Nekas. Viss kārtībā.
Toraks uzmeta viņai neticīgu skatienu un sāka nobradāt ugunskuru.
Visu rīta cēlienu viņi, pagriezušies uz ziemeļaustrumiem un nepārtraukti virzīdamies pret kalnu, cauri dižskābaržu mežam un pēc tam cauri eglainei, sekoja Vilkam pa pēdām. Rena kā vienmēr bija pārsteigta par Toraka pēddziņa prasmi. Izskatījās, ka, ar neizsīkstošu pacietību pētīdams zemi un bieži vien atrazdams nemanāmas zīmes, kurām pieaudzis mednieks būtu pagājis garām, viņš nonāk transā.
Bija jau pāri pusdienlaikam, un tuvojās krēsla, kad Toraks apstājās.
- Kas nu? Rena apjautājās.
- Kuš! Šķiet, ka es kaut ko dzirdēju. Zēns pielika pie auss plaukstu. Tur! Dzirdi?
Rena papurināja galvu.
Puiša seja atplauka platā smaidā.
- Tas ir Vilks!
- Esi pārliecināts?
- Viņa balsi ne ar ko nav iespējams sajaukt. Nāc, viņš ir tur tālāk! Toraks norādīja uz austrumiem.
Rēnai pamira sirds. «Tikai ne uz austrumiem,» viņa domāja. «Lūdzu, nevajag iet uz austrumiem!»
Kamēr Toraks sekoja skaņām, zeme kļuva akmeņaināka un parādījās līdz cilvēka viduklim sarāvušies bērziņi un vītoli.
- Vai esi pārliecināts, ka viņš tur ir? meitene jautāja. Ja turpināsim iet šajā virzienā, mēs atdursimies pret kalniem. <.
Toraks viņas vārdus nebija dzirdējis; viņš traucās uz priekšu. Zēns pazuda aiz klintsbluķa, un pēc mirkļa Rena izdzirdēja, ka tas sajūsmināts sauc viņas vārdu.
Meitene uzskrēja nogāzē, apmeta loku ap klinti un nonāca ledaina ziemeļa skavās. Rena sarāvās un kāpās atpakaļ. Viņi bija nonākuši pašā Meža malā. Kalnu piekājē.
Priekšā pletās tuksnesīgs klajums, kur virši un pundurvītoli tvērās pie zemes, veltīgi cenzdamies paglābties no vēja, kur starp izmētātiem purva zāles kumšķiem trīsuļoja mazi, kūdras brūni ezeriņi. Tālumā virs pauguriem slējās krauja ar nodevīgiem akmeņu nogruvumiem, bet aiz tās Augstie kalni. Taču starp akmeņaino nogāzi un Kalniem, kuri spīdēja baltā mirdzumā, gulēja tas, no kā Rena baiļojās.
Skaidrs, ka Torakam par to nebija jausmas.
- Rena! viņš sauca, un vējš slāpēja zēna balsi. Skaties!
Novērsusi skatienu no ainavas, meitene ieraudzīja, ka Toraks nometies ceļos maza strautiņa krastā. Viņam līdzās ar aizvērtām acīm un ar kraukļādas maciņu blakus purnam gulēja Vilks.
- Viņš ir dzīvs! zēns priecājās, paslēpis seju slapjajā, pelēkajā kažokā.
Dzīvnieks atvēra vienu aci un vārgi pakustināja asti. Rena caur viršiem klumpačoja pie draugiem.
- Viņš ir novārdzis, Toraks sacīja, nepaceldams galvu, un cauri slapjš. Viņš skrējis pa strautu, lai nojauktu lācim pēdas. Tas gan ir gudri, vai ne?
Rena bailīgi paskatījās apkārt.
- Bet vai viņam tas ir izdevies?
- Ak jā, puisis atbildēja. Paskaties uz čipstēm! Ja tuvumā būtu lācis, tās te nerosītos.
Vēlēdamās, kaut spētu būt tikpat pārliecināta kā Toraks, Rena nometās ceļos un sāka somā meklēt laša plāceni, ar ko pacienāt Vilku. Viņa tika atalgota ar vēl vienu, nedaudz dzīvīgāku astes kustību.
No jauna satikt Vilku bija jauki, taču Rena nezin kāpēc jutās atstumta. Tik daudz domu rosījās viņas galvā; tik daudz kā tāda, par ko Toraks nezināja.
Viņa pacēla kraukļādas maciņu, atraisīja to un paskatījās iekšā. Upes acis joprojām bija vietā, ievīstītas pīlādža lapās.
- Jā, paņem tās, Toraks sacīja un, pacēlis Vilku, noguldīja draugu mīkstā purva zālē. Mums tās tūlīt pat jānoslēpj no lāča.
Rena atvēra pīlādža mizas kārbiņu, kurā bija akmens zobs, un ievietoja tajā arī upes acis; pēc tam viņa no jauna aizsēja kārbiņu ar matiem un ielika to kraukļādas makā, kuru piestiprināja pie jostas.
