Torak? kaut kur tālumā atskanēja Rēnas balss.
Viņš neuzdrošinājās atbildēt. Lai kas tur bija kustējies, patlaban tas likās mierā, taču tas bija draudīgs miers kā klusums pirms vētras. Tas zināja, ka Toraks ir alā. «Tie tevi redz, bet tu viņus ne. Līdz ir par vēlu.»
Zēns sevi piespieda virzīties tālāk. Nepārtraukti lejup. Kā apdullinoši viļņi līdz viņam atplūda smirdoņa. «Elpo caur muti,» sacīja iekšējā balss. Tā viņi ar tēti mēdza rīkoties, kad bija uzgājuši maitu vai sikspārņu apsēstu alu. Toraks mēģināja tā rīkoties, un smaka kļuva ciešamāka, kaut gan joprojām koda acīs un rīklē.
Pamats zem kājām negaidīti izlīdzinājās, un viņš juta, ka apkārt paveras plašums. No kaut kurienes iespīdēja nespodra gaisma, jo Toraks spēja saskatīt plašu, ēnainu kambari. Izgarojumi kļuva gandrīz nepanesami. Viņš atradās žulganajā, dvakojošajā zemes vēderā.
Dzega, pa kuru Toraks gāja, beidzās, un alas grīda aiz tās bija savādi punaina. Kambara vidū kā melns ledus spīdēja liels akmens ar plakanu virsu. Izskatījās, ka tas tur neaizskarts stāvējis tūkstošiem gadu. Pat divdesmit soļu attālumā zēns juta, ka tas izstaro spēku.
Tieši tur Klejotājs bija atradis akmens nagu. Sis akmens bija iemesls, kādēļ tikusi iekalta brīdinošā roka uz alas ieejas sienas. To apsargāja glūnētāji jo tās bija durvis uz citpasauli.
Toraks tālāk nespēja paspert vairs ne soli. Tas bija kā tajās reizēs, kad, pamodies no miega, viņš jutās tik gurdens, ka šķita gluži neiespējami pakustināt kaut pirkstu.
Lai sevi uzmundrinātu, puisis uzlika brīvo roku uz naža spala. Cīpslu apsējs šķita tīkami silts un deva viņam drosmi nokāpt uz kambara grīdas.
To paveicis, Toraks riebumā iekliedzās. Pamats zem viņa zābakiem iegrima: viņu centās iesūkt pretīgi dubļi. «Slepkavīgā zeme rīsus norij…»
Toraka kliedziens atbalsojās no alas sienām, un augstu virs galvas viņš sadzirdēja zaglīgu čabināšanos. No griestiem atdalījās kaut kas melns un metās lejup.
Nebija, kur noslēpties, un nebija, kur aizbēgt. Zābaki grima dubļos kā upes dūņās. Mirklis un smirdīga, gluma plēve pārklāja Toraka muti un degunu; asi nagi plosīja viņa matus. No šausmām sprauslodams, puisis centās atvairīt kluso uzbrucēju.
Beidzot tas ar pretīgu plakšķi pacēlās gaisā. Taču Toraks zināja, ka tas atgriezīsies. Droši vien radījums bija ieradies noskaidrot, kas ir atnācējs. To uzzinājis, tas pazuda.
Kas tas bija? Sikspārnis? Dēmons? Cik daudz tādu šeit vēl ir?
Puisis brida tālāk. Pusceļā uz akmeni viņš paklupa un nokrita. Dvinga bija nepanesama. Viņš vārtījās lipīgajā melnumā un nespēja ne redzēt, ne domāt. Pat meldru sveces gaisma satumsa viņa rokā mirgoja tumša liesma…
Toraks piesvempās kājās un elsoja kā nirējs, kas cenšas ievilkt gaisu. Prāts noskaidrojās. Nespodrā liesma atkal kļuva dzeltena.
Toraks sasniedza akmeni. Uz tā mūžvecās, gludās virsmas spirālē bija izvietoti seši akmens nagi, bet septītā vieta bija tukša: vienu tika pievācis Klejotājs. Vidū gulēja melns akmens zobs.
«Vissenākais ir akmens zobs.» Otrā Nanuakas daļa.
Torakam pa muguru plūda sviedri. Viņš prātoja, kādi spēki atbrīvosies, ja viņš pieskarsies zobam.
Zēns izstiepa roku, taču tad to atrāva, jo atcerējās Rēnas brīdinājumu: «Neaiztiec Nanuaku ar kailām rokām.»
Kur tad cimds? Droši vien viņš to bija nometis zemē.
Vienā rokā turēdams sveci, viņš ar otru taustījās ap smirdīgajiem ciņiem. Atkal sāka uzmākties reibums. Sveces liesma no jauna satumsa…
Par laimi, Toraks atcerējās, ka cimds ir piesiets viņam pie jostas. Uzvilcis to rokā, viņš pasniedzās pēc zoba.
Sveces liesma uzplaiksnīja alas sienai aiz akmens un izgaismoja tūkstošiem spīdošu acu.
