- Lien iekšā, Toraks norūca.
Rena to aizspārdīja tālāk.
Saspaidījis plaukstās sniegu, zēns ar to ieberzēja draudzenes seju un rokas.
- Ak! viņa ieelsojās.
- Celies augšā, vai arī es tevi nogalēšu! puisis ņurdēja.
- Tu mani jau tagad beidz nost, Rena atcirta.
Zinādams, ka visdrīzākajā laikā jāiekurina uguns, Toraks ieberza ar sniegu pats savas plaukstas un tad, mēģinādams sasildīt, iebāza tās azotē.
Kad rokas sāka atsilt, viņš iegaudojās sāpēs:
- Ai! Toraks smilkstēja, ai, cik gauži…
- Ko tu teici? Rena jautāja un, apdauzījusi pret alas griestiem pakausi, pieslējās sēdus.
- Neko.
- Nē, tu tomēr kaut ko sacīji, laikam jau runāji ar sevi.
- Es runāju ar sevi? Nē, tā biji tu, kas pļāpāja ar saviem radiniekiem!
- Nekā! meitene sašutusi iebilda.
- Runāji gan. Toraks plati smaidīja un nebija ar viņu vienisprātis.
Visbeidzot Rena sāka mosties. Viņam nekad nebija tik ļoti paticis strīdēties.
Galu galā viņiem par abiem izdevās iekurināt ugunskuru. Ugunij vajadzīgs gaiss, tādēļ viņi no malkas atlikumiem uzcēla paaugstinājumu, un šoreiz Toraks ar šķiltavām tik nemākulīgi vairs nerīkojās; viņš atcerējās par bērza tāss saišķi savā somā. No sākuma tas negribēja degt, pat tad, kad puisis tam nepārtraukti pūta virsū un Rena, sasildījusi plaukstās posu, mēģināja ar to piebarot snaudošo uguni. Visbeidzot ugunskurs aizdegās un atalgoja viņu pūles ar mazu, bet iepriecinošu, spilgtu liesmu.
Ceļinieki pār to saliecās ar pilošiem matiem un klabošiem zobiem un gaudoja no sāpēm, kad siltums sāka atkausēt viņu sastingušos locekļus un pārklāja ar tulznām vaigus. Taču liesmas spožums bija vēl patīkamāks par siltumu. Katru savas dzīves nakti viņi bija uzsākuši, klausīdamies sprakšķošajā šņākoņā un ieelpodami saldi rūgtenos malkas dūmus. Uguns atgādināja par Mežu.
Toraks sadabūja beidzamo kaltētās gaļas vīstoklīti un sadalīja to trīs daļās. Rena pasniedza viņam dzeramtrauku. Puisis par slāpēm bija aizmirsis un tagad, ievilcis garu malku, juta, ka atgriežas spēki.
- Kā tu mani atradi? Rena jautāja.
- Es ne, Toraks atbildēja. Tevi atrada Vilks. Kā viņam tas izdevās, man nav ne jausmas.
Meitene apsvēra dzirdēto.
- Šķiet, es to zinu, viņa sacīja un parādīja Torakam rubeņa kaula svilpīti.
Zēns iztēlojās, kā Rena sēž tumsā un pūš svilpē. Viņš iedomājās, kā tas ir, kad esi viens pats vētrā. Viņam vismaz pie sāniem bija Vilks.
Toraks pastāstīja Rēnai, kā tika atradis mirušo no Staltbriežu ģints un Nanuakas trešo sastāvdaļu. Puisis noklusēja, ka šaubījies, vai vajadzētu iet draudzeni meklēt. Viņš jutās pārāk nokaunējies.
- Smilšakmens gaismeklis, Rena murmināja. Es par kaut ko tādu nebūtu iedomājusies.
- Vai vēlies to apskatīt?
Meitene papurināja galvu. Pēc brīža viņa teica:
- Ja tavā vietā būtu es, tad divreiz padomātu, pirms atstātu patvērumu. Tu pakļāvi briesmām Nanuaku.
Toraks klusēja. Pēc dažiem mirkļiem viņš sacīja:
- Es jau arī divreiz padomāju. Es prātoju, ka labāk palikt, kur esmu, nevis iet meklēt tevi.
Rena klusēja.
- Nūja, viņa pēc mirkļa teica. Es būtu spriedusi līdzīgi.
Toraks nesaprata, vai, izkratījis sirdi, jūtas labāk vai sliktāk.
- Bet ko tu būtu darījusi? viņš visbeidzot vaicāja. Vai būtu palikusi, kur esi, vai gājusi meklēt mani?
Rena ar plaukstas virspusi noslaucīja degunu. Un atieza asos zobeļus platā smaidā.
Kas zina? Bet varbūt… varbūt tas bija vēl viens pārbaudījums? Lai noskaidrotu, kas tev ir svarīgāks. Nanuakas trešā daļa vai draugs.
