Puisis darīja, kā viņam lika, un sieviete paskatījās uz zābakiem, it kā tie būtu pūstošu lašu pāris.
- Vairāk caurumu nekā zivju tīklā, viņa teica.
Kad tā izsteidzās no būdas, Toraks sāka justies mazliet labāk.
Pēc neilga brīža teltī ienāca Rena. Vilks piecēlās no guļvietas un nolaizīja viņai pirkstus. Meitene pakasīja tam aiz auss.
Puisis gribēja pateikties par aizstāvību, taču nezināja, ko lai saka. Klusums ieilga.
- Kā tu satiec ar Vednu? Rena bezkaislīgi jautāja.
- Vednu? Ak ar Oslaka dzīvesbiedri? Šķiet, es šai nepatīku.
- Tā gluži nav. Tas ir tava jaunā tērpa dēļ. Viņa to šūdināja savam dēlam. Tagad tas jāatdod tev.
- Dēlam?
- Vinu nobeidza lācis.
«Nabaga Vedna,» Toraks nodomāja. «Nabaga Oslaks. Tāpēc jau arī šie upes māli uz viņu sejas.» Acīmredzot pie Kraukļiem tā bija pieņemts sērot.
Sasitums uz Rēnas vaiga bija kļuvis purpursārts, un Toraks apjautājās, vai nesāp. Viņa papurināja galvu. Zēns iedomājās, ka Rēnai par brāļa uzvedību droši vien ir kauns.
- Kā klājas Finkedīnam? Toraks jautāja. Kā viņam ar kāju?
- Pašvaki. Līdz kaulam. Bet no mellumslimības nav ne vēsts.
- Tas labi.
Toraks mirkli vilcinājās.
- Vai… vai šis uz tevi bija briesmīgi pārskaities? viņš jautāja.
- Jā. Bet ne jau tāpēc es esmu šeit.
- Nu, kāpēc tad tu esi šeit?
- Rīt es iešu kopā ar tevi.
Toraks iekoda lūpā.
- Man šķita, ka jāiet tikai man un Vilkam.
Rena uzmeta puisim skatienu.
- Kādēļ?
- Nezinu. Man tikai tā šķita.
- Stulbi.
- Varbūt. Tikai tā nu tas ir.
- Tu runā kā Finkedīns.
- Nē jau. Bet viņš nekad nepiekritīs.
- Kopš kuriem laikiem es būtu sākusi viņam klausīt?
Toraks plati pasmaidīja un palika pie sava.
Rena neuzsmaidīja viņam pretim. Ar dusmīgu seju viņa devās uz ugunskuru pie telts ieejas.
- Tev ar viņu kopā jāpaēd vakariņas, meitene pamācīja. Tā ir cieņas izrādīšana. Ja gadījumā tu to nezini.
Toraks norija siekalas. Viņš baidījās no Finkedīna, taču dīvaini, ka ilgojās arī pēc viņa atzinības. Ēst vakariņas kopā ar vadoni šķita nepiedienīgi.
- Vai arī tu tur būsi? viņš jautāja Rēnai.
- Nē.
- Ak!
No jauna iestājās klusums. Tad Rena atmaiga.
- Ja vēlies, es paņemšu pie sevis Vilku. Būs labāk, ja viņš nesaskriesies ar suņiem.
- Paldies!
Meitene pamāja ar galvu. Pēc tam viņa pamanīja Toraka basās kājas.
- Paskatīšos, vai varu tev sameklēt zābaku pāri.
Pēc brīža Toraks lienētajos zābakos, kuri tam bija daudz par lielu, klumzāja uz Finkedīna telti.
Viņš atrada Kraukļu vadoni aizrautīgi sarunājamies ar Seiunu, taču, kad zēns ienāca, abi apklusa. Burve izskatījās nikna. No Finkedīna sejas neko nevarēja saprast.
Toraks, sakrustojis kājas, apsēdās uz ziemeļbrieža ādas. No vakariņām nekas nebija manāms, taču ap ādas katliņiem pie lielā ugunskura rosījās cilvēki. Puisis prātoja, kad visbeidzot tiks pasniegta maltīte. Un ko viņš vispār šeit dara.
- Es tev savas domas pateicu, Seiuna sacīja Finkedīnam.
- Tad paliec pie tām, vadonis nosvērti atbildēja.
Tie nemēģināja iesaistīt sarunā Toraku, tāpēc zēnam radās izdevība izpētīt Finkedīna telti. Tā nebija lielāka par citām, un pie sijas karājās parastie mednieka rīki, taču lielā īves koka loka stiegra bija pārtrūkusi un baltais ziemeļbrieža ādas kamzolis klāts ar sakaltušām asinīm: pilnīgi viss liecināja, ka Kraukļu vadonis stājies pretim lācim un tomēr palicis dzīvs.
Pēkšņi Toraks pamanīja, ka no tumsas uz viņu raugās kāds cilvēks. Tam bija īsi, brūni mati un tumsnēja, izdēdējusi seja.
