- Tev jāpriecājas, ka vari kaut ko darīt lietas labā, Toraks nomurmināja.
- Bet ja nu es kaut ko salaižu grīstē?
Zēns neatbildēja. Viņš juta, ka sarkanā acs viņu izsmej. Pat ja Vilks atrastu atpakaļceļu, viņš sev līdzi atvestu lāci, kas sekoja upes acīm. Un vienīgā iespēja, kā Vilkam atbrīvoties no lāča, bija pamest upes acis, bez kurām iznīcināt lāci nav iespējams.
Jābūt taču kādam atrisinājumam, bet Toraks to nespēja atrast.
Vilks ātri pagura. Tur neko nevarēja darīt. Dēmons bija pārāk tālu atpalicis, lai spētu sajust kraukļādu, bet joprojām sekoja Vilka smaržai un, šķiet,
negrasījās likties mierā. Kad Vilks visbeidzot apstāsies, lai atpūtinātu kājas, tas viņu panāks.
Svešais bars jau sen bija apklusis un devies medībās tālu prom Kalnos. Vilks ilgojās pēc viņu balsīm. Viņš jutās pavisam vientuļš.
Vējš iegriezās no citas puses, un viņš saoda jaunu smaržu. Ziemeļbrieži. Vilks nekad nebija medījis ziemeļbriežus, taču šo smaržu viņš pazina labi, jo māte mēdza viņam nest žuburus, kas auga ziemeļbriežiem už galvas, pie tiem karājās maigas, garšīgas ādas lēveri. Tagad, kad Vilks saoda baru, kas ganījās nākamajā ielejā, medību prieks locekļiem piešķīra jaunu spēku un pamodās cerība. Ja vien viņš spētu tos sasniegt…
Kamēr Vilks rausās augšup pa nogāzi, bija dzirdams, kā tuvojas neskaitāmu kāju dipoņa. Pēkšņi viņa priekšā parādījās brieži, kas ar augstu paceltām galvām, uz kurām auga žuburi, un uz ārpusi izvērstiem nagiem plūda starp dižskābaržiem kā nevaldāma upe.
Vilks pagriezās uz vienas ķepas, ielēca starp dzīvniekiem, kuri slējās viņam virs galvas, un peldējās to muskusa smaržā. Kāds bullis uzbruka, taču Vilks no tā žuburiem izlocījās. Govs nosprauslājās, brīdinādama turēties tālāk no teļa, un Vilks palīda tai zem vēdera, lai izvairītos no nagoto kāju spērieniem. Bet drīz vien bars saprata, ka netiek medīts, un nomierinājās. Vilks lēkšoja augšup pa ielejas malu: viņa smaržu bija nomācis muskusa aromāts.
Viņš kopā ar ziemeļbriežiem atstāja dižskābaržus aiz muguras un skrēja cauri egļu mežam. Klintis kļuva lielākas, un koki mazāki; visbeidzot koki pazuda pavisam, un viņi nonāca akmeņainā līdzenumā, kādu Vilks nekad agrāk nebija redzējis.
No smaržām, kuras atnesa vējš, Vilks noprata, ka līdzenums ir daudzu skrējienu plats un beidzas pie lielābaltā-aukstuma. Kas tas ir? To viņš nezināja. Bet kaut kur aiz tā atrodas tas, kas viņu bija aicinājis laukā no pirmā midzeņa; tas aicināja joprojām…
Kaut kur tālumā plosījās dēmons. Tas vairs nespēja Vilku saost! Vilks no priekiem pameta kraukļādu augstu gaisā un noķēra to zobos.
Pēc brīža viņu sasniedza vēl kāda skaņa. Ļoti vāja, bet ne ar ko nesajaucama: augsts, vienmuļš sauciens, kas nāca no putna kaula, kad Slaikais Bezastainis pielika to pie sava purna.
Tad atskanēja cita, vēl mīļāka skaņa: Slaikais Bezastainis gaudoja pats un sauca Vilku! Visbrīnišķīgākā skaņa Mežā!
Ziemeļbrieži turpināja auļot, taču Vilks zināja, ka viņam jāatgriežas un jāskrien atpakaļ uz Mežu. Vēl nebija īstais laiks doties uz lielo-balto-aukstumu; vajadzēja atgriezties un aizvest uz turieni arī Slaiko Bezastaini.
DIVDESMIT OTRĀ NODALA
3
REna bija saritinājusies guļammaisā un prātoja, ka jāceļas augšā, kad, likdams viņai no pārsteiguma salēkties, būdas ieejā parādījās Toraks.
- Laiks sākt kustēties, viņš teica un, noliecies pie ugunskura, pasniedza viņai kaltētas brieža gaļas sloksni.
Pēc zilajiem lokiem zem puiša acīm bija noprotams, ka viņš nav gulējis vairāk par Renu.
