Torakam nebija jausmas, ko nesīs rītdiena, taču viņš bija pārliecināts, ka Finkedīnam taisnība. Lai pieveiktu lāci, nāksies izmantot atjautību. Pasaules Gars palīdzēs tikai tad, ja Toraks darīs visu, kas viņa spēkos.
Zēns vēlreiz atcerējās to, kas bija teikts pravietojumā: «Viņš cīnoties ņems talkā gaisu un runās klusēdams… Klausītājs ņems talkā gaisu…»
Viņam radās kāda neskaidra doma.
trīsdesmitā nodala
Torakam tā trīcēja rokas, ka viņš no zāļu raga nespēja izvilkt aizbāzni.
Kāpēc viņš to bija atstājis uz pēdējo brīdi? Vilks būdas priekšā nenoguris staigāja šurpu turpu, un Kraukļi gaidīja, lai atvadītos, bet viņš nekādi nevarēja dabūt laukā aizbāzni.
- Vajadzīga palīdzība? parādījusies telts ieejā, jautāja Rena.
Viņas seja bija bāla, un zem acīm meitenei bija tumši loki.
Toraks pasniedza draudzenei ragu, un viņa ar zobiem izvilka melno ozolkoka aizbāzni.
- Kādiem nolūkiem tev tas nepieciešams? Rena, atdodama atpakaļ ragu, jautāja.
- Uzzīmēšu sev nāves zīmes, viņš, neskatīdamies uz meiteni, atbildēja.
Rena noelsās.
- Kā tam vīram uz ledus upes?
Toraks pamāja ar galvu.
- Bet viņš zināja, ka mirst, Rena iebilda. Turpretim tu varbūt paliksi dzīvs…
- To nevar zināt. Es nedrīkstu pieļaut, ka izklīst manas dvēseles. Negribu kļūt par dēmonu.
Meitene mitējās glaudīt Vilkam ausis.
- Tev taisnība, viņa teica.
Toraks skatījās Rēnai garām uz klajumu, kur ausa tumšzils rīts. Pa nakti no Kalniem bija atvēlušies mākoņi un pārklājuši Mežu ar biezu sniega segu. Zēns prātoja, vai sniegs viņam palīdzēs vai traucēs.
Viņš iebēra saujā mazliet sarkanā okera un tam uzspļāva. Taču mute bija izkaltusi, un krāsa iznāca pārāk sausa.
Rena pieliecās un arī iespļāva Torakam plaukstā. Pēc tam viņa pagrāba sauju sniega, sasildīja to plaukstās un pievienoja pastai.
- Paldies, puisis nomurmināja.
Viņš uzvilka sev uz papēžiem, krūtīm un pieres drebelīgus apļus. Pabeidzis zīmēt riņķi uz pieres, Toraks aizvēra acis. Iepriekšējā reizē viņš bija zīmējis nāves zīmes tēvam.
Vilks piespiedās pie Toraka un ieberzēja savu smaržu viņa jaunajos stulpiņos. Pēc tam uzlika priekšķepu draugam uz apakšdelma. «Es esmu ar tevi.»
Toraks pieliecās un apošņāja Vilkam degunu. «Es zinu.»
- Lūk, Rena sacīja un pasniedza viņam kraukļādas maciņu. Es aprunājos ar Seiunu un pieliku tur vēl klāt vērmeles. Tam vajadzētu izdoties. Lācis nesajutīs Nanuaku.
Toraks piesēja maciņu pie jostas. Viņš juta, ka nāves zīmes uz viņa ādas sāk sakalst.
- Un paņem arī šo, Rena sniedza viņam mazu, bērza tāsīs ievīstītu sainīti.
- Kas tas ir?
Meitene izskatījās pārsteigta.
- Tas, ko tu prasīji. To taisīdama, es biju nomodā gandrīz visu nakti.
Toraks izbijās. Viņš par to gandrīz bija aizmirsis. Kas gan būtu iznācis no ieceres, ja viņš būtu aizgājis bez šā sainīša?
- Es ieliku tev arī dažas attīrošas zālītes, Rena teica.
- Kādēļ?
- Nu… ja tev izdosies nogalināt lāci, tu būsi netīrs. Es gribu teikt tas vēl aizvien ir lācis, Meža mednieks, kaut gan tam iekšā sēž dēmons. Tev vajadzēs attīrīties.
Kā lai kļūst tik tālredzīgs kā Rena? Cik uzmundrinoši,
ka vina uzskata Torakam ir izredzes.
»
Vilks nepacietīgi iesmilkstējās, un Toraks dziļi ievilka elpu. Laiks doties ceļā.
Kamēr viņi gāja pāri klajumam, puisis atcerējās, ka būdā aizmirsis zāļu ragu, un skrēja tam pakaļ. Nākdams ārā no mītnes, viņš ar trīcošiem pirkstiem centās atvērt ārstniecības augu dozi, un rags izslīdēja viņam no rokas.
To pacēla Finkedīns.
Kraukļu vadonis pārvietojās ar ķeģu palīdzību. Finkedīns nopētīja zāļu ragu un nobālēja.
- Tas kādreiz piederēja tavai mātei, viņš teica.