- Viņš atkopsies, puisis noteica un noliecās pār Vilku, lai sirsnīgi nolaizītu tam degunu. Mēs varam uzcelt būdu aizvējā nogāzes pakājē. Iekursim ugunskuru, ļausim viņam atpūsties.
- Tikai ne šeit, Rena steigšus iebilda. Mums jāiet atpakaļ uz Mežu.
Uz šā vēju nogludinātā paugura viņa jutās neaizsargāta kā kāpurs, kas šūpojas savā pavedienā.
- Labāk paliksim šeit, Toraks teica. Viņš norādīja uz ziemeļiem uz akmeņaino nogāzi un balto vizmu. Šis ir tuvākais ceļš uz Kalnu.
Rēnai vēderā iemetās krampji.
- Ko? Par ko tu runā?
- To man pateica Vilks. Mums jādodas uz turieni.
- Bet… mēs nevaram tur iet.
- Kāpēc ne?
- Tāpēc, ka priekšā ir ledus upe!
Toraks un Vilks pārsteigti paraudzījās meitenē, un viņas skatiens sastapās ar diviem vilka acu pāriem: vienas bija dzintardzeltenas, bet otras gaišpelēkas. Tās viņai lika justies ļoti vientulīgai.
- Bet, Rena, Toraks pacietīgi teica, tas taču ir īsākais ceļš uz Kalnu.
- Man vienalga! meitene centās izdomāt kādu iemeslu, kuru viņš ņemtu vērā. Mums vēl jāatrod Nanuakas trešā daļa, vai atceries? «Visaukstākā ir pēdējā gaisma.» Tur taču mēs to neatradīsim, vai ne? Tur valda aukstums, un tur nekā nav.
«Nekā, izņemot nāvi,» Rena domās piebilda.
- Vakarnakt tu redzēji sarkano aci, zēns teica. Tā ceļas arvien augstāk. Mums atlikušas tikai dažas dienas.
- Vai tu nemaz neklausies? Rena iesaucās. Mēs nevaram šķērsot ledus upi!
- Skaidrs, ka varam, Toraks biedējoši mierīgi atbildēja. Ceļu mēs atradīsim.
- Kā? Mums ir viens dzeramtrauks un par abiem četras bultas! Četras bultasl Un tuvojas ziema, un tev mugurā ir vasaras apģērbs!
Puisis domīgi paraudzījās Renā.
- Ne jau tāpēc tu negribi tur iet.
Viņa pielēca kājās un aizgāja, taču pēc mirkļa atgriezās.
- Tieši uz šādas ledus upes aizgāja bojā mans tēvs, Rena sacīja.
Vējš skumji gaudoja pār pakalniem. Toraks paskatījās lejup uz Vilku, bet pēc tam no jauna pievērsa skatienu ceļabiedrei.
- Bija putenis, viņa teica. Tēvs atradās uz ledus upes aiz Cirvjezera. Viņam uzgāzās virsū puse ledus kalna. Tēti atrada tikai pavasarī. Seiunai nācās veikt īpašus ritus, lai saganītu viņa dvēseles kopā.
- Piedod, Toraks sacīja, es nezināju…
- Es to nestāstu tāpēc, lai tu man atvainotos, Rena viņu pārtrauca. Es tā runāju tādēļ, lai tu beidzot saprastu. Viņš bija spēcīgs, pieredzējis mednieks, kurš pazina kalnus, un tomēr ledus upe viņu nogalināja. Kā tev šķiet kādas cerības varētu lolot mēs?
divdesmit trešā nodala
REna čukstēja: Uzvedies ļoti, ļoti klusi! Jebkurš nejaušs troksnis var to pamodināt.
Toraks staipīja kaklu uz ledus kalniem, kas slējās viņiem virs galvas. Ledu viņš savā dzīvē bija redzējis, taču tādu nekad. Ne šādas ledus klintis, kas bija spicas kā naža smaile, ne saplaisājušās ieplakas, ne lāstekas, kuras bija garākas par kokiem. Izskatījās it kā milzīgs, bangojošs vilnis būtu sasalis no Pasaules Gara pirksta viena vienīga pieskāriena. Taču, kad viņš tika paskatījies uz ledājiem no akmeņainās nokalnes, tie izskatījās vienīgi kā krokas uz platās, nelīdzenās ledus upes virsmas.
Ļāvuši Vilkam vienu dienu atpūsties pie ezeriņiem, viņi sāka lēnām vilkties caur purviem un pēc tam augšup pa akmeņaino nogāzi, kur ierīkoja apmetni ieplakā, kas sniedza vien niecīgu patvērumu no vēja. No lāča nebija ne vēsts. Varbūt burvestības bija izdevušās, taču, kā norādīja Rena, visticamāk, tas atradās rietumos, kur iedvesa bailes ģintīm.