- Ai! zēns ievaidējās. Skaties, ko dari!
Pēc tam viņš ieraudzīja, kas tas ir. Dzīvnieciņš bija apmēram tik liels kā maza dūrīte; tas bija brūns, pūkains un droši vien ledus nogruvumā jokaini saplacināts. Aizvainojums sīkajā ģīmītī Torakam šķita neizsakāmi smieklīgs.
- Kas tas ir? Rena jautāja un iedzēra malku no dzeramtrauka.
Puisis saprata, ka nāk virsū smieklu lēkme.
- Sasalis lemings, viņš teica.
Rena sāka smieties un izsprausloja ūdeni uz ledus.
- Saspiests plakans, Toraks elsa, vārtīdamies pa sniegu. Tev vajadzēja redzēt tā seju! Tā bija tik,., pārsteigta!
- Nē, nevajag! Rena locījās, vēderu saķērusi.
Abi smējās līdz asarām, bet Vilks dīvainā solī lēkāja apkārt, mētādams un ķerdams sasalušo lemingu. Visbeidzot viņš to pasvieda gaisā īpaši augstu un, iznesīgi un vijīgi palēcies, vienā paņēmienā aprija guvumu. Pēc tam viņš izlēma, ka ir sakarsis, un smagi iekrita izkusušā sniega ūdens peļķē atvēsināties.
Rena, slaucīdama acis, piecēlās sēdus.
- Vai viņš kādreiz kaut ko atnes arī tāpat vien, vai arī vienmēr visu met tev uz sejas?
Toraks papurināja galvu.
- Esmu mēģinājis ar viņu par to aprunāties. Viņš neatbild.
Zēns piecēlās. Kļuva auksti. Vējš bija pieņēmies spēkā, un pa ledu plūda smalka sniega straumes. Ziedlapiņām līdzīgie mākoņi bija pilnīgi aizseguši sauli.
- Skaties! Rena iesaucās un norādīja uz austrumiem.
Toraks palūkojās un ieraudzīja virs ledus kalniem ceļamies mutuļojošus mākoņus.
- Ak nē, viņš nomurmināja.
- Ak jā, Rena sacīja. Gaudojošajā vējā viņai nācās runāt ar pilnu krūti. Sniega vētra.
Ledus upe bija pamodusies. Un tā bija nikna.
divdesmit piektā nodala
)
Ledus upes dusmas izpaudās ar biedējošu spēku.
Torakam vēja brāzmās nācās saliekties uz priekšu, lai noturētos kājās, un pieturēt apmetni, lai tas neaizlidotu pa gaisu. Cauri sniega vērpetēm viņš redzēja, ka Rena visiem spēkiem cenšas tikt uz priekšu; Vilks, vējā samiedzis acis, gāja sagriezies sāniski. Ledus upe viņus bija nogrābusi savā tvērienā un nelaida vaļā. Tā gaudoja, līdz Torakam aizkrita ausis, un mazgāja viņa seju ar sniegu; tā sagrieza puteni ar tādu spēku, ka zēns vairs neredzēja ne Renu, ne Vilku, ne pats savus zābakus. Jebkurā mirklī tā viņu varēja ievilināt plaisā.
Toraks trakojošajā baltumā pamanīja melnu stabu. Klints? Ledus bluķis? Vai varbūt viņi visbeidzot bija sasnieguši ledus upes otru krastu?
Rena satvēra puiša roku.
Tālāk mēs vairs nedrīkstam iet! viņa kliedza. Mums jāierokas sniegā un jāgaida, līdz pāriet vētra!
- Vēl ne! Toraks bļāva pretim. Skaties! Mēs jau gandrīz esam tikuši pāri!
Viņš cīnījās uz staba pusi. Tas sabirza druskās un pazuda. Ledus upes viltīgais triks.
Toraks pār plecu uzsauca Rēnai:
- Tev taisnība. Mums sniegā jāizrok ala.
Taču Rena bija pazudusi. <
- Rena! Rena!
Ledus upe vārdus no Toraka lūpām aiznesa vējā un izkliedēja tos vakara krēslā.
Viņš nometās ceļos un sataustīja Vilku. Cimds atrada mīksto kažoku, un Toraks apkampa draugu. Vilks centās saost Rēnas smaržu. Taču šajā jūklī to nespēja pat viņš.
Tomēr Vilks saspicēja ausis un raudzījās tieši uz priekšu. Torakam šķita, ka tas putenī kaut ko pamanījis.
- Rena!
Vilks metās uz priekšu, un Toraks sekoja, taču puisis necik tālu nebija ticis, kad vēja brāzma viņu trieca pret cietu ledus bluķi. Toraks krita un gandrīz uzgāzās virsū Vilkam. Viņš atspiedās pret kaut kādu sniega gūzmu. Tās sānos bija caurums tik liels, ka tajā varēja ierāpties. Ala? Skaidrs, ka Rena to tik ātri nebūtu paspējusi izrakt.
Vilks ar vienu lēcienu bija tajā iekšā. Mirkli svārstījies, Toraks viņam sekoja.
