Vilks blakus klusi un smalki iesmilkstējās. Kažoks tam bija sabozies, taču nobijies viņš neizskatījās. Šie smilksti laikam bija sveiciens.
Toraks sarauca uzacis. Vilks tamlīdzīgi bija rīkojies arī agrāk. Alā pie Dārdošā ūdenskrituma.
Zēns paskatījās uz mirušo. Viņš spēja iztēloties tā pēdējos brīžus: sarāvies sniegā tas noraugās, kā mazā, spilgtā liesma nodziest plaukstā kā dzīve…
Pēkšņi Toraks saprata. «Visaukstākā ir pēdējā gaisma.» Pēdējā gaisma ir tā, kuru cilvēks redz pirms nāves.
Viņš bija atradis Nanuakas trešo daļu.
Vienā rokā turēdams meldru sveci, Toraks ar otru no jostas noraisīja kraukļādas maciņu un nolika sniegā pīlādžu mizas kārbiņu.
Uf, Vilks brīdinoši nosprauslājās.
Toraks noraisīja matu saišķus un pacēla vāciņu. Uz viņu akli skatījās upes acis, kas gulēja blakus melnajam akmens zobam. Tam līdzās atradās vieta arī gaismeklim. «It kā Rena būtu zinājusi, cik liela jātaisa kastīte,» puisis nodomāja.
Toraks ar nosalušiem pirkstiem uzvilka vienu cimdu un, cenzdamies nepieskarties nelaiķim, pārliecās tam pāri;
viņš paņēma gaismekli. Ielicis to kārbiņā un kraukļādas maciņā, Toraks atcerējās, ka visu šo laiku bija aizturējis elpu.
Beidzamais laiks sameklēt Renu. Viņš žigli pieslokšņoja maku pie jostas. Taču, pagriezies, lai atbīdītu no ieejas ledus gabalu, viņš pēkšņi sastinga.
Viņam bija visas trīs Nanuakas daļas. Šeit šajā patvērumā, kur viņš bija drošībā.
«Ja nokļūsti sniega vētrā,» Rena tika teikusi, «tad izroc alu un pagaidi, līdz tā pāriet.» Ja viņš tagad neņemtu vērā šo padomu, ja mēģinātu stāties pretim ledus upes dusmām un meklēt Renu, viņš droši vien neizdzīvotu. Nanuaka tiktu apglabāta kopā ar viņu. Un apdraudēts būtu viss Mežs.
Taču Rena varēja aiziet bojā.
Toraks pieliecās vēl zemāk. Vilks uz viņu cieši skatījās, un tā dzintardzeltenās acis bija ļoti nopietnas.
Torakam rokā plaiksnīja svece. Viņš nedrīkstēja tik vienkārši pamest Renu. Tā bija viņa draudzene. Bet vai viņas dēļ vajadzētu pakļaut iznīcībai Mežu?
Toraks ilgojās pēc tēva kā nekad agrāk. Viņš nu gan zinātu, ko darīt…
«Taču tēta šeit nav,» zēns sev teica. «Jāizlemj tev. Tev, Torak. Vienam pašam.»
Vilks pielieca galvu un vēroja, ko Toraks darīs.
REna sauca, cik spēka: Torak! Torak! Vilk! Kur jūs esat?
Viņa bija palikusi viena sniega vētrā. Draugi varēja būt trīs soļu attālumā, un viņa tos neredzētu. Tie varētu būt iekrituši plaisā, un viņa nedzirdētu kliedzienus.
Vējš meiteni iemeta kupenā, un viņa iestiga sniegā. Viens cimds noslīdēja no plaukstas, un ledus upe to paņēma sev.
Nē! Rena auroja un dauzīja sniegu ar dūrēm. Nē, nē, nē!
Nometusies četrrāpus, viņa centās paglābties no vēja. Nomierināties. Atrast pamatīgu kupenu. Ierakties sniegā.
Pēc krietna brīža viņa atrada sniega kalnu. Vējš to bija sablīvējis teju vai par cietu ledu. Izvilkusi aiz jostas aizbāzto nazi, Rena sāka rakt alu.
divdesmit sestā nodala
)
«Toraks droši vien dara to pašu,» viņa prātoja. «Gara vārdā kaut nu tā būtu!»
Viņa apbrīnojamā ātrumā izkašņāja pietiekami lielu iedobi, kurā saritināties kopā ar mantu maišeli. No rakšanas kļuva silti, taču kailā roka bija nosalusi nejūtīga. Atmuguriski ieraususies dobumā, Rena priekšā sagrūda ledus gabalus un iemūrēja sevi saltā tumsībā. Viņas elpa drīz vien izkausēja sniegu, kas piesūcināja apģērbu ar mitrumu tā, ka meitene no drēgnuma sāka trīcēt. Kad acis aprada ar tumsu, Rena pamanīja, ka kailās rokas pirksti ir nosaluši balti un kļuvuši stīvi. Viņa centās tos palocīt, taču pirksti nekustējās.
