- Kas tā par taku? Toraks bija jautājis. Kas to ieminis?
- Neviens to nezina. Vienkārši ej pa to. Zibens saspertajam kokam piemīt aizsargājošas spējas. Tas sargā taku no ļaunuma. Varbūt tas aizsargās arī tevi.
- Un ko tālāk? Kur man jāiet tālāk?
Krukosliks izpleta rokas.
- Ej vien pa taku. Kaut kur aizas galā ir Kalns.
- Cik tālu?
- To neviens nezina. Mans vecaistēvs tālu netika: Gars viņu apturēja. Gars vienmēr visus aptur. Varbūt… varbūt ar tevi būs citādi.
«Varbūt,» Toraks nodomāja, brizdams pa sniegu.
Ja viņa iecere izdotos ja Pasaules Gars uzklausītu lūgumu, lācis tiktu iznīcināts un Mežs tiktu atsvabināts. Ja ne, citas iespējas vairs nav. Ne viņam, ne Mežam.
Priekšā Vilks pacēla galvu un ošņāja gaisu. Spalvas uz skausta tam bija sacēlušās gaisā. Ko gan viņš ir saodis?
Toraks pamanīja, ka dažus soļus tālāk no zaru galiem apmēram plecu augstumā ir notrausts sniegs. Pēc tam viņš atrada jaunu kadiķi, kuram bija nelīdzeni apgrauztas skujas.
Staltbriedis, Toraks nomurmināja.
Daudzās pēdas to apstiprināja. Izskatījās, ka briedis ir bijis viens droši vien bullis: tie neceļ kājas tik augstu kā briežu govis; tas bija redzams pēc pēdām sniegā.
Bet, ja tas bija tikai briedis, kāpēc tad Vilks bija sabozis spalvu?
Toraks palūkojās apkārt. Viņš juta, ka Mežs ir aizturējis elpu.
Pēkšņi viņš ieraudzīja.
Pirms tam Toraks nebija tās pamanījis, jo pēdas atradās pārāk tālu cita no citas, taču tagad, kad viņš saprata, ka briedis pārbīlī nolēcis no kraujas, puisis pamanīja arī lāča pēdas, kuras dzinās tam pakaļ. Attālums starp tām bija šausminošs.
Cenzdamies nomierināties, Toraks sevi piespieda izpētīt zīmes sniegā. Lācis bija skrējis pilnos auļos, jo tā pakaļkājas bija iespiedušās sniegā pirms priekškājām. Tās bija trīsreiz lielākas par Toraka galvu.
Pēdas bija samērā svaigas, taču to malas mazliet noapaļotas. Bet šādā saulē sniegs kūst ātri…
Vilks metās pie pēdām, gatavs tām sekot.
Toraks bija krietni lēnāks. Katrs krūms un akmens tagad izskatījās pēc lāča.
Kamēr viņi cīnījās augšup pa nogāzi, Vilka satraukums pieauga: tas aizlēkšoja uz priekšu, tad atkal meta cilpas atpakaļ pie Toraka un skubināja viņu ar klusiem rūcieniem. Droši vien viņi visbeidzot tuvojās Kalnam.
Varbūt arī tāpēc Vilks bija drīzāk satraukts nekā nobijies. Toraks vēlējās, kaut spētu būt tikpat dedzīgs, taču viņš juta tikai Nanuaku, kuras svars vilka uz leju jostu, un bailes no lāča.
Mežu satricināja tālīns rēciens.
Sīlis ieķērcās un aizlidoja.
Toraks satvēra naža spalu tik stipri, ka iesāpējās roka. Kur? Kur tas atrodas? To nebija iespējams noteikt.
Vilks gaidīja Toraku, lai zēns viņu panāk: spalva tam bija sabozta, bet asti viņš turēja izslietu. Skaidrs, ko viņš gribēja teikt. «Vēl ne.»
Brizdams pa sniegu, Toraks prātoja, kas noticis ar lāča dvēselēm. Galu galā Rena bija teikusi, ka tas joprojām ir lācis; tādā gadījumā tam vajadzētu ķert arī lašus, ēst ogas un gulēt ziemas miegu. Vai tā dvēseles joprojām ir ķermenī kopā ar dēmonu? Ieslodzītas un pārbiedētas.
Toraks apmeta loku ap klintsbluķi un tur jau arī bija zibens saspertā egle.
Puisim sašļuka dūša.
Virs galvas debesīs žilbinoši balti slējās Augstie kalni. Kā naža cirsta brūce tos pāršķēla aiza. Tā tiecās aizvien tālāk Kalnos, līdz pazuda necaurredzamos mākoņos. No vietas, kur stāvēja Toraks, gar aizas rietumu malu augšup aizvijās šaura taka. Kas to bija izcirtis? Kādam nolūkam? Kas uzdrošinātos spert uz tās kāju un nonākt nenovēršamās briesmās?