Zēns ierāpās tumsā, un ledus upes plosīšanās pieklusa. Toraks ar sasalušiem cimdiem taustījās gar sienām. Griesti bija tik zemi, ka nācās nomesties četrrāpus; blakus alas ieejai mētājās ledus klucis. Kāds droši vien to bija izmantojis durvju vietā. Bet kas?
- Rena! Toraks sauca.
Atbildes nebija.
Zēns aizbīdīja ledus bluķi priekšā ieejai, un iestājās klusums. Varēja pat dzirdēt, kā Vilks izlaiza ledu starp ķepu spilventiņiem. Uz Toraka pleciem kusa sniegs.
Viņš izstiepa roku, un Vilks brīdinoši ierūcās.
Toraks atrāva roku. Mati uz viņa pakauša sāka celties stāvus. Rēnas šeit nebija, taču bija kāds cits. Kāds gaidīja tumsā.
- Kas tu esi? zēns jautāja.
Šķita, ka tumsa alā sabiezē.
Ar zobiem novilcis cimdus, zēns izvilka nazi.
- Kas tu esi?
Klusums. Toraks sadabūja vienu no Rēnas meldru svecēm. Pirksti bija tik nosaluši, ka viņš nometa zemē posās dozi. Lai to sataustītu, uzšķiltu dzirkstis un pielaistu uguni īves mizas gabaliņiem, bija vajadzīga vesela mūžība, taču beidzot svece aizdegās.
Toraks iekliedzās. Viņš aizmirsa par ledus upi un pat par Renu.
Viņam pie ceļgaliem gulēja cilvēks.
Tas bija miris.
Toraks piespiedās pie ledainās sienas. Ja Vilks nebūtu brīdinājis, viņš līķim būtu pieskāries. Un aizskart mirušos nozīmē iekulties milzīgās nepatikšanās. Kad dvēseles atstāj ķermeni, tās ir negantas, apjukušas un nemaz tik ļoti nevēlas doties nāves ceļojumā. Ja tuvumā gadās kāds no dzīvajiem, bez ķermeņa palikušās dvēseles cenšas iemājot tajā vai vismaz tam sekot.
Toraks to visu atcerējās, skatīdamies uz mirušo.
Tā lūpas izskatījās kā ledū kaltas, un āda bija vaska dzeltena. Sniegpārslas, kas bija nosēdušās mirušajam uz deguna, trīsēja, un izskatījās, ka viņš elpo, bet sasalušās, atvērtās acis lūkojās uz kaut ko netveramu; pēc mirkļa Toraks ievēroja, ka mironis skatās uz priekšmetu, kuru bija sažņaudzis dūrē.
Vilkam, šķiet, no līķa nemaz nebija bail. Viņš gulēja, nolicis purnu uz ķepām, un to cieši vēroja.
Mirušais garos, tumšos matus bija izlaidis brīvi; viena šķipsna uz deniņiem bija nokrāsota ar sarkano okeru. Toraks atcerējās Staltbriežu sievieti Finkedīna sapulcē tai bija tādi paši mati. Vai šis vīrs ir no viņas ģints? No Toraka mātes ģints?
Zēns sajuta žēluma uzplūdus. Kā šo cilvēku sauc? Ko viņš te meklējis un kā aizgājis bojā?
Toraks pamanīja, ka uz pieres tam ir ar sarkano okeru nemākulīgi uzvilkts aplis. Biezais ziemas kamzolis bija vaļā, un uz krūtīm vīdēja vēl viens aplis. Toraks prātoja, ka, novilcis mirušajam smagos zvērādas zābakus, viņš uz tā papēžiem atrastu līdzīgas zīmes. Nāves zīmes. Droši vien vīrs bija jutis tuvojamies nāvi un pats tās sev uzzīmējis, lai dvēseles paliktu kopā. Iespējams, tāpēc viņš bija atstājis vaļā arī durvis lai dvēseles tiktu laukā.
- Tu rīkojies kā vīrs, Toraks skaļi teica. Tu nebaidījies no nāves.
Zēns atcerējās apveidu, kuru tika manījis ledājos. Vai tā bija dvēsele, kas devās pēdējā ceļojumā? Vai viņš jau spēj saskatīt dvēseles? Kas gan to zina…
- Guli mierīgs, Toraks nočukstēja. Lai tavas dvēseles atpūšas un atrod cita citu.
Zēns nolieca galvu mirušā asinsradinieka priekšā. Vilks, saspicējis ausis, raudzījās uz guļošo. Toraks bija pārsteigts. Izskatījās, ka Vilks ieklausās.
Puisis pieliecās tuvāk līķim.
Tas mierīgi skatījās uz priekšmetu, kuru bija sažņaudzis dūrē. Taču, kad arī Toraks to bija apskatījis, viņš gaužām samulsa. Parasts gaismeklis: gludens smilšakmens ovāls pusplaukstas lielumā ar seklu iedobi, kur ieliet eļļu, un gropi savītu ķērpju daktij. Tas sen jau bija izdzisis, un no eļļas bija palicis pāri vien pelēcīgs traips.