tiesu no lielas plaukstas, kas neveikli un dziļi iekalta akmenī. Toraks atrāva roku no klints.

-   Tas ir brīdinājums, Rena čukstēja. Vai redzi tās trīs svēdras virs vidējā pirksta? Tās ir spēka līnijas, lai atbaidītu ļaunumu.

Viņa pieliecās tuvāk.

-   Tā ir veca. Ļoti veca. Mēs nedrīkstam iet iekšā. Tur apakšā kaut kas slēpjas.

-    Kas? Toraks jautāja. Kas gan tur slēpjas?

Rena papurināja galvu.

-   Es nezinu. Varbūt tur ir durvis uz citpasauli. Katrā ziņā tas ir kaut kas slikts, jo kādam nācies iekalt šo plaukstu.

Zēns apdomājās.

-   Šķiet, ka man nav izvēles. Es došos iekšā. Tu paliec šeit.

-    Nē! Ja iesi tu, es tev sekošu.

-   Vilks nevar nākt kopā ar mani, viņš nepārdzīvos šo smaku. Paliec šeit kopā ar viņu. Ja būs vajadzīga palī­dzība, es saukšu.

Abi kādu brīdi strīdējās, taču Toraks kļuva aizvien pārliecinātāks, ka viņam taisnība.

Viņš nolika zem īves loku un bultu maku un blakus ieročiem somu, guļammaisu, dzeramtrauku un arī cirvi, kuru nokabināja no jostas. Tumsā varētu noderēt vie­nīgi nazis. Visbeidzot zēns nošņāpa jēlādas saiti vilcē­nam. Kamēr Toraks viņam centās iegalvot, ka jāpaliek pie Rēnas, Vilks locījās un spirinājās, bet meitene jautājumu atrisināja tādējādi, ka sadabūja no savas pārtikas kules sauju kaltētu brūkleņu. Taču Torakam tā arī neizdevās Vilkam ieskaidrot, ka viņš drīz atgriezīsies. Jo vilku va­lodā nav nākotnes.

Rena puisim aizsardzībai iedeva pīlādža zariņu un vienu no saviem lašādas cimdiem, kas karājās siksniņā.

-  Atceries, viņa teica. Ja tev izdosies atrast akmens zobu, neaizskar to ar kailām rokām. Un labāk atdod man maciņu ar upē atrastajām acīm.

Viņai bija taisnība. Nav zināms, kas varēja atgadīties, ja viņš alā paņemtu līdzi Nanuaku.

Ar dīvainu sajūtu, ka viņš atbrīvojas no nevēlamas nastas, Toraks pasniedza meitenei kraukļādas maciņu, un viņa piesēja to pie jostas. Vilks, ausis grozīdams, vēroja notiekošo. "It kā no maciņa nāktu kāda skaņa," Toraks nodomāja.

-    Tev būs vajadzīga gaisma, Rena sacīja, būdama priecīga, ka var paveikt kaut ko lietderīgu.

Viņa somā sadabūja divas meldru sveces: izlobītas meldru serdes, kas piesūcinātas ar brieža taukiem un pēc tam saulē izžāvētas. Rena ar šķiltavu aizdedzināja kadiķa mizas posu, un viena no svecēm aizdegās ar spožu, tīru un patīkamu gaismu. Toraks jutās varen pateicīgs.

-    Ja tev ievajadzēsies palīdzību, Rena teica, nome­tusies ceļos un apkampusi Vilku, lai tas pārstātu trīcēt, tad kliedz. Mēs skriesim talkā.

Toraks pamāja ar galvu. Viņš pieliecās un devās iekšā akmens mutē.

Toraks taustījas gar alas sienu. Tā šķita gluma kā jēla gaļa.

Ar kājām meklēdams ceļu, viņš virzījās uz priekšu. Sveces gaisma raustījās un kļuva blāva. No tumsas augšup cēlās smirdoņa, kas koda nāsīs.

Pēc dažiem nedrošiem soļiem Toraks atdūrās pret klinti. Alas ieeja bija sarukusi par šauru spraugu; lai tiktu tai cauri, nācās sagriezties sāniski. Aizmiedzis acis, viņš līda iekšā. Sajūta bija tāda, it kā viņš tiktu aprīts. Elpot kļuva grūti. Uzmācās domas par klinšu smagumu virs galvas…

Gaiss kļuva vēsāks. Toraks joprojām atradās šaurā ejā, taču tā kļuva platāka un spēji pagriezās pa labi. Pametis skatienu atpakaļ, puisis pamanīja, ka dienas gaisma ir pagaisusi un kopā ar to arī Rena un Vilks.

Virzoties uz priekšu pa eju, smaka kļuva stiprāka; bija dzirdama tikai paša elpa un plaiksnījošajā gaismā redza­mas vienīgi vizošas, sarkanas klintis.

No kreisās puses pēkšņi uzplūda saltums, un Toraks gandrīz zaudēja pamatu zem kājām. Nograbēja un klu­sumā ieripoja oļi.

Kreisajā pusē siena bija izzudusi. Viņš stāvēja uz augstas dzegas, kura iestiepās tumsā. Kaut kur tālu lejā atbalsojās ūdens lāsošana. Viena nepareiza kustība un viņš būtu pāri malai.

Vēl viens pagrieziens šoreiz pa kreisi -, un klints zem viņa kājām novirzījās uz leju. Toraks iekliegdamies tvērās pēc atbalsta un pēdējā mirklī paspēja noturēties, lai nenokristu.

No viņa kliedziena kaut kas sakustējās.

Zēns sastinga.