Toraks mirkšķināja acis.
- Kā tu zini?
Finkedīns neatbildēja. Viņš pasniedza Torakam ragu.
- Nekad to nepazaudē.
Zēns iebāza ragu ārstniecības augu kulītē. Ņemot vērā to, kurp viņš devās, šie vārdi izklausījās jocīgi. Kad Toraks pagriezās, lai aizietu, Kraukļu vadonis viņu uzrunāja:
- Torak! -Jā?
- Ja paliksi dzīvs, tev vienmēr pie mums atradīsies vieta. Ja vien tu to vēlēsies.
Zēns bija tik pārsteigts, ka nespēja parunāt. Kamēr viņš atguvās, Kraukļu vadonis ar tikpat stingru seju kā allaž jau devās projām.
Kad Toraks pa gurkstošo sniegu soļoja pie Kraukļiem, saule jau zeltīja Augsto kalnu virsotnes. Oslaks viņam pasniedza guļammaisu un dzeramtrauku, bet Rena viņa cirvi, bultu maku un loku. Pārsteidzoši, bet Hords pat palīdzēja Torakam uzcelt plecos somu. Jauneklis izskatījās sašļucis, taču, šķiet, bija samierinājies ar domu, ka viņš nebūs tas, kuram jāatrod Pasaules Gara kalns.
Seiuna ar roku pret Toraku un Vilku gaisā uzvilka zīmes.
- Lai aizbildnis lido kopā ar jums abiem, viņa teica.
- Un lai skrien arī, Rena sacīja un centās pasmaidīt.
Toraks viņai viegli pamāja ar galvu. Puisis vēlējās, kaut būtu jau ceļā.
Kraukļi klusēdami noraudzījās, kā zēns aizsoļo pa sniegiem un viņa pēdās tek Vilks.
Toraks neatskatījās.
Mežs bija kluss kā izmiris, bet Vilks, kas uzņēmās ceļveža lomu, izskatījās dedzīgs un bezbailīgs. Toraks ar kūpošu elpu smagi soļoja viņam nopakaļ. Valdīja pamatīgs sals, taču, pateicoties Vednai, puisis to nejuta. Kamēr Toraks gulēja, sieviete būdā bija atstājusi viņa jauno apģērba kārtu: pīļādas vesti, kas bija valkājama ar mīkstajām dūnām uz iekšpusi; siltu ziemeļbrieža ādas virsjaku ar kapuci un stulpiņus; zaķādas dūraiņus, kas karājās siksniņā, kura bija izvērta cauri jakas piedurknēm; viņa uzticamos zābakus, kuriem bija prasmīgi uzlikti ielāpi, kas ņemti no ziemeļbrieža ādas izturīgākajiem gabaliem, turklāt zābaki bija izrotāti ar caunādas maliņu un to zolēm piešūtas dzeloņzivs ādas sloksnes, lai neslīdētu kājas.
Vedna bija pat no Toraka vecā kamzoļa noārdījusi ģints aizbildņa ādas gabalu un piešuvusi to jaunajai virsjakai. Vilka kažoka sloksne bija noplukuši un netīra, taču Torakam ļoti mīļa. To bija pagatavojis tētis.
Vilks aizrikšoja kaut ko izpētīt, un Toraks acumirklī kļuva modrs. Vāveres pēdas kā mazas rociņas. Puisis tām sekoja cauri apsnigušiem kadiķu krūmiem, aiz kuriem dzīvnieciņš bija meties lēkšot un uzskrējis priedē.
Zēns pabīdīja atpakaļ kapuci un paskatījās apkārt.
Mežā valdīja pilnīgs klusums. Tas, kurš tika iztrūcinājis vāveri, bija projām. Toraks uz sevi niknojās. Viņam vajadzēja pamanīt šīs pēdas pirmajam. Nedrīkst zaudēt modrību.
Ceļiniekiem virzoties uz priekšu, viņiem no koka uz koku sekoja sīlis. Skaidrajās debesīs uzlēca saule. Brizdams
līdz ceļiem pa mirdzošu, nesen uzsnigušu sniegu, Toraks elsa un pūta. Sniega kurpes viņš bija izlēmis neņemt: ar tām būtu vieglāka iešana, taču, ja pēkšņi vajadzētu skriet, tās būtu traucēklis.
Vilkam veicās labāk, jo viņa šaurās krūtis pašķīra sniegu, kā smailīte šķeļ ūdeni. Taču ap pusdienlaiku arī viņš sāka pagurt. Kā jau bija stāstījis Krukosliks, ceļiniekiem nepārtraukti nācās virzīties pret kalnu.
- Mans vecaistēvs Pasaules Gara kalnam reiz nonāca diezgan tuvu, viņš tika skaidrojis, kad Toraks viņu naktī pamodināja. Tik tuvu, ka vecais to spēja sajust. No šejienes gar strautu virzies uz ziemeļiem; tu visu laiku iesi pret kalnu, kamēr nonāksi Augsto kalnu ēnā. Ap pusdienlaiku tu sasniegsi zibens saspertu egli pie ieejas aizā. Aiza ir stāva pārāk krauja, lai pa to uzrāptos. Taču gar tās rietumu malu iet taka…