Alu satricināja rēcieni. Meitene ievaidējās un ar plaukstām aizspieda ausis, bet rēkoņa triecās pret viņas galvu tā, ka Rēnai šķita tā pārplīsīs…
Klusums: vēl biedējošāks nekā rēcieni. Noņēmusi plaukstas no ausīm, Rena spēja sadzirdēt, kā sačukstas putekļi. Vilks elsoja. Un nekā vairāk.
Izbijusies no tā, ko pati dara, Rena lēnām, vilkdama līdzi nepakļāvīgo vilcēnu, līda uz spraugas pusi.
Viņa no jauna ieraudzīja gaismu. Pelēko klints sienu, īvi un zem tās nobirušās ogas. No lāča ne miņas.
Satriecošs rēciens; tik tuvu, ka viņa spēja sadzirdēt nočāpstam siekalainos žokļus un saost asins smaku. Diena satumsa, un kādas acis Renu turēja savā varā. Tās bija melnākas par bazaltu, un tajās mutuļoja uguns, kas vilka meiteni tuvāk: tās viņu gribēja.
Rena liecās uz priekšu.
Vilks, izgaisinādams burvestību, rāva viņu atpakaļ, un meitene palēca nost, bet nāvējošie nagi uzara zemi vietā, kur viņa pirms mirkļa bija tupējusi.
Lācis ierēcās no jauna. Rena dobumā sarāvās. Viņa izdzirdēja jaunas skaņas: klaudzēja akmeņi un nopūtās mirstošais koks. Lācis trakās dusmās plosījās pie ieejas alā tas bija izkārpījis īvi un aizsviedis to sānis.
Rena kunkstēdama ierāvās iedobē.
Viņa ar plecu sajuta, ka klints sakustas. Iekliegdamās viņa atsprāga atpakaļ.
Ārpusē bija dzirdama akmeņu grabēšana: tur lācis asinskāros nolūkos uz visām pusēm svaidīja zemi. Rena saprata, kas notiek. Sī plaisas mala bija nevis daļa no klints, kā viņai bija šķitis, bet drīzāk atsevišķs akmens, kas stāvēja uz alas zemes grīdas. Lācis kārpījās pie tā pamatnes: drīz vien viņi tiktu izrakti kā skudras no pūžņa.
Rena bija noplūdusi sviedriem. Viņa paraudzījās uz Vilku.
Meitene pārsteigta ieraudzīja, ka tas vairs neizskatās pēc kucēna. Vilks bija noliecis galvu un vērīgi sekoja notiekošajam. Melnās lūpas tas bija atiezis rūcienā, un starp tām vīdēja biedējoši, balti ilkņi.
Rēnai radās drosme.
Mēs nebūsim skudras, viņa nočukstēja. Pašas balss skaņa piešķīra viņai pārliecību.
Meitene atraisīja Vilku no saites, lai dotu tam vaļu: varbūt vismaz viņš spēs izbēgt, ja nepaveiksies pašai un
Torakam. Viņa sataustīja loku. Vēsā, gludā īves koka pieskāriens deva viņai spēku. Rena piecēlās.
«Sakopo domas uz mērķi,» viņa sev teica, atcerēdamās daudzās mācībstundas pie Finkedīna. «Tas ir vissvarīgākais. Tev mērķis jāvēro tik cieši, lai tu ar skatienu varētu tajā izdedzināt caurumu… Un roku, ar kuru atvelc stiegru, turi brīvi nesasprindzinies. Spēks nāk no pleciem, nevis no rokas…»
Bultas, viņa noteica. Pirms tas mani dabūs ciet, viņš dažas no tām saņems ribās.
Rena izkāpa no iedobes un nostājās šaušanas gatavībā.
Toraks cīnījās pret glūnētājiem, kuri mudžēja viņam virs galvas.
Nagi plosīja seju un matus. Smakojoši spārni neļāva elpot. Viņam ar grūtībām izdevās uzvilkt Rēnas cimdu un pasniegties pēc akmens zoba. Tas izrādījās smagāks, nekā viņš bija domājis. Toraks novilka cimdu un kopā ar zobu aizbāza to aiz kamzoļa apkakles.
Rena! viņš iekliedzās, ticis tālāk no akmens. Saucienu noslāpēja ādaino spārnu švīksti.
Puisis mēģināja izkļūt no smirdīgajiem dubļiem, taču, tā kā meldru svece bija nodzisusi, viņš neredzēja tālāk par izstieptu roku.
Kaut kur tālu augšā tikko dzirdami skanēja Vilka neprātīgie kaucieni: «Kur tu esi? Briesmas! Briesmas!»
Toraks brida skaņas virzienā, bet glūnētāji, kas ņudzēja visapkārt, centās viņu nogrūst mēslos.