Toraks pamodās, un viņam apkārt bija viegli zila blāzma. Viņš nesaprata, kur atrodas.
- Vētra ir beigusies, Rena sacīja, un man sprandā iemetusies krika.
Toraku bija piemeklējusi tā pati nelaime. Sačokurojies guļammaisā, viņš pagriezās pret meiteni.
Viņas acis vairs nebija tik aizpampušas, taču seja kvēloja sarkana, un no tās lobījās āda. Rena smaidīja, taču bija acīmredzams, ka viņai sāp.
- Ak! viņa nogārdzās. Mēs esam izdzīvojuši!
Toraks atsmaidīja pretim un vēlējās, kaut nebūtu to
darījis. Sajūta bija tāda, it kā seja būtu ieberzta ar smiltīm. Droši vien viņš izskatījās tāds pats kā Rena.
- Tagad mums vienīgi jātiek pāri ledus upei, viņš teica.
Vilks smilkstēja un gribēja tikt laukā. Toraks satvēra cirvi un izcirta ledū caurumu. Alā iespīdēja gaisma, un Vilks izšāvās ārā. Toraks līda tam pakaļ.
Viņš nokļuva mirdzošā sniega kalnu un kupenu pasaulē. Debesis bija spilgti zilas it kā tās kāds būtu nomazgājis. Valdīja pilnīgs klusums. Ledus upe no jauna bija aizmigusi.
Vilks bez brīdinājuma metās puisim virsū un nogāza viņu kupenā. Pirms Toraks spēja piecelties, tas, plati smaidīdams un luncinādams asti, uzlēca viņam uz krūtīm. Puisis metās uz priekšu, taču Vilks izlocījās no viņa tvēriena un, saliecis muguru un sizdams asti pret zemi, vārtījās Toraka priekšā: «Spēlēsimies!»
Toraks nometās uz visām četrām: «Nu, tad nāc šurpu!»
Vilks metās puisim virsū, un tie abi aizkūleņoja pa sniegu; Vilks pa jokam koda Torakam pakausī un raustīja viņu aiz matiem, bet Toraks centās sagrābt barabrāļa purnu un skaustu. Visbeidzot zēns augstu gaisā pameta sniega piku, Vilks to noķēra savā izslavētajā, augstajā lēcienā un ar sniegotu degunu piezemējās kupenā.
Kamēr Toraks, atgūdams elpu, slējās kājās, viņš dzirdēja, ka Rena dodas projām no sniega alas.
Cerams, viņa nožāvājās, līdz Mežam nav pārāk tālu. Kas noticis ar tavu apmetni?
Toraks gribēja pateikt, ka sniega vētrā to ir pazaudējis, taču pagriezies viņš par apmetni aizmirsa.
Uz austrumiem no viņu sniega alas platās ledus upes viņā krastā biedējoši tuvu slējās Augstie kalni.
Migla kalnus bija slēpusi daudzas dienas; vēl vakar ledus blāķi tos aizsedza tā, ka nekas nebija redzams. Patlaban skaidrajā, aukstajā gaismā Kalni iesniedzās debesīs.
Toraks sagrīļojās. Šoreiz tie vairs nebija tikai tāla ēna pie austrumu pamales. Viņš atradās pašā Kalnu pakājē un staipīja kaklu uz milzīgajām, kraujajām nogāzēm, uz melnajām smailēm, kas dūrās mākoņos. Viņš sajuta to spēku un draudīgumu. Kalni bija garu mājoklis. Cilvēkiem tur nebija vietas.
Kaut kur tur ir arī Pasaules Gara kalns. Kalns, kuru Toraks bija zvērējis atrast.
divdesmit septītā nodala
i
Sarkanā acs cēlās arvien augstāk. Torakam bija atlikušas tikai dažas dienas, lai atrastu Kalnu.
Un, pat ja viņš to atrastu, ko tad? Ko lai iesāk ar Nanuaku? Kā lai pieveic lāci?
Rena steberēja pa gurkstošo sniegu uz Toraka pusi.
- Nāc, iesim, viņa teica. Mums jātiek prom no ledus upes atpakaļ uz Mežu.
Tieši tajā mirkli Vilks, saspicējis ausis uz kalnu pakāji, sāka skriet uz sniegoto nokalni.
- Kas tur ir? Rena nočukstēja. Kas viņam lēcies?
Tagad to sadzirdēja arī Toraks: kaut kur tālu kalnos
skanēja kaucieni, kuri savijās mežonīgā, daudzbalsīgā vilku bara dziesmā.
Vilks atmeta galvu, pacēla pret debesīm purnu un sāka gaudot: «Es esmu šeit! Esmu šeit»
Toraks bija pārsteigts. Kādēļ viņš sagaudojas ar nepazīstamiem vilkiem? Vientuļniekiem tā neklājas darīt. Tie parasti cenšas izvairīties no svešiem vilku bariem.