Viņš ieraudzīja Seiunu, kura, turēdama klēpī kraukļādas maciņu, ar sakrustotām kājām sēdēja uz ziemeļbriežu ādu kaudzes, blakus viņai Hordu, kas grauza īkšķi, un viņam līdzās Dairati ar saspringtu seju.
Iestājās klusums. Cilvēki atbrīvoja ceļu četriem vīriem, kas nesa sumbrādas nestuves, uz kurām gulēja Finkedīns. Kraukļu vadoņa seja bija saspringta, un kreisā kāja tam bija apsaitēta ar mīkstiem apsējiem, caur kuriem sūcās asinis. Kad vīri nolika nestuves blakus ugunskuram, viņa seja mazliet noraustījās. Citas zīmes, kas liecinātu par sāpēm, viņš neizrādīja.
Ripinādama sev pa priekšu priedes bluķi, parādījās Rena. Viņa nolika baļķēnu Finkedīnam aiz muguras, lai vadonim būtu pret ko atspiest pakausi, un iekārtojās viņam blakus uz ziemeļbrieža ādas. Viņa neskatījās uz Toraku, bet gan lūkojās ugunī.
Oslaks iebikstīja puisim mugurā, un tas paspēra dažus nedrošus soļus uz nestuvju pusi.
Kraukļu vadonis notvēra viņa skatienu un nelaida vaļā, bet Toraks par to tikai priecājās. Zilās acis bija tikpat modras un neizprotamas kā vienmēr. Hordam acīmredzot nāksies krietni pagaidīt, līdz tas kļūs par ģints vadoni.
- Kad pirmoreiz sastapām šo zēnu, Finkedīns sacīja skanīgā balsī, mēs vēl nezinājām, kas viņš ir. Kopš tā laika viņš ir atradis Nanuakas trīs daļas. Viņš ir arī izglābis dzīvību vienai no mūsējām. Vadonis mirkli paklusēja un turpināja: Man vairs nav šaubu viņš ir Klausītājs. Būtība slēpjas apstāklī, vai mēs viņu ar Nanuaku laidīsim uz Pasaules Gara kalnu? Vai sūtīsim ceļā puišeli? Vai arī izvēlēsimies mūsu visspēcīgāko mednieku pieaugušu vīru, kuram ir krietni lielākas izredzes palikt dzīvam, sastopoties ar lāci?
Hords beidza grauzt īkšķi un izrieza plecus. Torakam pamira sirds.
- Laika nav daudz, Finkedīns sacīja un paraudzījās debesīs, kur mirdzēja Lielais Sumbrs. Pēc dažām dienām lācis kļūs neuzveicams. Mēs nevaram sasaukt ģinšu sapulci, jo vairs nav laika. Man tas jāizlemj tagad visu ģinšu vārdā.
Bija dzirdama vienīgi ugunskura šņākoņa un sprakšķēšana. Kraukļi kāri tvēra katru vadoņa vārdu.
- Starp mums ir daudzi, Finkedīns turpināja, kuri uzskata, ka uzticēt mūsu likteni puikam ir neprāts.
Hords pielēca kājās.
- Tas ir neprāts! Es esmu visstiprākais! Ļauj man doties uz Kalnu un izglābt ģinti!
- Tu neesi Klausītājs, teica Toraks.
- Bet kā tad ar pārējo, kas teikts pravietojumā? Seiuna jautāja savā čērkstošajā kraukļa balsī. «Klausītājs Kalnam atdos savas sirds asinis.» Vai tu to spēsi?
Toraks ievilka elpu.
- Ja vien būs vajadzīgs.
- Bet ir vēl cita iespēja! Hords iesaucās. Mēs viņu tagad nogalināsim, un es nogādāšu asinis Kalnā! Vismaz kaut kāda iespēja izvairīties no nelabvēlīga likteņa!
Kraukļi piekrītoši murmināja.
Finkedīns pacēla roku, lai apklusinātu ciltsbrāļus, un vērsās pie Toraka:
- Tu mēdzi noliegt, ka esi Klausītājs. Kādēļ pēkšņi šāda degsme?
Zēns izslēja zodu.
- Lācis nogalināja manu tēvu. Šim nolūkam tas tika radīts.
- Kaut kas cēlāks nekā tikai atriebība, Hords vīpsnāja.
- Un kaut kas cēlāks nekā godkārība, Toraks atcirta.
Viņš pagriezās pret Finkedīnu.
- Man nerūp «ģints glābšana». Kādas ģints? Savas ģints piederīgos es pat nekad neesmu sastapis. Taču es zvērēju tēvam, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Es zvērēju.
- Mēs izniekojam laiku, teica Hords. Dodiet man Nanuaku, un es visu izdarīšu!
- Kādā vīzē? kāds apjautājās klusā balsī.
Tā bija Rena.