- Tas ir Krukosliks, Finkedīns sacīja, no Kalnu Zaķu ģints.
Vīrs piespieda abas dūres pie krūtīm un palocīja galvu.
Toraks izdarīja to pašu.
- Krukosliks šīs vietas pazīst kā neviens cits, Finkedīns teica. Pirms dodies ceļā, aprunājies ar viņu. Ja neko vairāk, tad viņš tevi vismaz pamācīs, kā izdzīvot Kalnos. Man nepatika, kāds tu biji, kad mēs tevi noķērām. Bez ziemas apģērba, bez dzeramtrauka un pārtikas. Tēvs taču tev mācīja pavisam ko citu.
Torakam aizrāvās elpa.
- Tātad tu viņu pazini?
Seiuna sabozās, taču Finkedīns burvi ar skatienu nomierināja.
- Jā, vadonis atbildēja, es viņu pazinu. Savulaik tavs tēvs bija mans labākais draugs.
Seiuna dusmīgi novērsās.
Arī Toraks juta, ka kļūst nikns.
- Ja tu biji viņa labākais draugs, kā gan tu man varēji piespriest nāvi? Kāpēc tu man ļāvi cīnīties pret Hordu?
Kāpēc tu mani turēji sasietu, kamēr ģinšu sapulcē tika lemts, vai mani vajadzētu upurēt?
- Lai redzētu, no kā tu esi taisīts, Finkedīns laipni atbildēja. Ja tu nespētu izmantot savu atjautību, tu nekam nebūtu derīgs, viņš ieturēja pauzi un turpināja: Varbūt atceries, ka netiki stingri apsargāts? Es pie tevis atstāju pat vilku mazuli.
Toraks to visu sāka atcerēties.
- Tu gribi teikt ka mani pārbaudīji?
Finkedīns neatbildēja.
No lielā ugunskura uz būdas pusi nāca divi vīri, kuri nesa četras kūpošas bērza tāss bļodas.
- Ēd, Krukosliks mudināja un vienu no tām pasniedza Torakam.
Finkedīns viņam pasniedza raga karoti, un pēc brīža puisis, badīgi pievērsies ēdienam, bija aizmirsis visu uz pasaules. Tā bija no aļņa nagiem un dažām kaltētas brieža sirds sloksnēm vārīta plāna vira, kurai bija piemestas pīlādžogas un sīkstas, bezgaršīgas piepes, kuras ģintis sauc par «sumbru ausīm». Klāt bija piekožama viena vienīga no grauzdētu ozolzīļu miltiem cepta karaša: tā bija ļoti rūgta, taču, salauzta un iejaukta virā, šķita gluži baudāma.
- Žēl, ka nevaru piedāvāt neko labāku, Finkedīns atvainojās, taču medījums ir izbiedēts.
Tā bija viņa vienīgā norāde uz lāci.
Toraks bija pārāk izsalcis, lai ieklausītos. Tikai pēc tam, kad puisis tika izlaizījis bļodu, viņš pamanīja, ka Finkedīns un Seiuna savam ēdienam gandrīz nemaz nav pieskārušies. Burve aiznesa bļodas atpakaļ pie ugunskura un apsēdās savā vietā. Krukosliks pieāķēja karoti pie jostas un nometās ceļos blakus mazajam ugunskuram pie būdas ieejas, kur nomurmināja īsu pateicības lūgsnu.
Toraks nekad agrāk šādu cilvēku nebija redzējis. Tas valkāja apjomīgu, brūnu ziemeļbrieža ādas apmetni, kas nokarājās līdz lieliem, un sarkanu stirnu buka ādas jostu. Viņa ģints aizbildņa āda spilgti krāsota, sarkana zaķāda bija piešūta apmetnim uz pleciem, un ģints piederības tetovējumi kā sarkans zigzags stiepās vīram pār pieri. Uz krūtīm tam karājās dūmakaina kalnu kristāla lauska.
Krukosliks pamanīja, ka zēns vēro kristālu, un pasmaidīja.
- Dūmi ir Uguns Gara elpa, viņš paskaidroja. Kalnu ģintis uguni godā vairāk par visu pasaulē.
Toraks atcerējās, kādu labsajūtu uguns viņam un Rēnai bija sniegusi ledainajā alā.
- To es spēju saprast, viņš teica.
Krukoslika smaids izvērtās vēl platāks.
Kad vakariņas bija galā, Finkedīns pārējos lūdza aiziet, jo gribēja parunāt ar Toraku aci pret aci. Krukosliks piecēlās un paklanījās. Seiuna dusmīgi nošņācās un pazuda no būdas.
Toraks prātoja, kas nu tagad sekos.
- Seiuna, Finkedīns sacīja, domā, ka tev vairāk nekas nav jāzina. Viņa uzskata, ka tas tevi rīt varētu novērst no mērķa.