Viņa apsēdās un bez ēstgribas nokoda gabalu gaļas. Skrāpējums uz vaiga dega, un zilums zem acs sāpēja. Bet vēl sliktāk bija tas, ka sāka pielavīties bailes. Ne jau tikai tāpēc, ka tuvumā atradās ala un apkārt ložņāja lācis. Bija vēl kas cits: kaut kas tāds, par ko negribējās pat domāt.
- Es atradu pēdas, Toraks sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.
Rena pārtrauca košļāt kumosu.
- Uz kurieni tie devušies?
- Uz rietumiem gar kalna pretējo pusi un tad lejup uz dižskābaržu mežu.
Toraks paliecās uz priekšu un sabikstīja ugunskuru; bažas viņa šauro seju bija padarījušas skarbu.
- Lācis viņam jau mina uz papēžiem.
Rena iztēlojās, kā Vilks bēg caur Mežu un nezvērs viņam aizvien vairāk tuvojas.
- Torak, viņa teica, tu taču saproti, ka, sekodami Vilkam, mēs tuvosimies arī lācim.
- Jā.
- Ja mēs ar to saķersimies…
- Es zinu, puisis viņu pārtrauca. Taču es no gaidīšanas esmu jau gluži slims. Mēs esam šeit nosēdējuši visu nakti un nekā. Mums jāiet un viņš jāatrod. Vismaz man tas jādara. Tu vari palikt šeit…
- Nē! Skaidrs, ka es iešu kopā ar tevi! Es tikai tāpat vien ieminējos.
Rena paskatījās uz lašādas cimdu, kas karājās pie būdas griestiem.
- Vai tev šķiet, ka no tā būs kāda jēga? Toraks jautāja, sekodams viņas skatienam.
- Nezinu.
Kad iepriekšējā dienā Rena zēnam izskaidroja burvestības, tās šķita visai iespaidīgas.
- Ja kāds savārgst, viņa, juzdamās varen nozīmīga, stāstīja, tas parasti ir atgadījies tādēļ, ka apēsts kaut kas slikts. Taču dažreiz slimība izceļas no tā, ka dēmoni aizvilina projām cilvēka dvēseles. Noklīdušās dvēseles jāglābj. Daudz reižu esmu redzējusi, kā to dara Seiuna. Lai savāktu vienkopus nelaimīgās dvēseles, viņa pie pirkstiem piesien nelielus makšķerāķus; pēc tam burve iedzer īpašu līdzekli, kas palīdz atbrīvoties viņas dvēselēm, lai tās spētu atstāt ķermeni un atrast…
- Kāds tam sakars ar Nanuaku?
- To es tev gribēju pastāstīt, Rena, pārmetoši paraudzījusies Torakā, sacīja. Lai tās atrastu, Seiunai savas dvēseles jāpaslēpj no dēmoniem.
- Ahā. Tātad, ja tu rīkosies kā viņa, tad spēsi padarīt Nanuaku lācim neredzamu?
- Man šķiet jā. Lai paslēptos, viņa ieziež seju ar vērmelēm un okeru, pēc tam uzliek pīlādža mizu masku, kuru piesien pie sejas ar visu ģints locekļu matiem. Es gatavojos rīkoties tāpat. Nu, tādā garā.
Pēc tam Rena no salocītām pīlādža mizām uztaisīja vācelīti, kuru iezieda ar vērmelēm un okeru. Viņa ielika tajā akmens zobu un aptina kārbiņu ar savām un Toraka matu šķipsnām.
Kaut ko darīt, nevis tikai baiļoties par Vilku, bija nomierinoši, un Rena jutās gandarīta par savu rīcību. Taču patlaban, saltajā rītausmā, no jauna sāka rasties šaubas. Ko tad viņa galu galā sajēdz no burvestībām?
- Nāc! Toraks uzsauca, pielēkdams kājās. Pēdas būs labi redzamas. Gaisma ir jauka un maiga.
Rena izbāza degunu no būdas.
- Kas ir ar lāci? Varbūt tas pazaudējis Vilka pēdas un nāk atpakaļ pie mums?
- Nedomāju gan, zēns sacīja. Droši vien tas joprojām seko Vilkam.
Nezin kāpēc Rēnas oma no tā neuzlabojās.
- Kas par vainu? Toraks jautāja.
Meitene nopūtās. Patiesībā viņa gribēja teikt: «Es ļoti, ļoti ilgojos pēc savas ģints; es baidos, ka Finkedīns man nekad nepiedos to, ka palīdzēju tev aizbēgt; man šķiet, ka mēs esam traki, jo tīšuprāt lienam lācim rīklē; man ir briesmīga sajūta, ka mēs nonāksim vietā, kurā es nekādā ziņā negribētu nokļūt; un es bažījos, ka man šeit vispār nevajadzētu atrasties, jo pretēji tev es neesmu Klausītāja un neesmu minēta pravietojumā es esmu tikai Rena. Taču nav nekādas jēgas to visu tev stāstīt, jo tu domā tikai par to, kā atrast Vilku.»