- Kā tu atradīsi Kalnu? viņa vaicāja.
Hords saminstinājās.
Rena piecēlās.
- Runā, ka tā esot Augsto kalnu vistālākā ziemeļu smaile. Nu, šeit jau mēs patlaban esam Augsto kalnu ziemeļu pakājē. Kur tad tā ir? viņa izpleta rokas. Es nezinu.
Rena pagriezās pret brāli.
- Varbūt tu zini?
Tas sāka griezt zobus.
Meitene jautāja Seiunai:
- Varbūt tu to zini? Nē? Un tā esot burve!
Rena vērsās pie Finkedīna:
- Un tu?
- Nē, viņš atbildēja.
Rena norādīja uz Toraku.
- Pat viņš to nezina, kaut gan ir Klausītājs, viņa bridi paklusēja un turpināja: Taču ir kāds, kas to zina.
Rēnas skatiens urbās Torakā.
Zēns saprata, kas tai padomā. «Gudrā Rena,» viņš nodomāja. «Kaut nu tikai izdotos…»
Toraks pielika pie lūpām plaukstas un iegaudojās.
Kraukļi noelsās. Nometnes suņi sacēla kņadu.
Zēns iegaudojās vēlreiz.
Pēkšņi pāri klajumam nozibēja pelēka svītra, kas metās pie Toraka.
Cilvēki klaigāja un rādīja ar pirkstiem, bet suņi kļuva gluži nevaldāmi, un vīriem nācās tos aiztriekt projām. Kāds mazs bērniņš iesmējās.
Toraks nometās ceļos un paslēpa seju Vilka kažokā. Pēc tam viņš pateicīgi nolaizīja vilcēnam degunu. Lai atbildētu uz saucienu, Vilkam bija vajadzīgs milzums drosmes.
Kad kņada bija pierimusi, Toraks pacēla galvu.
- Tikai Vilks spēj atrast Kalnu, viņš teica Finkedīnam. Uz šejieni mūs atveda viņš. Pateicoties viņam, mēs atradām Nanuaku.
Kraukļu ģints vadonis pārlaida ar roku pāri tumši rudajai bārdai.
- Atdodiet man Nanuaku, Toraks lūdzās. Ļaujiet man to nogādāt Pasaules Garam. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.
Ugunskurs krakšķēja un sprēgāja. No tuvīnajām eglēm nobira sniegs. Kraukļu ģints ļaudis gaidīja, ko izlems vadonis.
Visbeidzot Finkedīns ierunājās:
- Mēs tevi apgādāsim ar pārtiku un apģērbu. Kad tu vari doties ceļā?
Toraks izpūta aizturēto elpu.
Rena pameta viņam ar galvu.
Hords klaigāja un mēģināja iebilst, taču Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja. Kraukļu vadonis no jauna vērsās pie Toraka:
- Kad tu būsi gatavs doties ceļā?
Puisis norija siekalas.
- Nu… Rīt?
divdesmit devīta nodala
)
Nākamajā rītā Torakam un Vilkam vajadzēja doties lāča apsēstajā Mežā, un zēnam nebija ne jausmas, kā rīkoties.
Pat ja viņi sasniegtu Kalnu ko tad? Vienkārši atstāt Nanuaku uz klints? Palūgt Pasaules Garam, lai tas iznīcina lāci? Mēģināt to pieveikt pašam?
- Vai tev vajadzīgi jauni zābaki, vai lai cenšamies salabot tavus vecos? gribēja noskaidrot Oslaka dzīvesbiedre, kura Torakam gādāja ziemas apģērbu.
- Ko? viņš nesaprata.
- Zābakus, sieviete teica.
Tai bija nogurušas acis un uz vaigiem upes māli; viņa uz Toraku bija pikta, un puisis nesaprata kādēļ.
- Esmu tos krietni novalkājis, viņš teica. Vai tu varbūt varētu…
- Tos salabot? sieviete nosprauslājās. Šķiet, ka tikšu ar to galā.
- Paldies, zēns padevīgi pateicās.
Viņš raudzījās uz Vilku, kas ar pieglaustām ausīm bija saritinājies būdas stūrī. Oslaka draudzene nošņāpa gabalu cīpslas un apmeta to Torakam ap pleciem, lai no-
nemtu mēru.
»
- Ak jā, tas derēs, viņa nomurmināja. Apsēdies. Ko stāvi?
Toraks apsēdās un vēroja, kā tā iesien mezglus, lai atzīmētu mērījumus. Sievietes acis bija miklas, un viņa tās bieži mirkšķināja. Viņa pamanīja, ka Toraks skatās.
- Ko tu blenz?
- Tāpat vien, viņš atteica. Vai man jānovelk apģērbs?
- Nē, ja vien nevēlies sasalt ragā. Pret rītu tev būs jauna kārta. Tagad dod šurp zābakus.