Pēkšņi mākoņi aizas galā pašķīrās un Toraks ieraudzīja, kas atrodas aiz tiem. Pie sāniem tam glaudās sniega mākoņi, no virsotnes plūda kluss, stindzinošs aukstums: neiedomājami augstu debesīs atdūrās Pasaules Gara kalns.
Toraks aizvēra acis, taču joprojām juta Gara spēku, kas viņu spieda uz ceļiem. Viņš jauta tā niknumu.
Dvēseļēdāji no citpasaules bija izsaukuši dēmonu; tie bija atstājuši briesmoni Mežā. Viņi bija pārkāpuši vienošanos. Kāpēc gan Garam vajadzētu palīdzēt cilvēkiem, ja daži no tiem bija tik ļauni?
Toraks nolieca galvu. Viņš nespēja vairs iet tālāk. Viņš šeit neiederējās. Šis bija garu, nevis cilvēku mājoklis.
Kad zēns atvēra acis, Kalns no jauna bija ietinies mākoņos.
Toraks notupās. «Es to nespēju,» viņš nodomāja. «Es tālāk neiešu.»
Viņam priekšā apsēdās Vilks; tā ieslīpās acis bija tik dzidras kā ūdens lāses. «Tu spēj. Es esmu kopā ar tevi.»
Toraks papurināja galvu.
Vilks viņu cieši vēroja.
Zēns iedomājās par Renu, Finkedīnu, Kraukļiem un visām pārējām ģintīm, par kurām viņš neko pat nezināja. Viņš domāja par neskaitāmajām Meža radībām. Toraks atcerējās tēvu: nevis pusdzīvo cilvēku, kas gulēja būdas atliekās uz miršanu, bet tēti, kurš smējās par Toraka joku, pirms bija uzbrucis lācis.
Vina krūtis sažņaudza bēdas. Zēns no maksts izvilka nazi, nometa cimdu un uzlika plaukstu uz aukstā, zilā slānekļa asmens.
Tu nedrīksti tagad apstāties, viņš skaļi teica. Tu zvērēji. Zvērēji tēvam.
Toraks noņēma no pleca bultu maku un loku un atslēja ieročus pret koku. Pēc tam viņš nolika zemē somu, guļammaisu, dzeramtrauku un cirvi. Šīs mantas bija liekas; viņam vajadzēja tikai nazi, Nanuaku kraukļādas maciņā un Rēnas mazo bērza tāss cibinu, kura atradās viņa ārstniecības augu dozē.
Pēdējo reizi uzmetis skatienu Mežam, Toraks sekoja Vilkam augšup pa taku.
Kolīdz Toraks spēra soli uz takas, aukstums pieņēmās spēkā. Elpa sasala viņam nāsīs. Plaksti lipa kopā. Gars dzina viņu projām. >
Ledus zem zābakiem bija trausls, un katrs solis atbalsojās aizā. Turpretim Vilka mīkstie ķepu spilventiņi neradīja nekādas skaņas. Viņš ar bezrūpīgu purnu, viegli luncinādams asti, pagriezās, lai pagaidītu Toraku. Izskatījās, ka Vilkam te gluži labi patīk.
Puisis elsdams un pūzdams panāca Vilku. Taka bija tik šaura, ka tikko pietika vietas, lai abi nostātos blakus. Toraks paskatījās lejup un vēlējās, kaut nebūtu to darījis. Aizas dibens vīdēja kaut kur tālu, tālu zem viņiem.
Abi rāpās augstāk. Saule apspīdēja aizas pretējo pusi, un tā atstaroja apžilbinošu mirdzumu. Ledus kļuva nedrošs. Kad Toraks pievirzījās tuvāk takas malai, sadrupa ledus gabals un zēns gandrīz ievēlās aizā.
trīsdesmit pirmā nodala
)
Kādus četrdesmit soļus tālāk ceļš zem klints pārkares mazliet paplašinājās. Aizas melnajā bazalta sienā bija izveidojies kaut kas līdzīgs seklai grotai. Kad Toraks to ieraudzīja, viņam mazliet uzlabojās oma. Viņš nebija atmetis cerības kaut kur ierīkot apmetni. Tā bija daļa no viņa plāna.
Vilks viņam aiz muguras saspringa.
Dzīvnieks bija saspicējis ausis, nikni sabozis skaustu un skatījās lejup aizā.
Toraks ar plaukstu noēnoja acis un paskatījās pāri takas malai. Nekā. Melni koku stumbri. Sniegoti akmens bluķi. Viņš apjucis pagriezās, lai ietu tālāk, kad parādījās lācis, tik negaidīti, kā jau lāči mēdz to darīt. Vispirms Toraks aizas dibenā saskatīja kādu tikko manāmu kustību, bet nākamajā mirklī tur jau tas bija!