Galvā drūzmējās briesmīgas ainas. Vilks un Rena guļ beigti gluži kā tētis. Kāpēc viņš bija tiem licis palikt ārpusē «drošībā», kur taču nepārtraukti draudēja vislielākās briesmas?
Niknodamies uz sevi, zēns no maksts izvilka nazi un cirta ar to glūnētājiem. Lai izvairītos no asmens, tie pacēlās gabaliņu augstāk.
- Ak tad baidāties gan! Toraks kliedza. Redz, kur būs vēl!
Viņš cirta vēlreiz, bet tie kā melns mākonis lidinājās virs galvas, kur nazis tos nespēja aizsniegt. Naža spals Toraka plaukstā kļuva karsts. Viņš ņurdēdams kārpījās tālāk pa smirdīgajiem dubļiem.
Zēns nobrāza lielu pret asu klintsradzi. Viņš bija sasniedzis dzegu.
- Nāku! viņš uzsauca, izrāpās no dubļiem un sāka virzīties augšup.
Alu satricināja tāds rēciens, ka Toraks nokrita uz ceļiem. Glūnētāju spiets pazuda.
Klusums, kas iestājās, kad noklusa pēdējā atbalss, bija vēl ļaunāks. Puisis saprata, ka zem ceļiem ir cieta klints; akmens zobs pulsēja aiz kamzoļa. Viņš pieslējās kājās un mēģināja skriet pa dzegu. Tā bija stāva ļoti stāva. Kāpēc augšā bija iestājies tāds klusums? Kas tur bija atgadījies?
Viņš rāpās arvien augstāk, līdz sāka sāpēt ceļgali un elpa izkaltēja rīkli. Toraks pieveica pēdējo pagriezienu, un viņu apžilbināja dienas gaisma.
Alas ieeja atradās piecu soļu attālumā, un tā bija platāka nekā iepriekš. Sprauga, kurai viņš tika spraucies cauri, kad taustījās lejup, bija paplašinājusies, un tās priekšā atradās Rena mazs, stalts un neticami drosmīgs stāvs, kas ar pēdējo bultu mērķēja uz nezvēru, kura galva slējās tam pāri.
Uz mirkli Toraks atgriezās naktī, kad lācis uzbruka tēvam; zēns bija piekalts pie šīm dēmona apsēstajām, ļaunprātīgajām acīm.
- Nē! Toraks iekliedzās.
Rena netrāpīja. Lācis atvairīja bultu ar ķepas vēzienu. Taču, kad dzīvnieks grasījās meitenei mesties virsū, lai to saplosītu, no tumsas izlēca Vilks viņš brāzās virsū nevis lācim, bet gan Rēnai. Vienā kampienā Vilks ar spēcīgajiem žokļiem norāva viņai no jostas kraukļādas maciņu un, nogāzdams meiteni augšpēdus tālāk no lāča, metās laukā no alas. Zvērs zvēla ar ķepu, un plaukstas attālumā no vietas, kur tikko bija atradies vilcēns, zemē palika robs.
- Vilk! Toraks iesaucās un drāzās uz priekšu.
Bet Vilks ar maciņu zobos jau bija pazudis miglā. Lācis apbrīnojami veikli apsviedās apkārt un viņam sekoja.
- Vilki zēns iesaucās vēlreiz.
Taču migla tos bija aprijusi, atstādama vietā kailu klints sienu, un Torakam šķita, ka tā par viņu smejas. Lācis bija projām. Tāpat kā Vilks.
DIVDESMIT PIRMĀ NODALA
i
Toraka vientulīgais kauciens atbalsojās no klints. «Kur tu esi?»
«Kur tu esi?» atjautāja kalni.
Krūtis žņaudza vecās sāpes. Vispirms tētis, tagad Vilks. Vilk, lūdzu, nē…
Rena, mirkšķinādama skropstas, stāvēja pie alas ieejas.
- Kāpēc tu viņu atsaitēji? Toraks uzbļāva.
Meitene minstinājās.
- Man vajadzēja… Vajadzēja viņu palaist brīvībā.
Toraks iekliedzās un sāka rakņāties postažā.
- Ko tu tur dari? Rena gribēja zināt.
- Cenšos atrast savu somu. Iešu meklēt Vilku.
- Bet drīz taču satumsīs!
- Tad mēs te tā sēdēsim un gaidīsim?
- Nē! Mēs savāksim mantību, uzcelsim nojumi un iekursim ugunskuru. Un tad mēs gaidīsim. Mēs gaidīsim, lai Vilks mūs atrod.
Puisis atturējās iebilst. Tikai tagad viņš pamanīja, ka Rena trīc. Uz vaiga viņai bija asiņains skrāpējums, bet zem acs sāka parādīties zilums baloža olas lielumā.
Viņš nokaunējās. Rena bija stājusies pretim lācim. Viņai pat pietika drosmes uz to šaut. Viņš pats droši vien nebūtu šāvis.