- Kas nav jāzina? zēns nesaprata.
- Tas, ko tu gribi zināt. Toraks apsvēra dzirdēto.
- Es gribu zināt visu.
- Tas nav iespējams.
Zēns plūkāja caurumu uz stulpiņa ceļgala.
- Kāpēc tas esmu es? Kādēļ tieši es esmu Klausītājs?
Finkedīns noglaudīja bārdu.
- Tas ir garš stāsts.
- Vai tas ir mana tēva dēļ? Tāpēc, ka viņš bija Vilku ģints burvis? Tāpēc, ka viņš bija ienaidnieks kroplajam klaidonim tam, kurš uzmeistaroja šo lāci?
- Daļēji arī tāpēc.
- Bet kas viņš bija? Kāpēc viņi bija ienaidnieki? Tēvs par viņu nekad nav pat ieminējies.
Kraukļu vadonis ar zaru sabikstīja ugunskuru, un Toraks redzēja, ka ap muti tam ievelkas sāpju grumbas. Finkedīns, nepagriezis galvu, jautāja:
- Vai tēvs tev kādreiz ir stāstījis par dvēseļēdājiem?
Toraks samulsa.
- Nē. Par tādiem nekad neesmu dzirdējis.
- Tad laikam tu tāds esi vienīgais Mežā.
Finkedīns apklusa, un liesmas viņa sejā meta ēnas.
- Dvēseļēdāji, viņš pēc brīža turpināja, bija septiņi burvji katrs no savas ģints. Sākumā tie nebija ļauni. Viņi palīdzēja savām ģintīm. Katram no viņiem piemita īpašas spējas. Viens bija veikls kā čūska tas allaž centās izzināt augu un inžu noslēpumus. Otrs bija stiprs kā ozols: viņš centās uzzināt, ko domā koki. Kādai citai bija tik apķērīgs prāts, ka tas lidoja ātrāk par sikspārni. Viņai patika noburt mazas radībiņas, lai tās klausītu viņas pavēlēm. Vēl viens bija lepns un tālredzīgs: viņu valdzināja dēmoni, un viņš vienmēr gribēja tos pakļaut. Runā, ka viens no viņiem esot pratis piesaukt arī nāvi.
Finkedīns no jauna sabikstīja ugunskuru.
Kad viņš apklusa, Toraks saņēma drosmi.
- Tikai pieci. Tu teici, ka esot bijuši septiņi.
Vadonis izlikās puisi nedzirdam.
- Pirms daudzām ziemām, viņš teica, tie slepenībā sanāca kopā. Vispirms viņi sevi nodēvēja par dziedniekiem. Tie sevi maldināja ar apziņu, ka grib darīt vienīgi labu: ārstēt slimības, stāties pretim dēmoniem, Finkedīns nicīgi savieba muti, taču drīz vien viņus pārņēma ļaunums un alkas pēc varas.
Toraks sažņaudza ceļgalu.
- Kāpēc tos sauc par dvēseļēdājiem? viņš jautāja, tikko kustinādams lūpas. Vai viņi patiešām ēd dvēseles?
- Kas to lai zina? Cilvēki bija pārbijušies, un, kad tie ir pārbiedēti, baumas kļūst par īstenību.
Finkedīna seja, viņam atceroties sendienas, kļuva skarba.
- Vairāk par visu dvēseļēdāji tīkoja pēc varas. Tas bija viņu dzīves mērķis. Valdīt pār Mežu. Piespiest ikvienu pakļauties viņu gribai. Tad, pirms trīspadsmit vasarām, atgadījās kaut kas tāds, kas viņu ietekmi satricināja.
- Kas? Toraks čukstus jautāja. Kas notika?
Finkedīns nopūtās.
- Viss, kas tev jāzina, ir tas, ka izcēlās liels ugunsgrēks un dvēseļēdāji izklīda. Daži no viņiem briesmīgi apdega. Viņi visi paslēpās. Mums šķita, ka ļaunums ir zudis. Taču mēs kļūdījāmies.
Vīrs pārlauza uz pusēm zaru un iemeta to ugunskurā.
- Cilvēks, kuru tu sauc par kroplu klaidoni, cilvēks, kas radīja lāci, bija viens no viņiem.
- Dvēseļēdājs?
- Es to uzzināju tāpēc, ka Hords man to pastāstīja. Vienīgi dvēseļēdājs spēj notvert tik lielu dēmonu.
Finkedīns ieskatījās Torakam acīs.
- Tavs tēvs bija viņa ienaidnieks. Viņš bija visu dvēseļēdāju niknākais ienaidnieks.
Zēns nespēja novērst skatienu no spilgti zilajām acīm.
- Viņš nekad man par to nav stāstījis.