Par apsaldējumiem šis tas bija zināms: pagājušajā ziemā Mežakuiļu ģints vadoņa dēls bija šķīries no trim kājas pirkstiem. Ja viņa visdrīzākajā laikā nesasildīs pirkstus, tie kļūs melni un atmirs; tad tie būs jānocērt vai arī jāaiziet bojā kopā ar tiem. Rena izmisīgi pūta uz pirkstiem dvašu, pēc tam iebāza roku azotē. Roka šķita smaga un auksta it kā tā vairs nepiederētu viņai.
Bailes uzmācās ar jaunu spēku. Vai būs jānomirst vientulībā tāpat kā tēvam? Vai viņa nekad vairs nesastaps Finkedīnu? Kur palikuši Toraks un Vilks? Pat ja Rena izdzīvos, kā viņa tos atradīs?
Novilkusi atlikušo cimdu, meitene sataustīja Toraka doto rubeņa kaula svilpīti, kas karājās viņai uz krūtīm. Viņa tajā iepūta. Klusums. Vai viņa pūš pareizi? Vai Vilks to spēj sadzirdēt? Varbūt ar svilpi prot apieties vienīgi Toraks? Varbūt jābūt Klausītājam?
Rena pūta, kamēr sāka reibt galva un uzmācās nelabums. «Viņi nenāks,» meitene nodomāja, «jo sen jau ir ierakušies. Ja vien vēl ir dzīvi.»
Svilpīte šķita sāļa. Vai tāds ir rubeņa kauls, vai arī viņa raud? «Raudāt nav jēgas,» Rena centās sev iestāstīt. Samiegusi acis, viņa turpināja pūst svilpē.
Meitene pamodās brīnišķīgā siltumā. Sniegs bija silts un maigs kā ziemeļbrieža āda. Rena tajā sarāvās, būdama tik miegaina, ka nespēja pacelt plakstus, pārāk samiegojusies, lai līstu guļammaisā…
Viņu pamodināja balsis. Ciemos bija atnācis Finkedīns ar Seiunu.
«Kaut šie ļautu man gulēt,» meitene nodomāja un laidās miegā.
Brālis kā parasti vīpsnāja.
- Kāpēc viņa izkašņājusi tik mazu alu? Kādēļ viņa nekad neko nevar paveikt, kā nākas?
- Hord, apklusti, Finkedīns pavēlēja. Rena ir izdarījusi visu, kas viņas spēkos.
- Tomēr viņa būtu varējusi kārtīgāk aizdrīvēt ieeju, teica Seiuna.
- Biju pārāk nogurusi, Rena nomurmināja.
Tieši tobrīd atvērās alas ieeja un meitenei uz galvas uzbira ledus vižņi.
- Aizveriet durvis! viņa pukojās.
Viens no apmetnes suņiem ielēca iekšā, pagrūda viņai zem zoda aukstu degunu un apšķieda Renu ar sniegu.
Viņa uzšāva tam pa pēcpusi.
- Slikts suns! Tiš!
- Rena, mosties! viņai ausī iebļāva Toraks.
- Es guļu, Rena, iespiedusi seju sniegā, murmināja.
- Neguli vis! zēns uzsauca.
Viņam pašam gribējās gulēt, taču vispirms vajadzēja izrakt alu sev un Vilkam un pamodināt Renu. Ja viņa tagad aizmigtu, tad nekad vairs nepamostos.
- Rena, izbeidz! zēns satvēra viņu aiz pleciem un sapurināja. Celies!
- Liec man mieru, meitene noņurdēja. Man ir labi.
Bet labi nebija. Viņas seja bija sarkana un iekaisusi no
ledus adatām un acis aizpampušas. Labās rokas pirksti bija sastinguši un vaska dzelteni tādi paši kā Staltbriežu ģints mirušajam.
Rakņādamies pa sniegu, Toraks prātoja, cik ilgi Rena vēl būtu palikusi pie dzīvības, ja viņu nebūtu atradis Vilks, un cik ilgi abi ar Vilku būtu izdzīvojuši, ja nebūtu atraduši Rēnas alu. Toraks bija tik nomocījies, ka viņam pašam izrakt alu vairs nebūtu pa spēkam.
Vilks no visiem trim turējās visbrašāk. Kažoks tam bija tik biezs, ka sniegs uz tā pat nekusa. Vilks noskurinājās, un sniegs aizlidoja pa gaisu, apbārstīdams ceļabiedrus.
No pārguruma grīļodamies, Toraks tika galā ar dobuma paplašināšanu un aizdarīja ieeju, atstādams tās augšā spraugu, lai būtu, pa kuru izkļūt dūmiem no ugunskura, kuru viņš sev bija nosolījies iekurināt. Pēc tam viņš nometās uz ceļiem blakus Rēnai un pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izvilka guļammaisu, kuru tā bija ietūcījusi sev zem pēcpuses.