Izstiepis roku virs zoba, Toraks lēnām kustināja sveci uz priekšu un atpakaļ. Tās gaismā spīguļoja valganas acis. Sienas ņudzēja no glūnētājiem. Kur vien pieskārās gaisma, tie čumēja un mudžēja kā mušu kāpuri maitā. Ja viņš paņemtu zobu, tie mestos virsū.
Pēkšņi viss notika vienlaikus.
Kaut kur tālu augšā atskanēja Vilka spalgais, brīdinošais rējiens.
Rena spiedza:
- Torak! Tas tuvojas!
Glūnētāji visapkārt pacēlās gaisā.
Svece nodzisa.
Kaut kas iebelza Torakam pa muguru, un viņš gāzās uz priekšu pret akmeni.
Rena iekliedzās vēlreiz:
- Torak! Lācis\
DIVDESMITĀ NODALA
i
Paķērusi Toraka bultu maku, Rena skrēja uz takas galu, taču aizķērās aiz saknes un izkaisīja bultas dubļos. Rīkli aizžņaudza izmisums. Ko darīt? Ko darīt?
Vēl pirms brīža viņa soļoja šurpu turpu, bet zaļžubīšu bars īvē ķīvējās par sulīgajām ogām, un Vilks raustīja saiti, pa pusei rūkdams, pa pusei ņurdēdams; Toraks šīs skaņas būtu sapratis, taču viņai tās šķita vienīgi satraucošas.
Tad žubīšu pulks čivinādams aizspurdza, un Rena palūkojās uz kalna pakāji. Plaisā starp miglas vāliem viņa visu varēja labi saskatīt: upi, kas brāzās garām egļu pudurim, un lielu, tumšu laukakmeni tam blakus. Tad akmens bluķis sakustējās.
Bailēs sastingusi, viņa redzēja, ka virs eglītēm pakaļkājās pieslienas lācis. Tas šūpoja milzīgo galvu, it kā ostītu gaisu. Zvērs saoda Renu un nometās uz visām četrām.
Meitene pieskrēja pie alas ieejas un iekliedzās, lai brīdinātu Toraku, taču atbildes vietā izdzirdēja vienīgi atbalsi.
Tagad, kad migla no jauna bija sakļāvusies, viņa, taustīdamās pēc bultām, iztēlojās, kā lācis tuvojas augšup pa kalna nogāzi. Rena zināja, cik ātri spēj pārvietoties lāči pēc dažiem mirkļiem tas būs jau klāt.
Klints siena bija par stāvu, lai tajā uzrāptos; turklāt viņa nedrīkstēja pamest Vilku. Atlika ala, taču visa viņas būtība atteicās līst tur iekšā. Viņi visi tur tiktu noķerti kā zaķi cilpā un nekad vairs neizkļūtu ārā.
Rēnas baiļu uzplūdus pārtrauca Vilka izmisīgā raustīšanās saitē. Tas aicināja meiteni uz alas pusi, un Rena acumirklī saprata, ka viņam taisnība. Toraks bija tur iekšā. Viņiem vajadzēja cīnīties kopā.
Rena metās iekšā alā, aiz sevis vilkdama somas un guļammaisus. Tumsa padarīja viņu neredzīgu. Meiča ieskrēja ar galvu klintī un apdauzīja pieri.
Pēc saspringtiem meklējumiem viņa saprata, ka tālākais ceļš ved caur šauru plaisu. Vilks tai bija jau ticis cauri un raustīja saiti, aicinādams sekot. Rena pagriezās sāniski un žigli izspraucās caur spraugu, tad nometās ceļos un pasniedzās pēc mantības.
Ievilkusi alā somas, lokus un bultu maku, viņa juta uzplaiksnījām cerību stariņu. Varbūt plaisa lācim būs par šauru? Varbūt viņi spēs izturēt…
Dzeramtrauks tika izrauts Rēnai no rokas ar tādu spēku, ka viņa atsitās pret klintīm, un cauri plecam izskrēja sāpes. Apdullusi viņa rāpās tālāk alā, vilkdama līdzi Vilku.
«Lācis taču tik ātri nevarēja atnākt,» viņa truli nodomāja.
Alas sienas satricināja dobjš rēciens. Rēnai uzmetās zosāda.
«Tas netiks cauri spraugai,» viņa centās sev iestāstīt. «Esi mierīga. Ļoti, ļoti mierīga.»
No alas dzīlēm atskanēja sauciens:
Rena!
Vai Toraks nāca palīgā vai arī pats sauca pēc palīdzības? To Rena nezināja. Viņa nespēja arī atbildēt. Viņa varēja vienīgi kopā ar Vilku sarauties iedobē, apzinoties, ka atrodas tikai divu soļu attālumā no spraugas, un nekustēties. Kāds spēks Renu turēja savā varā. Viņa nespēja atraut skatienu no šaurās gaismas strēles.
Gaisma satumsa.
Apzinādamās, ka tas ir vissliktākais, ko var iesākt, meitene paliecās uz priekšu un palūkojās pa spraugu. Viņai ausīs dunēja asinis. Kā murgā viņa redzēja neesošā vējā noplandāmies melnu kažoku; pazibēja gari, nežēlīgi nagi, uz kuriem spīdēja melnas asinis.