- Viņam bija savi iemesli. Tavs tēvs… Finkedīns sacīja, tavs tēvs savā mūžā pieļāva ne mazums kļūdu. Taču viņš darīja visu, lai apstādinātu dvēseļēdājus. Tāpēc tie viņu nogalināja. Tāpēc viņš tevi audzināja tālu prom no cilvēkiem. Lai dvēseļēdāji nenojaustu, ka tu esi piedzimis.
Toraks vērās Finkedīnā.
- Es? Kādēļ?
Kraukļu vadonis neklausījās. Viņš atkal vēroja liesmas.
- Tas šķita neiespējami, viņš murmināja. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tavam tēvam ir dēls. Pat man.
- Bet… Seiuna to zināja. Tētis viņai to pastāstīja pirms pieciem gadiem, kad bija ģinšu sapulce pie Jūras. Vai tad vina…
- Nē, Finkedīns sacīja. Viņa man to nekad nav teikusi.
- Nesaprotu, Toraks brīnījās. Kāpēc dvēseļēdāji nedrīkst par mani zināt? Kas man vainas?
Vadonis nopētīja puiša seju.
- Nekas. Tienedrīkst par tevi zināt, jo… Vīrs papurināja galvu, it kā par to būtu pārāk ilgi jāstāsta. Jo kādudien tu, iespējams, tos pieveiksi.
Toraku pārņēma šausmas.
- Es? Kādā veidā?
- Nav ne jausmas. Es zinu tikai to, ka sapratuši, kas tu esi, viņi atnāks tev pakaļ, vīrieša skatiens Toraku stindzināja. Seiuna negribēja, lai tu to uzzini. Taču es esmu pārliecināts, ka tev tas jāzina. Ja tu paliksi dzīvs, ja tev izdosies tikt galā ar lāci, tās nebūs beigas. Dvēseļēdāji uzzinās, kurš to ir paveicis. Tie uzzinās, ka uz pasaules esi tu. Agrāk vai vēlāk tie atnāks tev pakaļ.
Nosprakšķēja ugunskurs.
Toraks salēcās.
- Tu gribi teikt pat ja rīt es palikšu dzīvs, man būs jābēguļo visu mūžu?
- To es neteicu. Tu vari bēguļot vai arī cīnīties. Vienmēr ir izvēle.
Zēns uzlūkoja ar asinīm notraipīto kamzoli. Hordam bija taisnība: šis cīniņš bija domāts vīriem, nevis puišeļiem.
- Kāpēc tētis man to visu ir noklusējis? viņš brīnījās.
- Tavs tēvs zināja, ko dara, Finkedīns atbildēja. Viņš paveica arīdzan šo to sliktu. Kaut ko no tā es viņam nekad nespēšu piedot. Taču attiecībā uz tevi, man šķiet, viņš rīkojās pareizi.
Puisis nespēja dabūt pār lūpām ne vārda.
- Pajautā sev, lūk, ko, Torak! Kāpēc pravietojumā ir runa par «Klausītāju»? Nevis, piemēram, par «Stāstītāju» vai «Gaišreģi»?
Zēns paraustīja plecus.
- Tāpēc, ka medniekam vissvarīgākā īpašība ir prasme ieklausīties. Sadzirdēt to, ko spēj pastāstīt vējš un koki. Ieklausīties, ko citi mednieki un medījums saka par Mežu. Ar šo prasmi tēvs tevi apveltīja. Viņš nemācīja tev burvestības vai ģinšu vēsturi. Viņš tevi iemācīja medīt. Izmantot savu attapību.
Finkedīns brīdi paklusēja un tad sacīja:
Ja rit vēlies uzvarēt, tev jarīkojas tieši tā. Jāizmanto prāts.
Bija jau krietni pāri pusnaktij, taču Toraks aizvien vēl sēdēja pie lielā ugunskura un raudzījās tumšajos Augsto kalnu apveidos, kas vīdēja pie apvāršņa.
Viņš bija viens. Vilks bija devies savos naksnīgajos klejojumos, un vienīgās dzīvības pazīmes nometnē bija klusējošie Kraukļi, kuri uzmanīja vilku bedres, un dārdošā krākšana, kas nāca no Oslaka mītnes.
Torakam gribējās pamodināt Renu un visu izstāstīt viņai. Taču zēns nezināja, kur draudzene ir palikusi. Turklāt viņš nebija drošs, vai spēs sevi piespiest runāt par tēva pastrādātajām ļaunprātībām, kuras bija minējis Finkedīns.
«Ja paliksi dzīvs, tās nebūs beigas… Agrāk vai vēlāk dvēseļēdāji atnāks tev pakaļ. Tu vari bēgt vai arī cīnīties. Vienmēr ir izvēle…»
Acu priekšā kā sniega vētra mutuļoja briesmīgas ainas. Lāča slepkavīgās acis. Dvēseļēdāji kā murgainas ēnas. Tēta seja, kad tas gulēja uz miršanu.
Lai aizgainītu vīzijas, Toraks piecēlās un sāka soļot šurpu turpu. Viņš centās sevi piespiest domāt.